Ernesta Birznieka-Upīša ielā dažu minūšu gājienā no Rīgas Centrālās stacijas ir divstāvu koka māja bez uzrakstiem, tās logiem atveroties, reiz pa visu ielu skanēja Dzelteno pastnieku mūzika dzīvajā izpildījumā, un garām neviens nevarēja paiet. Izveidojās pūlis, kas Aleponijas jaunās zāles atklāšanas pārpildīto koncertu klausījās ārpusē, un trolejbusiem nācās piebremzēt, lai to apbrauktu. Ingus Baušķenieks toreiz pat neskopojās ar komplimentu, uz skatuves nosaucot šo vietu par visjaukāko, kur nācies koncertēt. Telpas formas un koka sienas nodrošina labu akustiku, atmosfēra koncertos Aleponijā ir līdzīga tai, kāda kādreiz valdīja Stabu ielas Saksofonā, – cilvēki te patiešām izbauda mūziku, nevis vienkārši dzer un pļāpā ar dzīvo pavadījumu fonā.
Kopš tā laika te notikuši daudzi, arī pa Eiropu ceļojošu ārzemju mūziķu koncerti – tie parasti piesakās paši, jo ziņas par labām vietām izplatās ātri. Arī citos vakaros eja uz pagalmu pārpildīta ar Rīgas bohēmas alkstošo apmeklētāju divriteņiem. Iekšā aiz letes nereti ir sastopams namatēvs Juris Simanovičs, kurš jau gandrīz divdesmit gadu mūzikas cienītājiem pazīstams kā ģitārists un dziedātājs no grupas Bērnības milicija, kas nelutina savus cienītājus ne ar jauniem ierakstiem, ne koncertiem pārāk bieži, katru no tiem padarot par veselu notikumu. Tāpēc tagad ir jāatskan sen gaidītām fanfarām – minialbums Apokrifi ir klāt! Bērnības milicijā bez Jura Simanoviča un basģitāristes un vokālistes Aigas Preimanes nu jau vairākus gadus spēlē arī bundzinieks Aigars Valdmanis un taustiņinstrumentālists Filips Derums.
Dizaina pērles
Bērnības milicijas pirmā – neatkarīgo mūziķu apvienības Tornis 90. gadu sākumā izveidotajā studijā Āgenskalna ūdenstornī ierakstītā – albuma Mūzika dejām (2004) dizainā tika izmantotas sienu apdares flīzes, un tā piecpadsmit gadu jubilejā Nacionālajā bibliotēkā notikušajā darbnīcā katrs varēja piedalīties pārizdotā albuma iepakojuma izgatavošanā, lokot un līmējot pie flīzes kabatiņu diskam.
Pēc hronoloģijas nākamais albums Naktī guļot uz muguras (2008) gaidīja savu izdošanu vairākus gadus, un brūnā kartona noformējuma aizdare ar magnētiņu turēja to ciet, pasargājot disku no izkrišanas ārā un pazušanas. Nākamajam pilnmetrāžas albumam Dzeriet van Hutena kakao (2013) uz vāka bija krievu dzejas klasiķis Vladimirs Majakovskis, un nosaukuma frāze bija ņemta no viņa poēmas Mākonis biksēs. Jura Simanoviča otrais soloalbums Kā samierināties ar savu nenozīmību (2016) jau ar nosaukumu vien pauž autora filosofiju, attieksmi pret pasauli un sevi.
"Viena no skaņām ir pilnīgi visas Bērnības milicijas dziesmas, kas saliktas cita uz citas, un tad rodas šāds troksnis, kad atskaņo tās visas kopā," Juris atklāj, kā radusies viena no skaņām, kas dzirdama viņa soloalbumu ievadošajā instrumentālajā skaņdarbā Apsūdzība formālismā. Pēc daudzu domām, tas bija labākais latviešu ieraksts gada nogrieznī. Caurspīdīgās plates iepakojums bija pamatīgs rāmis ar vienā no vairākiem virsmas slāņiem iestrādātiem vecu vinila plašu lausku gabaliņiem – dizaina autors ir Ivars Veinbergs. Šī pērle, visticamāk, tiktu pie balvas par gada labāko mūzikas albuma dizainu, ja vien tiktu iesniegta Zelta mikrofonam, bet tā nenotika.
