Soprāns Inga Kalna pasaules opernamos un koncertzālēs ir izdziedājusi pilnīgi visas vācu baroka lielmeistara Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas, un trūka vienīgi Mesijas – viena no populārākajiem un majestātiskākajiem skaņdarbiem Rietumu mūzikas vēsturē. Līdz ar Ziemassvētku festivāla atklāšanas koncertiem 13. decembrī Dzintaru koncertzālē un 14. decembrī Liepājas Lielajā dzintarā šis Ingas Kalnas sapnis būs piepildīts.
Mesijas atskaņojumā piedalīsies Latvijas Radio koris un orķestris Sinfonietta Rīga. Izcilajā solistu sastāvā blakus Ingai Kalnai būs senās un laikmetīgās mūzikas dziedātājs holandiešu alts Mārtens Engeltjess, angļu tenors Tomass Hobss un Latvijas Nacionālās operas solists bass Rihards Millers. Pie pults – baroka mūzikas interprets vācu diriģents Frīders Berniuss.
"Mesija ir Hendeļa populārākais skaņdarbs. To atskaņo visā pasaulē, un kori Aleluja zina ikviens. Hendeļa garīgajai mūzikai piemīt prieks, sajūsma, miers un visu aptveroša gaisma – tieši tas, kas šajā tumšajā pirmssvētku laikā mūs priecē visvairāk," uzsver Inga Kalna.
Ir jau ierasti atbraukt un dziedāt Latvijā Ziemassvētku gaidīšanas laikā?
Man teica, ka Rīgā beidzot esot sniegs. Man ir milzīgs prieks, ka atkal pirms Ziemassvētkiem braukšu šurp, ka viss būs krāšņi un jauki un es viesošos ar tik lielisku programmu. Priecājos, ka dziedāšu Hendeļa oratoriju Mesija, ko līdz šim nekad neesmu dziedājusi. Protams, tas iedveš lielu pacilājumu.
Kādi būs tavi muzikālie Ziemassvētki Vācijā? Saspringts mūziķu darba ražas laiks?
Kā kuru gadu. Aizpagājušogad pirms Ziemassvētkiem bija tiešām traki, pagājušajā gadā tik traki nebija – dziedāju savu Mocarta programmu solokoncertos Rīgā un Rēzeknes Gorā. Šogad ir mierīgāk, kaut arī ne gluži. Tieši pirms brauciena uz Rīgu bija kārtējā programma ar itāļu baroka orķestri Il Pomo d’Oro. Tā ir programma, kuru dziedāju vasarā festivālos Austrijā un Polijā un pagājušās nedēļas nogalē nodziedāju Hannoverē. Jūnijā šī programma skanēs Drēzdenē. Gada laikā mums ir izveidojusies ļoti laba darba atmosfēra un savstarpējā saikne. Visai bieži sadarbojamies, un man ir liels prieks kārtējo reizi tikties ar šiem mūziķiem. Vispār šogad man ir ļoti daudz Hendeļa.
Tavā repertuārā vienmēr ir bijis daudz Hendeļa, jau kopš titullomas slavenajā Alčīnas iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā. Tas bija 1999. gadā. Tas bija "hendeliānas" pats sākums?
Jā, Alčīna bija sākums. Esmu dziedājusi gandrīz visās Hendeļa oratorijās, sākot no pašas pirmās – Laika un taisnības triumfs – līdz pēdējai – Jefta. Pa vidu ir dziedāts gan Samsons, gan Sauls, gan Teodora un Semele un pat ļoti retais "mamuts" – oratorija Izraēlieši Ēģiptē, ko atskaņo visai reti. Šī oratorija ir gara, ar ārkārtīgi plašiem kora dziedājumiem, bet solisti sēž un kvern, gaidot, kad beidzot pienāks viņu kārta. Taču lielas formas darbos vienmēr ir jākvern: Baha Jāņa pasijā ir vēl trakāk, jo soprānam jādzied tikai pašā sākumā un pašās beigās, savukārt Johannesa Brāmsa Vācu rekviēmā soprāns sāk dziedāt tikai pēdējā trešdaļā. Mūsdienās solisti vairs uz skatuves tā nesēž un uznāk uz pašu dziedājumu. Neba jau olas perēsi! Uznāc, nodziedi – un miers.
Hendeļa oratorijā Izraēlieši Ēģiptē kora dziedājumu ir ļoti daudz un tie ir ārkārtīgi skaisti. Kad par šo darbu domāju, vienmēr iztēlojos, cik skaisti tas skanētu Valsts akadēmiskajam korim Latvija. Es ļoti gribētu dzirdēt, kā šo oratoriju atskaņo koris Latvija.
