Koncerta 1. daļā mūsdienu latviešu hipiju versija: jaunā, daiļā dziedātāja Līga Priede izpildīja Imanta Kalniņa jaunāko veikumu – dziesmas ar dzejnieces un sirmās, viedās latgalietes Broņislavas Mārtuževas vārdiem. Pāris reizes, man ar kaunu jāatzīstas, sevi pieķēru aizmirsušos kādās citās domās – par spīti tam, ka dziesmu vārdos bija vērts ieklausīties, Imants Kalniņš ar grieķu tautas mūzikas instrumentu buzuki rokās izskatījās satriecoši labi un Līga Priede dziedāja skaisti. Viņai līdzās gan tā vien prasījās spēcīga, vīrišķīga balss. Kur gan palicis Uģis Roze? Un vai cienījamais komponists nav radoši saguris?
Skatītāji sajūsmā iespiedzās, kad 2. daļā uz skatuves kāpa Marts Kristians Kalniņš un "Autobuss debesīs". Hiti bira viens aiz otra kā no pārplīsušas konfekšu tūtas. Mēs dziedājām līdzi. Tomēr mani urdīja jautājums: cik gadus var ‘"gulēt uz veciem hītiem’’? Marta Kristiāna maigo balss tembru un dziesmu filigrāno zīmējumu katrā otrajā dziesmā pārrēca muzikālais pavadījums.
Koncerta noslēgumā spēlēja "Menuets", ko ļoti gaidīju kaut tādēļ vien, ka baumo – vairāk viņi nekoncertēs. Viņu uzstāšanos es, tāpat kā vairāki simti citu skatītāju, kuri bija iegādājušies sēdvietas, baudīju, veroties uz svešām pēcpusēm džinsos. Jā, "Menueta" dziesmu filozofija un enerģētika patiešām ir tāda, ka jāļauj cilvēkiem lēkāt un dziedāt līdzi skatuves priekšā! (Pagājušajā gadā apsardze nevienu pie skatuves nelaida). Taču tādā gadījumā rodas iebildums pret koncerta rīkotāju ambīcijām tirgot sēdvietas par prāvu summiņu (es samaksāju Ls 15 par biļeti). Mans ieteikums: visas biļetes par trīnīti un visi vienādi! Lai tiek prieks gan studentiņiem, gan veciem hipijiem, kurus apsardze regulāri pieķer rāpjamies pār Cēsu pilsdrupu sētu, jo naudas koncertam (stāvvietas – Ls 5) viņiem nepietiek.
Iespējams, pastāv dīvaina likumsakarība starp Imantdienu un lietusgāzi, es koncerta noslēgumā nospriedu. Uz Imantdienām braucu jau trīspadsmit gadu. Vienmēr Imantdienās ir lijis. Koncerti bijuši gan lieliski, gan vienkārši labi, bet vēl ne reizi man nebija gadījies mazliet garlaikoties.
Lai vai kā, bija sanācis daudz cilvēku, viņi jutās priecīgi. Domāju, ka koncerta rīkotāji labi nopelnīja. Varbūt tieši tā ir problēma? Kad būtiskas un skaistas lietas pārvērš par tirgošanos, var gadīties kā vīram Andreja Tarkovska filmā "Stalkers": nonākot maģiskajā istabā, kur piepildās visas kvēlākās vēlmes, viņš lūdza svarīgāko, kā dēļ šeit bija ieradies: veselību brālim. Taču viņam uz galvas sāka birt nauda, daudz naudas. Viņš izmisīgi raudāja un prasīja – bet kāpēc? Nauda bija tā, ko viņš sirdī vēlējās visvairāk.