Izrāde ilgst piecas stundas 45 minūtes, ieskaitot divus starpbrīžus. Klātienē to var apmeklēt 770 skatītāju (Berlīnes Vācu operas zālē ir 1859 sēdvietas). Jaunajā Berlīnes Valkīrā ir sapulcēti izcili solisti: Brīnhildi dzied zviedru soprāns Nīna Stemme, Zīgmundu – amerikāņu tenors Brendons Džovanovičs, Votānu – zviedru basbaritons Džons Lundgrens, savukārt Zīglindes partijā debitē jaunākās paaudzes superzvaigzne norvēģu soprāns Līse Dāvidsena.
Vāgnera tetraloģija Nībelunga gredzens, kuras iestudēšana ir uzticēta Stēfanam Herheimam, ir Berlīnes Vācu operas pēdējo gadu ambiciozākais projekts: sākotnēji bija paredzēts, ka šā gada jūnijā publika ieraudzīs Reinas zeltu, taču Covid-19 krīzes dēļ tas nebija iespējams. Pašlaik tiek plānots, ka Reinas zelta un Zīgfrīda pirmizrāde notiks vēlāk šajā sezonā, savukārt Dievu mijkrēslis būs dzirdams nākamā gada rudenī. Pilns cikls tiks izrādīts 2021. gada novembrī un 2022. gada janvārī.
Jāatgādina, ka 2006. gadā Stēfans Herheims, būdams savas starptautiskās karjeras sākumā, iestudēja Reinas zeltu Latvijas Nacionālajā operā, taču šoreiz viņa koncepcija ir pavisam cita.
Stēfans Herheims ir viens no pieprasītākajiem Eiropas režisoriem, kurš, iedziļinoties partitūrā un dramaturģijā, veido sarežģītas, daudzslāņainas izrādes un pasniedz tās kā rēbusus, kurus piepilda ar interkontekstuālām atsaucēm – vēsturiskām, sociālām un teatrālām. Režisors negaidītos veidos izmanto katras konkrētās operas radīšanas un iestudēšanas vēstures faktus.
Viņa Nībelunga gredzenā spoguļosies bēgļu tēma – tie nav tikai mūsdienu bēgļi, kuri pārplūdina Eiropu un pret kuriem daudzi izturas bez empātijas, par bēgļiem var uzskatīt gan daudzus tetraloģijas varoņus, gan cilvēkus dažādos vēstures posmus, ieskaitot pašu Vāgneru, – viņi meklē ostu, kur piestāt, meklē mājas un nekur nejūtas droši.
"Cilvēki, kuri bēg no nāves un iznīcības, – šī ir viena no mūsu Gredzena versijas tēmām, ko rosinājusi pašreizējā bēgļu krīze. Gredzens ir stāsts par iekšējo cīņu, kurā noteiktā mērā mēs visi esam iesaistīti, pat ja savu patvērumu meklējam mākslā. Tagad esam koronavīrusa gūstekņi un nezinām, vai izdosies īstenot šo iestudējumu, kā bijām to iecerējuši. Man šajā situācijā vissliktākais ir skaidrības trūkums, tas izraisa šizofrēniju – es izmisīgi vēlos, lai viss būtu kā iepriekš, lai gan apzinos, ka šī dzīvesveida galvenās īpašības – alkatīgums, patērēšanas mānija un hiperaktivitāte 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā – ir veicinājušas mūsdienu globālo krīzi," secina Stēfans Herheims.
Tetraloģijas iestudējuma scenogrāfijas sastāvdaļas ir flīģelis, vecu ceļasomu kaudzes un to saturs. Sarunā ar laikrakstu The New York Times Stēfans Herheims atklāj: Reinas zelta sākumā dziedātāji, velkot aiz sevis čemodānus, cits citam sāk izklāstīt Nībelunga gredzena sižetu, jo Vāgners izmanto retrospektīvas stāstīšanas tehniku un daudzviet ciklā varoņi stāsta par to, kas jau ir noticis. "Tas atgādina, ka drāma ir tas, kas stāsta šo stāstu un kā viņš to dara. Drāmā nav patiesības, viss ir meli – un idejas," uzsver režisors. Varoņi nes līdzi savas ceļasomas – savus stāstus un savu vēsturi. "Kaut kādā ziņā šī ir bērnišķīga un vienkārša pieeja. Var iedomāties, ka viss, kas mums kā cilvēkiem ir palicis, ir spēja stāstīt stāstus, un tā ir realitātes, vēstures, cerības un nākotnes ideja," piebilst Stēfans Herheims.
"Bēgļi šķērso tukšu skatuvi pasaulē, kurā vairs nespējam radīt mākslu tā, kā esam darījuši līdz šim. Mums ir jāapzinās, ko nozīmē spēlēt. Mums ir jāpārdomā mākslas funkcija kopā ar Vāgneru, kurš vienmēr ir izvirzījis sev šādu uzdevumu. Mēs redzēsim, ka esam izgāzušies, taču mums ir jāmēģina to darīt atkal," saka režisors.
Valkīra Berlīnes Vācu operā skanēs 1., 4., 8. un 11. oktobrī.
Informācija: www.deutscheoperberlin.de