Varbūt vajadzētu iestudēt kopā?
Būtu ļoti labi. Man paveicās – es šo oratoriju vēl paspēju pirms daudziem gadiem nodziedāt Itālijā ar Gerdu Albrehtu, kurš pirms pāris gadiem aizgāja mūžībā. Tā bija patīkama sadarbība. Ir dziedāti ļoti daudzi Hendeļa skaņdarbi. Oratorija Samsons pat daudzas reizes, arī skatuves uzvedumā, bet pie Mesijas dīvainā kārtā vēl ne reizi neesmu ķērusies.
Kā tas ir iespējams? Tas taču ir viens no vispopulārākajiem skaņdarbiem mūzikas vēsturē.
Arī tā mēdz būt. Kad savai skolotājai Džojai Mamenai Londonā teicu, ka šogad pirmo reizi dziedāšu Mesiju, viņa sirsnīgi smējās. Soprānam Mesijā ir četras ārijas vai – citā redakcijā – trīs ārijas un dīvains duets, ko iesāk alts un pēc tam soprāns dzied līdz beigām. Polifonisku ansambļu, kas man ļoti iet pie sirds, manai balsij tur nav. Mana vokālā partija tehniski nav ārkārtēji grūta, taču tur ir cita veida sarežģītība. Viss uzrakstīts "centrālajā" tesitūrā, pa vidu – ne zemu, ne augstu. Līdz ar to šo vokālo partiju var dziedāt dažādas balsis.
Šis opuss ir ļoti belkantisks – ir garas līnijas, skaistas, mīkstas, noapaļotas frāzes. Darbs ir brīnumains. Tajā ir kaut kas mistisks un pasakains. Kad domāju par soprāna partiju Mesijā, man vienmēr acu priekšā ir vizuāls priekšstats: ir jauks, mierīgs ziemas vakars ap septiņiem vakarā kaut kur Vecrīgā. Deg laternas, snieg sniegs, un viss ir tik balts.
Vai tu sadusmotos, ja tevi sauktu par Hendeļa un Mocarta dziedātāju?
Kā kurš grib, tā lai sauc – ko tur dusmoties! Es visu dziedu bel canto stilā un tā, kā man pašai šķiet svarīgi. Kā es dziedu, tā es dziedu. Man ir prieks, ka cilvēki nāk, ka viņus joprojām tas interesē un uzrunā. Tu attīsties nevis kaut kur tukšumā, bet kādam tas ir svarīgi un interesanti. Tas sniedz lielu gandarījumu. Nekas nestāv uz vietas. Mēs visi attīstāmies, strādājam gan pie materiāla, gan izpildījuma. Mēs maināmies, ejam uz priekšu.
Vai ir pazīmes, ka šodienas cilvēki retāk ir gatavi klausīties nopietno, klasisko mūziku?
Mēs dzīvojam digitālā pasaulē. Ērtāk ir nopirkt kompaktdisku vai klausīties mājās YouTube. Tie, kuri vēl pērk kompaktdiskus, ir klausītāju aristokrātija, kas no visa piedāvājuma izvēlas tieši to, ko grib. Mans vīrs arī ar lielāko prieku, īpaši vakaros, kad ir tālāki braucieni, klausās klasisko radio, jo tad, ja ilgi jābrauc, tas ir krietni patīkamāk nekā jebkas cits. Protams, ir forši sēdēt uz sava dīvāna, ietīties siltā, mīkstā pledā vai sagšā un klausīties mūziku, dzerot siltu tēju un ēdot piparkūkas. Tas ir viens pārdzīvojuma veids, taču pavisam kas cits ir klātienē piedzīvot mūzikas brīnumu.
Mūsu māksla ir ārkārtīgi dārga. Tā ir izmirstoša, bet, paldies Dievam, vēl pastāvoša parādība. Es domāju, ka ikvienam, kas var baudīt koncertu klātienē, tas ir īpašs pārdzīvojums. Sameistarota, ļoti kvalitatīva ieraksta klausīšanās ir viens, taču, kad tavā acu priekšā ļoti daudzi mūziķi – orķestris, koris, solisti un visam pāri diriģents – vienā un tajā pašā laikā izdzīvo vienu un to pašu ideju, tas ir pavisam kas cits. Tas ir kaut kas ārkārtēji mistisks. Nav tā, ka interese mazinātos. Vienkārši piedāvājums mūsdienās ir tik liels, ka reizēm gribas paklausīties kādu labu ierakstu, nevis iet uz koncertu. Katrs izvēlas pats. Liela popularitāte mūsdienās ir koncertu un operu tiešraidei televīzijā, radio un internetā. Tomēr cilvēkus joprojām interesē arī pārdzīvojums teātrī un koncertzālē.