Īpašs Ivara dizains tika solīts arī Apokrifiem, un tas ilgi tika minēts kā iemesls ieraksta izdošanas atlikšanai, tāpēc platformā Bandcamp tagad vērojamais melnais kvadrāts ar baltu uzrakstu vienā no izplatītākajiem burtu fontiem izskatās pēc visparastākās cilvēku čakarēšanas Jura gaumē, ko droši vien nav piedzīvojis vienīgi Aleponijas kaķis Bruto, bet tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki Juri mīl un pēc viņa tiecas.
Kā darīt nevajadzētu
Kad 2018. gadā Bērnības milicija saņēma uzaicinājumu uzstāties pirmajā festivālā Kartupeļpalma, grupa nebija koncertējusi divus gadus. Taču tikko iznākušais minialbums Apokrifi ierakstīts jau 2014. gadā, tāpēc tā dziesmas ir dzirdētas koncertos, un ir pat slēgtas viena otra dzīvē svarīgas derības par to, no kura jau iznākušā Bērnības milicijas albuma ir dziesma Tētim jāatpūšas, kas gan drīzāk ir drāma vai šausmene ar klausītāja iztēles rokās nodotu finālu ("Mammu, mammu, uzmanies, ja tētis neatpūtīsies"), nevis bērnu dziesma, bet arī par to var diskutēt, jo tās ierakstā piedalās bērnu koris, kura dalībnieki nu jau arī vairs nav nekādi bērni, jo cilvēku augšanas ātrums noteikti pārsniedz albuma Apokrifi izdošanas tempu.
"Dažas dziesmas varētu būt vēl vecākas par desmit gadiem. Iesprūda viss, kā tas man regulāri notiek, kad jau esi pavisam tuvu, bet pēkšņi mainās prioritātes un iestājas kaut kāda aizture. Mūsu scēnai it kā ierakstiem nevajadzētu būt pārāk perfektiem, bet tik un tā gribas slīpēt, it sevišķi mūsdienās, kad to var darīt mājās pie datora. It kā jau neviens cits, izņemot pašus mūziķus, visus tos sīkumus neievēros, bet tas tā – perfekcionisms pašu komfortam. Ir nomācoši, ka viss ievelkas, sāk buksēt un tas ietekmē grupas darbību, tāpēc vajag izdot, kas ierakstīts, lai būtu tā pabeigtā darba sajūta un varētu sākt domāt par kaut ko jaunu," sniedzot pamācību citiem mūziķiem, kā darīt nevajadzētu, stāsta Juris, kad 2022. gada sākumā tiekamies Aleponijā un viņš gatavo tēju.
Pandēmijas pirmā viļņa laikā reiz sastapu Juri remontējam arī ēkas otro stāvu, tāpēc apjautājos, vai viņš tur nav iekārtojis sev mājokli, kur nokrist (lai nav jāšķērso drīzai nolīdzināšanai nolemtais dzelzceļa uzbērums pa ceļam uz mājām Maskačkā), studiju vai radošo darbnīcu. Viņaprāt, tā nav laba doma – turpat, kur strādā, arī dzīvot, jo tad darbaholisms paņems savās važās vēl ciešāk.
Robeža aiz muguras
Juri viegli atpazīt pēc balss, kas izklausās tāda kā nobijusies vai sakautrējusies, it kā taisnojoties par kādu tikko izdarītu nedarbu. Šogad arī Rīgā beidzot gaidāmās grupas The Cure vokālista Roberta Smita balss vienmēr šķiet kā uz raudāšanas un izmisuma robežas, savukārt Jura balsī var saklausīt, ka šī robeža jau ir aiz muguras un tagad situācija strauji jārisina, citādi pavisam noteikti notiks kaut kas ļauns. Tāpēc tā ir tuva vai visiem, kas kaut reizi dzīvē ir bijuši spiesti par kaut ko taisnoties, kad tikuši apcelti vai uzbrucēju priekšā kādā tumšā ielā nācies izgriezt uz āru kabatas, lai pierādītu, ka tajās nekā nav. Arī Jura dziesmu teksti pēc noskaņas ir atbilstoši balss tembram, kas latviešu mūzikā ir unikāls – pirms viņa nevienam tāds nav bijis, jo pastāvējis nerakstīts likums, ka skatuves māksliniekam vienmēr ir jāizklausās pārākam par klausītājiem, lai viņus uzmundrinātu un izklaidētu (bieži tiek lietots jēdziens "apmeklētājus priecēs"). Publikai patīkot elku uz skatuves dievināt, un gribas viņam līdzināties.
