Viņa vadībā Dziesmu un deju svētku vokāli simfoniskajā koncertā Arēnā Rīga 3. jūlijā plkst. 19 visi četri Latvijas simfoniskie orķestri atskaņos latviešu simfoniskās mūzikas celmlauža Jurjānu Andreja Barkarolu, kuras solists būs mūsu mūzikas leģenda, mežraga spēles vecmeistars Arvīds Klišāns.
"Tas ir patīkams goda pienākums - piedalīties. Jauki, ka muzicēšu kopā ar savu draugu un kolēģi Arvīdu Klišānu, ar kuru savulaik esam ne mazums kopā spēlējuši un atskaņojuši daudzus darbus. Viss ir ļoti loģiski. Galu galā, esmu ierakstījis pat veselu Andreja Jurjāna mūzikas CD," diriģents norāda uz izdevniecības Upe tuviem un tāliem izcili noformēto izdevumu senlaicīgas nošu grāmatiņas izskatā. "Mazā, vienkāršā miniatūriņa Ej, saulīte drīz pie Dieva ir vienkārši fantastiska. Es to atradu Latvijas Nacionālās bibliotēkas rokrakstu fondā, un, šķiet, tā arī esmu vienīgais, kas šo miniatūru jelkad ir spēlējis," stāsta diriģents, kurš 17 gadu vadījis Liepājas simfonisko orķestri un sevi apliecinājis kā neremdināms latviešu mūzikas patriots - ierakstījis albumus Latviešu simfoniskās mūzikas dārgumi, sarūpējis Imanta Kalniņa leģendārās 4. simfonijas oriģinālversijas atskaņojumu, racis aizmirstas klasikas apcirkņos, tostarp ievedis apritē latviešu pirmo simfonisko opusu - A. Jurjāna Simfonisko Allegro. "Tie ir mūsu pirmsākumi un saknes. Ļoti vitālas," - tā I. Resnis. Liepājā viņš iekopis arī ikgadējo, starptautisko Pianisma zvaigžņu festivālu un cīnījies par jaunas koncertzāles celšanu. Daudziem vēl spilgtā atmiņā ir grandiozais Gustava Mālera 8. (Tūkstošu) simfonijas atskaņojums I. Rešņa vadībā 2008. gada valsts svētkos, taču Latvijā viņš nav redzēts diriģējam jau aptuveni trīs gadus. Tik ilgs laiks drīz būs pagājis kopš 2009. gada nogales, kad Liepājas simfoniskā orķestra jaunā vadība pēc latviešu sliktākajām tradīcijām sezonas vidū viņam paziņoja, ka tagad ir pilnīgi cits orķestris, kuram nav nekādu saistību ar iepriekšējo orķestri un tā galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju. "Vienā vārdā - īsteni boļševistiski mēs jaunu pasauli sev celsim," diriģents paironizē.
Tagad - Lietuvā
Tagad I. Resnis ir Kauņas simfoniskā orķestra galvenais diriģents, šajā postenī aizvadīta jau pirmā sezona. Tās noslēguma koncerts atkārtots arī Viļņā un abās pilsētās uzrāvis publiku kājās. Koncertu arī ierakstīja Lietuvas televīzija. "Programma bija veltīta Verdi. Kad orķestra vadībai nosaucu programmu, man teica: "Nu nē, vajag taču solistu - kā tad Verdi bez opersolista?" Es teicu: "Nē! Solista lomā būs koris." Paliku pie sava, un koncertējām kopā ar Kauņas filharmonisko kori. Viņi dzied sulīgās balsīs, tāpēc viņiem ir spēks, kas nepieciešams operas korim. Protams, ir grūtāk iztaisīt klusās nianses, toties ir cita zapte!" priecājas diriģents. Imants Resnis Kauņā turpinās. Rudenī tiks atvērti divi jauni, jau ierakstīti CD - viens ar lietuviešu uzlecošo zvaigzni tenoru Merunu Vituļski, otrs ir lietuviešu mūzikas albums. "Savā veidā turpinu to, ko esmu darījis Latvijā, tikai Lietuvā ideja par lietuviešu mūzikas CD pie manis atnāca pati. Tāds laikam ir mans Dieva pielemtais liktenis, arī pirmatskaņot pirmos nacionālos simfoniskos opusus." Pagājušā gada oktobrī I. Resnis pirmatskaņoja lietuviešu klasiķa Mikolaja Čurļoņa 1. Simfoniju. Tas ir muzikologa Vītauta Landsberģa atradums, ko instrumentējis Jurģis Jozapaitis. "Kad atskaņojām koncertā, daudzi no Viļņas atbraukušie profesori bija vienkārši sajūsmā. Domāju, ka šis darbs ir ievests lietuviešu kultūrā."