Vai pati kā klausītāja bieži izbaudi šo klātbūtni koncertos un izrādēs?
Nē, taču ik pa laikam eju. Man patīk pirms tam saposties. Daudz ir atkarīgs no tā, kā tu pats sevi sagatavo. Zinot, ka tev būs svētki un tev kaut ko uzdāvinās, tu gatavojies: uzvelc skaistu kleitu, kurpes, paņem rokassomiņu, iesmaržojies ar īpašām smaržām. Ne velti saka – teātris sākas no garderobes. Kad nodotas virsdrēbes, tu jau esi noslēpumainā pasaulē, kurā viss tūlīt notiks. Ja nāc ar pacilātu noskaņu, ka tevi gaida kaut kas interesants un iedvesmojošs, ir daudz lielākas iespējas šo vakaru baudīt, nekā tad, ja esi atnācis īgns, drūms un jau iepriekš skeptisks.
Kad varēsim posties uz Ingas Kalnas nākamo koncertu vai izrādi Latvijas Nacionālajā operā?
Pagaidām tas vēl nav zināms. Tika pārrunātas dažas idejas, taču pagaidām konkrētu plānu vēl nav.
Kas jauns ir nācis tavā dzīvē, neskaitot Mesiju?
Pagājušajā sezonā bija ļoti daudz debiju jaunās lomās un citā repertuārā, kuru dziedāju pirmo reizi. Pagājušajā gadā nodziedāju savu pirmo Normu un Lukrēciju Bordžu – lielas Vinčenco Bellīni un Gaetāno Doniceti operas. Šī sezona ir mierīgāka. Ir tikai viens repertuāra jaunums – Mesija. Galvenokārt tikai atkārtošu savas jau eksistējošās programmas un uzdevumus. Pavasarī atgriezīšos Drēzdenē – dziedāšu Filipa Ramo liriskajā komēdijā Plateja, kuru iestudējis Rolando Viljasons. Es dziedāju Pola Egņū diriģētajā Platejas pirmizrādē pirms gada.
Jau tagad gatavojos nākamajai sezonai, kad pirmo reizi dziedāšu Bellīni operu Pirāts. Kopā ar pianisti Diānu Ketleri veidojam jaunas kamermūzikas programmas. Mums šķiet, ka būs ļoti interesanti.
Kā sadarbojaties, ja katra dzīvojat citā valstī un pilsētā – Hamburgā un Londonā?
Pasaule strauji mainās. Ir dažādas tehniskās iespējas: internets, Skype, WhatsApp un citas saziņas vietnes. Varam ātri ierakstīt fragmentu, aizsūtīt un pavaicāt: vai šāds temps der? Gatavojamies atsevišķi, bet mēģinājums klātienē jau ir luksuss – crème de la crème. Taču esmu arī pamanījusi, ka mēģinājumu periodi kļūst arvien īsāki. Tas attiecas arī uz opermākslu – agrāk operas ierakstīja tad, kad visi bija klāt, tagad bieži ieraksta ansambļus, kuru dziedātāji cits citu pat neredz: ieraksta duetu tikai ar vienu dziedātāju, bet otru pēc tam digitāli piemontē klāt. Man personīgi tas ne visai patīk, bet tas arī nav nekāds pārsteigums. Tāpēc koncerts, kurā visi muzicē kopā uz vienas skatuves, šodien ir luksuss.
Toties modernās tehnoloģijas ļauj šodienas mūziķiem virtuāli muzicēt kopā ar pagājušā gadsimta grandiem.
Tagad visās raidstacijās spēlē tā saukto jauno Vitnijas Hjūstones dziesmu. Viņas jau ilgi nav mūsu vidū, taču ir tapis jauns skaņdarbs, un viņa tajā "dzied". Tas ir kā sveiciens no pagātnes, kas, paldies Dievam, ticis saglabāts. Tā ir mūžībā aizgājušo mākslinieku pūralāde. Klausītāji, kuri tagad nāk klausīties jaunās paaudzes zvaigznes, varbūt pat nav dzirdējuši vēsturiskās, no šīs pasaules sen jau aizgājušās leģendas vārdu. Šī ir iespēja šo vārdu atdzīvināt, atgādināt par šī mākslinieka eksistenci un veikumu, veidot interesi.