Noskrandušā džemperī, tikpat nonēsātos zābakos, aizsvīdušās brillēs un friziera pieskārienus, šķiet, nekad nejutušiem blondiem matiem, Juris drīzāk atgādina nabaga studentu no pagājušā gadsimta pirmās puses, nevis skatuves zvaigzni. Taču arī tas var kļūt par tēlu. Tāpēc pie populārās mūzikas klišejām pieradušajai Mikrofona ierakstu vadītājai Elitai Mīlgrāvei nebija saprotams, ar ko gan grupa Bērnības milicija izpelnījusies godu koncertzālē Palladium 2011. gada rudenī iesildīt tolaik slavenās angļu grupas Kaiser Chiefs koncertu. Iespējams, tas arī ir bijis viens no iemesliem, kāpēc ne Bērnības milicijas, ne Jura Simanoviča soloalbumi parasti nav iesniegti mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons. Jo ko gan teiktu cilvēki, kuri visu spēj uztvert tikai tieši, kad viņi ienāktu Aleponijā un ieraudzītu uz sienām senu gleznu reprodukcijas, kurās redzami raudoši bērni? Tepat arī grupas JUUK mūziķa Oskara Jansona atnestais pirmās Latvijas brīvvalsts plakāts Ar darbu un atturību pie turības, kas rāda atturībnieka saimniecību, kurā desmit gados uzcelta māja un iekopts dārzs, un turpat blakus redzama dzērāja saimniecība, kurā nekā nav, – esot pelnījis tikpat, bet visu nodzēris. Juris to dēvē par funkcionālo alkoholismu, jo par darbaspēju zudumu no dzeršanas tur nekas nav teikts.
Par hipsteru perēkļiem
Andris Grandbergs, viens no iepriekšminētās neatkarīgo mūziķu apvienības Tornis aktīvistiem, grupai Bērnības milicija piedēvē hipsteru kustības ievazātāju jeb perēkļa statusu Latvijā. Iespējams, viņam ir taisnība, jo viss svaigais parasti tiek pārķerts, gadiem ilgi ekspluatēts un ar laiku kļūst kaitinošs. Juris to nedara apzināti – vienkārši tā sanāk, un, ja cilvēkiem patīk, viņš parausta plecus, kaut ko norūc, kautrīgi pasmaidot, un turpina tādā pašā garā. Tāpēc arī sarunā par savu mūziku viņš neprot izstāstīt, ko pauž savās dziesmās, – katram pašam jābūt galvai uz pleciem. "Mums nav tik daudz resursu, un varbūt mums arī nemaz nevajag mēģināt iedziļināties citam citā, jo tad mēs vispār vairs nevarētu savā starpā vienkārši sarunāties. Galvenais ir iemācīties cienīt atšķirības citu domāšanā, un tas nav tik vienkārši. Ir viegli padoties niknumam un nepatikai," saka Juris.
Viņa dziesmās ir daudz tādu tēmu, kas vienam otram varētu likties nepieņemamas, piemēram, vardarbība ģimenē. "Vienmēr atradīsies kaut kāda, manuprāt, nesaprātīgā puse, bet tad jau būtu jāaizliedz arī visas Kventina Tarantīno filmas. Franču režisors Fransuā Trifo ir teicis, ka nevar uzņemt filmu pret karu, jo jau tajā brīdī, kad radi filmu, tu kaut kādā veidā heroizē karu. Pat ja tā ir pretkara filma, tāpat uz lielā ekrāna būs redzams, kā cilvēki karo, tātad tas tiek popularizēts. Tomēr nevar par to arī nerunāt. Vai tad, ja neveidosim filmas par karu, kara vairs nebūs? Tā arī nav. Karš ir bijis vienmēr, un arī vardarbība ģimenē pēkšņi nepazudīs. Varam jau arī vienkārši paklusēt, var arī nebūt mākslas vispār."
