Toreiz ambiciozie plāni nerealizējās, taču tagad, pateicoties koncertaģentūrai „Makrokoncert”, pēc divus gadus ilgušām pārrunām skaistās balss īpašnieks, kas tiek dēvēts gan par „Pavaroti pēcnācēju”, gan „poptenoru”, gan arīdzan „galma muzikantu”, stājās apmēram 15 000 klausītāju priekšā.
Pirmais, kas iekrita acīs, ierodoties koncerta vietā, bija publika – gados salīdzinoši jauni cilvēki. Loģiski, radās jautājums – kas viņus šeit piesaistīja? Pirmais: tas noteikti bija pats Bočelli vārds, jo droši nav neviena, kas par viņu vispār neko nav dzirdējis. Otrs: viņa balss, kas, reidz dzirdēta, ilgi paliek atmiņā. Trešais: kopīgā tēma, ko viņš mēģina izteikt savās dziesmās – mīlestība. Droši vien tieši izskaidroja to, kādēļ viņi bija pirkuši nebūt ne lētās biļetes un līdz pēdējai iespējai piepildījuši koncerta norises vietu. Neliegšos, arī es gribēju „dzīvajā” paklausīties šo tik ļoti harizmātisko cilvēku, kuru līdz šim biju dzirdējusi tikai ierakstos. Un, protams, gribējās izprast, kādēļ ar Andrea Bočelli kopā dziedājusi Sāra Braitmena, Selīna Diona, trīs tenori un citi slaveni mūziķi.
Ko tad dziedātājs saviem klausītājiem piedāvāja? Gandrīz visas populārākās operu ārijas, sākot ar Doniceti „Mīlas dzērienu”, Pučīni ”Tosku” un „Bohēmu” un Verdi „Traviatu”. Te viņam lielisks palīgs bija Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris, kā arī trīs lieliski dziedātāji. Tiesa, darvas piliens medus mucā bija koncerta organizatoru neizdarība, jo – nebija pieejama koncerta programma, līdz ar to noslēpumā tīti palika tieši šo mākslinieku vārdi. Žēl, ka tā, jo arī viņu sniegums bija izcils.
Šajā koncerta daļā Bočelli gan nepiedāvāja nekādus jaunus pārsteigumus – viņš dziedātāja tieši tā, kā esam to dzirdējuši ierakstos. Droši vien īsti klasikas cienītāji varētu atrast nianses, par kurām kritizēt viņa izpildījumu – kā zināms, mūzikas kritiķi viņu īpaši nemīl. Un tomēr – acīmredzot publiku saviļņoja tieši tas, ka Bočelli arī klasiku izpildīja sev raksturīgajā tikpat spožajā stilā kā pophitus. Jo – diez vai klausītāji aplaudētu skaņdarbiem, kas tiem neiet pie sirds… Viņi neapšaubāmi novērtēja gan Bočelli balss dzirdo un pārliecinoši stabilo skanējumu, izteiksmīgos „piano” un spožās „augšas” – pat līdz augšējam „do”, kas ir pa spēkam tikai retajam tenoram. Pieminēšanas vērts šķiet kāda klausītāja izteiktais un starpbrīdī nejauši dzirdētais komentārs: „Ārprāts, viņam skan tikpat labi kā ierakstā! Nevaru samanīt nekādas atšķirības…” Te prātā nāk mana kolēģa Jegora Jerohomoviča rakstā „Galma muzikants” minētais fakts, ka Bočelli tiek pārmesta balss un tehnikas nepilnība, kā arī tas, ka viņa dziedājums koncertos tiek uzlabots elektroniski. Nezinu, kā ar elektroniku bija Viļņā, taču šķību dziedāšanu gan tur nemanīju – pat ar visu savu absolūto dzirdi. Var jau būt, ka tas bija izcila skaņu režisora nopelns… Pat ja tā – lai nu tas paliek noslēpums.
Koncerta otrajā daļā Andrea Bočelli pietuvojās savam tradicionālajam repertuāram, kas acīm redzami iekarsēja publiku līdz ilgstošām ovācijām. Te nu iztrūka tikai „Besame Mucho”; visi citi hiti izskanēja no A līdz Z, ieskaitot savulaik ar Selīnu Dionu kopā skandēto „The Prayer” un līdz asarām saviļņojošo „Time To Say Goodbye”, ko Bočelli neskaitāmas reizes dziedājis kopā ar Sāru Braitmenu. Te nu no sirds varu apgalvot – šajā koncerta daļā Bočelli bija nepārspējams tieši ar mākslu saviļņot sirdis. Visticamāk, tieši tas paliks atmiņā šā koncerta klausītājiem – piemēram, gados jaunam pārim no Latvijas, kurus pēc koncerta satikām viesnīcas liftā. „Patiešām saviļņojošas emocijas un izcils koncerts!” tāda bija dāmas īsrecenzija.