Tukšumi vēsturē
Par Lietuvā paveikto I. Resnis varētu stāstīt daudz, bet šaubās - kuru tas interesē? "Savulaik ne mazums interesantu programmu realizēju Liepājā, kur orķestris spēlēja brīnišķīgi un viesojās izcili solisti. Bet kuru tas interesēja, atskaitot liepājniekus? Es tā padomāju, ja cilvēki pēc 50 vai vairāk gadiem pašķirstīs Latvijas presi, viņiem radīsies diezgan izkropļots priekšstats par muzikālajiem notikumiem, kurus esmu piedzīvojis savā mūžā, jo milzīga daļa nav atspoguļota vispār. Pat ne reportāžas vai anotācijas līmenī. Bet ko mēs te niekojamies? Ir daudz svarīgākas lietas, kas kopumā notiek ar kultūru mūsu zemītē vispār," diriģents nosaka. "Mums ir bijuši trīs ministri pēc kārtas, kas neko nav izdarījuši, drīzāk tikai sagrāvuši. Pirms tam bija strīdīga un subjektīvi domājoša Helēna Demakova, bet viņai bija vīzija un griba. Tagad virzības nav. Sākoties krīzei, bija jāgriež, bet arī griezt var dažādi. Ja galvenais virzītājs ir vēlme saglabāt amatu, krēslu par jebkuru cenu, tad, protams, tas nenesīs labus augļus. Ielikt par kultūras ministri to, kura krīzes laikā kultūrai ieteica piešķirt nulli, ir ņirgāšanās," uzskata I. Resnis. Situācija kultūrpolitikā viņa vērtējumā ir joprojām dramatiska. "Par to, ka Rēzeknē uzcelta koncertzāle, pateicība pienākas tikai cilvēkiem Rēzeknē, viņu uzņēmībai. Būtiski, ka koncertzāle būs arī Cēsīs. Ceru, ka kaut kad, ar milzīgu vilcināšanos, arī Liepājā. Varu būt gandarīts, ka ideja par koncertzāli Liepājā iedeva impulsu pārējiem. Nav velti strādāts, nav velti dzīvots," teic I. Resnis, kurš tikko Cēsīs bijis arī klāt sava audzēkņa Jāņa Liepiņa spožajai debijai ar orķestri Sinfonietta Rīga.
Vītola šovs? Kāpēc ne?
"Brīnišķīgi, piedienīgi jaunam cilvēkam un arī pašam Jāzepa Vītola skaņdarbam, I. Resnis iesaistās diskusijā, kura virmo ap diriģenta Jāņa Ozola vadītā kora Maska priekšnesumu koru karos, teatralizēti, ar humoru izspēlējot klasiķa balādi Rūķīši un mežavecis. "Muzikālais izpildījums ir teicams, un tad var atļauties arī kādu mazu draiskulību, jo galu galā arī Viļa Plūdoņa dzejolis ir draiskulīgs. Viss ir dzīvs, viss mainās, un Jānis Ozols ir ļoti talantīgs un atraktīvs mūziķis. Klasikā nevajag būt puritāņiem." I. Resnis pats reiz veicis līdzīgu nedarbu, koncertā savietojot Rodiona Ščedrina orķestra koncertu Draiskās častuškas ar Daniila Harmsa teksta lasījumu. "Tas līmējas kopā tā, it kā Harmss būtu rakstījis speciāli šai mūzikai, sakritības ir fenomenālas. Harmsa stāstiņa varonis no rīta pa augšējā stāva logu spļauj gājējiem uz galvas. Kad kontrabasiem ir pizzicato glissando rāvieni, mūziķiem teicu: "Tas jāspēlē kā spļāviens"."