Kad biju 20 gadu veca studente, mums taču nebija nekādu influenceru. Tagad visur ir influenceri – viņi darbojas modē, mūzikā, dekoratīvajā kosmētikā, pārtikas produktu jomā. Arī jaunie mūziķi, kuri ieskatās vecajā pūralādē, atkal nopulē veco mākslinieku daiļrades lappuses un prezentē tās šodienas klausītājiem, savā ziņā ir influenceri. Viņi veido interesi par šo mākslinieku, kuru daudzi vairs nepazīst. Manuprāt, te nekā slikta nav. Katrai precei ir savs pircējs.
Kā influenceru viedokļi ietekmē vēl līdz galam nenobriedušo pusaudžu, piemēram, tavas meitas, domāšanu?
Lidijai ir 15 gadu, viņa iet 9. klasē. Priecājos, ka viņas draugu lokā ir ļoti sakarīgi jauni ļaudis. Viņi nav prātvēderi, taču spriež gudri. Mana paaudze šajā vecumā centās sevi nodalīt no citiem, prezentēt sevi atsevišķi, nepieslieties baram. Nenoliegsim, ka uzskatos pastāv mode. Mūsu laiks bija individuālistu laiks. Tagad skatos, ka šodienas pusaudži veido kopīgus projektus un grupas, kaut ko pēta un vēro sabiedrībā. Dīvainā kārtā viņi cenšas darīt kaut ko tādu, kas cilvēkus vieno. Viņi interesējas par dažādu tautību vai paaudžu sadarbību, piemēram, kopā muzicē, nodarbojas ar sportu, interesējas par vidi. Viņi meklē tēmas, kur ne tavai valodai, ne tautībai, ne pilsoniskajai piederībai nav būtiskas nozīmes. Ir interesanti to vērot.
Kā un kur gatavojies privāti sagaidīt Ziemassvētkus?
Vispirms Rīgā dažas dienas pabūšu kopā ar mammu, pēc tam atgriezīšos mājās Hamburgā un tur svinēšu Ziemassvētkus tā kārtīgi. Šoreiz man ir laiks sagatavoties – sešas dienas pirms Ziemassvētkiem. Piparkūku mīkla jau ir gatava, stāv ledusskapī smukā maisiņā un ļoti labi smaržo. Mēs ar Lidiju to uztaisījām pagājušajā svētdienā, jo, kā zināms, piparkūku mīklai ir jānostāvas, jānobriest. Tā ir veca mūsu ģimenes recepte. Tādu "skaudīgo", plāno piparkūku kā Latvijā vāciešiem nav. Viņiem ir biezākas, līdzīgas prjaņikiem. Pāris gadu mums nebija piparkūku, jo man bija viesizrādes, taču meita vienmēr uzstāj, ka jācep, jo bez piparkūkām nav Ziemassvētku.
Man patīk, ka saime sanāk kopā, visi sēž pie galda un dzied. To atceros jau no bērnības. Kad gājām ciemos pie radu tantēm un onkuļiem, vienmēr pie galda dziedājām visādas dziesmas. Tā mums bija pieņemts, tas ir mans dzimtas mantojums. Ziemassvētku dziesmas gan no bērnības nepazīstu, jo padomju laikos Ziemassvētkus neatzina. Tikai tētis dungoja pa kluso. Egli pirkām uz Ingām 28. decembrī un plaši svinējām Jaungadu.
Bija vieni ļoti skaisti Ziemassvētki, kad ar vīru, meitu un vīra vecākiem ciemojāmies Rīgā. Svinējām kopā ar maniem vecākiem. Dziedājām Ziemassvētku dziesmas divās valodās. Mēs ar Vero Kosanu esam kopā 17 gadu, šogad bija mūsu kāzu 15 gadu jubileja, un vienu tradīciju šajos piecpadsmit gados man ir izdevies izveidot – pie svētku mielasta galda mēs vienmēr kopā dziedam Ziemassvētku dziesmas. Es spēlēju klavieres, un, protams, ir sagatavotas lapiņas ar tekstiem. Kad esam nodziedājuši kādas desmit vai divpadsmit dziesmas un vīrs izsaucas, ka nu jau ir viss repertuārs, atbildu, ka viss vēl nav. Tā dziedam katru gadu. Tikai pēc tam apmaināmies ar dāvanām, jo dāvanas ir jānopelna. Tad sākas lielā piparkūku ēšana.
Vācijā daudzām ģimenēm ir tradīcija ēst kartupeļu salātus ar cīsiņiem. Cilvēki īpaši nenopūlas, visu nopērk veikalā gatavu. Viņi arī nedzied, tomēr tagad arī mūsu kaimiņi nāk un saka – gribam piebiedroties.
Inga Kalna
Georga Frīdriha Hendeļa oratorija Mesija
Dzintaru koncertzālē 13.XII plkst. 19.30, Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 14.XII plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–25