"Mūzikā ir viegli ienākt, grūti noturēties, bet gandrīz neiespējami no tās aiziet," saka mūziķis Niks Matvejevs. Zinot viņa muzikālo darbību vairāku gadu desmitu garumā, nevar nepiekrist. Slavenā rokmūzikas grupa Sīpoli, vēlāk spilgtas lomas rokoperās Lāčplēsis un Parīzes Dievmātes katedrāle… Nākamnedēļ startēs divi jauni mūzikli bērniem — Pifa piedzīvojumi un Trīs sivēntiņu jaunie piedzīvojumi. Abu šo iestudējumu tapšanā piedalījies arī Niks Matvejevs, kurš ar savu pamatīgo vokālu un ne mazāk raženo stāvu atstājis paliekošas pēdas Latvijas mūzikas vēsturē.
Bērni nav idioti
"Tā sanācis, ka pēdējo gadu laikā esmu piedalījies vairāku izrāžu tapšanā," atzīst Matvejevs, "gandrīz neērti kļūst — pats komponēju, pats dziedu." Kad sācis rakstīt mūziku izrādei Pifa piedzīvojumi, kuru režisē mūziķa labs draugs Rūdolfs Plēpis, esot pat lūpu uzmetis, kā gan uz skatuves bez viņa! Piekritis arī komponistes Ilzes Lailas Purmalietes piedāvājumam uzstāties izrādē Trīs sivēntiņi, kuras pirmizrāde ir vien dažas dienas pirms Pifa piedzīvojumiem — 8.aprīlī. "Sākumā biju Lācis, beigās tomēr būšu Pūce — tā arī nesaprotu, esmu paaugstināts vai pazemināts," joko Matvejevs, arī turpmāk sarunas gaitā nevar nepamanīt viņa vitālo humoru. Taču lielāks darbs tiekot ieguldīts izrādē par sunīti Pifu — tikko arī pabeigts darbs pie dziesmu kompaktdiska, kas iznāks pirmizrādes dienā — 11.aprīlī.
Bērnu mūziku Matvejevs nerakstot. "Nez kāpēc visi iedomājas, ka bērni ir idioti," šķendējas mūziķis, "komponisti, kas nevar uzrakstīt nopietnu mūziku, uzskata, ka drīkst radīt klimpermeldiņus bērniem." Tā neesot — bērniem ir interesantāk, ja mūzikā ir kāds āķītis. Un mūzikas kvalitāšu dēļ skatīties Pifu varot nākt visi. Īpaša slodze izrādē gulšoties uz galvenās lomas atveidotāju Aishu — viņai nāksies iejusties sunīša Pifa ādā, turklāt viņa būs vienīgā profesionālā dziedātāja dziedošo aktieru kompānijā. Pārējiem personāžiem — Artura Cera tēlotajam nejaucenim runcim Herkulesam, Zanes Jančevskas krustmāmiņai Agatei un Vara Vētras krusttēvam Cēzaram, kurš gan iepriekšējās izrādes versijās nodēvēts par Tontonu, būšot pa pāris dziesmām.
Matvejevs atceras, ka bijis interesanti izpētīt sunīša Pifa vēsturi — pirmo reizi šis personāžs parādījies franču komunistu avīzē. Turklāt komponista atmiņa izspēlējusi joku — Matvejevs bijis pārliecināts, ka grāmatā par Pifa piedzīvojumiem bijuši gari teksti, taču, to atrodot, izrādījies, ka pie katras bildes vien pāris teikumu. Tā libretu nācies sacerēt pašiem pilnīgi no jauna, taču no vairākām idejām, piemēram, Sant Klausa, gan nācies atteikties, jo ierobežojis laika limits. "Bērnu izrāde nevar būt garāka par stundu un 10—15 minūtēm, savādāk pēc tam vari uz galvas stāvēt, bērnu uzmanību nepievērsīsi," apgalvo Matvejevs un atzīst, ka arī viņam, ja nāktos noskatīties vairāk nekā divas stundas garu izrādi, interesi neizraisītu pat pēkšņa tenora Andreas Bočelli parādīšanās.
Vēsture atdzimst
Sarunas laikā nākas secināt, ka šī ir jau otrā izrāde, kurā Matvejevam nākas saskarties ar Parīzi — savulaik viņš iejuties Parīzes Dievmātes katedrāles kuprīša tēlā. Par šīs operas tituldziesmu viņš joprojām ir sajūsmā — to dzirdot, pa muguru skrienot skudriņas. Bet šovasar nāksies atgriezties pie cita Zigmara Liepiņa komponētā darba — divdesmit gadu jubileju piedzīvo rokopera Lāčplēsis, un vēsturiskajā pirmizrādes vietā Burtniekos Matvejevs atkal dziedās Dīteriha lomu.
Paralēli top vēl cits projekts — novembrī ap Valsts svētkiem gaidāma Sīpolu kopā sanākšana, koncerts notikšot kādā no teātriem. Tiesa gan, tas būs vienreizējs pasākums, kam turpinājuma nebūšot. Ar Mārtiņu Braunu gan sadarbība turpinoties neatkarīgi no Sīpolu pastāvēšanas. Taču neatkarīgi no dažādiem projektiem Matvejevs savas dienas vada paša ierakstu studijā, radot jaunas kompozīcijas un arī strādājot ar jaunajiem māksliniekiem.