Lai vēlreiz dotu iespēju kādam sevi nodēvēt par hipsteru sērgas karognesēju, Juris rāda tikko nopirkto podziņtelefonu Cat, ko viņš sauc par dumjruni, kas domāts kā antonīms viedtālrunim. Tas ir triecienizturīgs, toties bez interneta. "Protams, internets daudz laba izdara, bet mēs īsti nemākam līdz galam to izmantot un ļaujam, lai ar tā palīdzību izmanto mūs. Internets atstāj uz mums globalizācijas nospiedumu – mums ir tie paši konflikti, kas citur pasaulē. Politika, populisms, feminisms – ideoloģiskajā cīņā runājam par tām pašām lietām, kas amerikāņiem bija aktuālas pirms gada vai diviem. Jebkurai tehnoloģijai ir ēnas puses, kas izlien ārā lēnāk nekā labums. Tas pats ir ar automašīnām – varam pārvietoties, bet tās piesārņo dabu. Jādomā kaut kur pa vidu. Nav jāizmet ārā, bet nav arī jāliek uz pjedestāla kā tāds dievs," prāto Juris.
Šogad Zelta mikrofonam nominēts albums ar Vladislava Nastavševa un Toma Auniņa dziesmām Nacionālā teātra izrādei Asins kāzas. Arī Jurim ir dziesmas ar Federiko Garsijas Lorkas vārdiem, rakstītas Martas Elīnas Martinsones diplomdarba izrādei – arī Asins kāzas. Septiņas dziesmas, ko izrādē izpildīja aktieri, gan neesot ierakstītas, tāpēc, izņemot dažas reizes 2014. gadā, kad izrāde bijusi skatāma, nav dzirdētas. "Man patīk uzdevumi. Pašam sev ir grūtāk tos izvirzīt, bet kādreiz sanāk. Mūzikas rakstīšanai var būt arī kāds racionāls pamats. Īstie komponisti taču tā strādā. Es vairs neesmu tāds romantiķis, kuram šķiet, ka jāraksta tikai tad, kad sirds plīst, – tā es vairs nedomāju. Bieži vien pat tas, ka emociju ir daudz, traucē precīzi nodot vēstījumu. Pats to jūti, bet mūzikā tas nenolasās. Un kā es varu zināt, ka klausītājs sajūt to pašu, ko es gribēju nodot? Varbūt cilvēki galā saprot kaut ko pavisam citu? Tas tāpat kā ar sarunu: tu pasaki kaut ko, bet vai otrs ir sapratis tieši to, ko mēs domājam, vai precīzi esam nodevuši to ziņu? Vēl ir jautājums, vai cilvēks pietiekami uzmanīgi ir klausījies, lai precīzi saprastu. Un tad vēl interpretācija, kas var aizvest pavisam citā virzienā."
Pandēmijas albumi
"Dusēšu prīmulas ziedam pie krūts/Kamenes medu kur sūc..." – šie vārdi palikuši atmiņā no Bērnības milicijas pēdējo gadu koncertiem, jo ir Jurim netipiski maigi, un nu Ariela dziesma ievada albumu Apokrifi, beidzot atklājot ne vien tās nosaukumu, bet arī vārdu autoru. Tas ir vēl viens klasiķis – Viljams Šekspīrs –, bet tā gluži neesot, ka Juris ir īpaši iedziļinājies vairāk nekā pirms četriem gadsimtiem dzīvojušā un joprojām aktuālā angļu dzejnieka un dramaturga daiļradē, lai tagad apspriestu visus viņa darbus un analizētu dažādus viņa mūžīgo drāmu iestudējumus.
Drīz gaidāms jauns Jura soloalbums Mīlestības metastāzes: "Ir jau ierakstīts, bet vēl jāpabeidz kaut kādas astītes, kas palikušas, – miksēšana un māsters. Vēl dizains, protams, kas parasti mums ir lielākais klupšanas akmens. Man bija drūmuma pilns periods pagājušā gada janvārī un februārī, toties pietika laika kaut ko darīt, tādā veidā aizbēgot no pandēmijas domām. Tagad jau ir tāds jēdziens – pandēmijas albumi. Visi jau izdevuši, bet es, kā vienmēr, esmu pusgadu vai gadu aizkavējies. Taču būs! Man vēl dators nobruka – šķita, ka pazuduši visi ieraksti. Tā tomēr nebija, bet vajadzēja no jauna instalēt visas programmas, tas man īpaši nepadodas, jo kaitina, bet es to izdarīju. Un varbūt pabeigšu – vai nu tagad, vai pēc desmit gadiem."