Dzelzs vilka taustiņinstrumentālists un mūzikas līdzautors Kaspars Tobis izdomājis nosaukumu žanram, kam varētu būt piederīgs jaunais darbs, – zoopera. «Atļaušos teikt, ka lietojām Lorijas Andersones manieri, kad tiek izmantota bankas darbinieka un klienta balss. Klients runā eksaltētā, izmisuma pilnā balsī, savukārt bankas darbinieks – nostādītā zemā tonī, jo bankas darbiniekam tu – klients – esi tikai telefona klausule,» stāsta Kaspars. Nu gatavs rezultāts – režisore Inese Mičule un horeogrāfs Andris Kačanovskis, kurš sadarbojies ar Dzelzs vilku arī iepriekšējās Olgas Žitluhinas veidotajās izrādēs, kopā ar trim dejotājām, Dailes teātra gaismu mākslinieku Hariju Zālīti un aģentūru Pareizā ķīmija Mākslas dienās veido uzvedumu Vidzemes tirgus gaļas paviljonā, kur gan pēc gaļas un tās produktiem vairs sen nesmakojot, jo tas savam tiešajam uzdevumam netiek lietots jau sen, – arī senāk Mākslas dienās tur notika izstādes un koncertuzvedumi.
«Ko vajag dzīvniekam pilsētā?
Apmierināt vēlmes. Tikt galā ar savām bailēm un sāpēm. Ko viņam
vajag? Seksu un pārtiku – tos abus tu atceries visbiežāk, jo par
nepieciešamību elpot vai uzturēt asinsriti tu parasti nedomā, kamēr
tās netraucēti darbojas,» saka Juris Kaukulis. Kaspars Tobis piebilst,
ka trešais, pēc kā ierindas cilvēks alkst visvairāk, ir asinis,
kuru garšu var sajust, kaut vai ieslēdzot televizoru un ieraugot visas
tās šausmas, ko tur rāda. «Tu skaties, kā sprāgst atomelektrostacija
un tiek aizskaloti cilvēku tūkstoši, un domā, cik labi, ka tas nav
pie mums, kaut patiesībā jau nemaz tik tālu no tā visa neesi.»