Divi ļoti iepriecinoši pārsteigumi, kurus piedzīvoju nedēļas nogalē, bija jo vērtīgāki tieši piesardzīgās skepses fonā. Man ir jāatzīstas, ka arī es esmu dzīvojusi aizspriedumu varā, arvien apšaubot, ka varētu sagaidīt mūzikas brīnumu no māksliniekiem no ārkārtīgi strādīgās, fanātiski uzcītīgās, neatlaidīgās un pedantiski rūpīgās Āzijas reģiona sabiedrības, kuras pārstāvji lielā skaitā pārplūdina visu pasauli. Man bija pamatots iemesls tā domāt, gana daudz saskaroties ar muzicēšanu, kas apžilbina ar prātam neaptveramu virtuozitāti, taču mākslinieciskajā sniegumā trūkst paša galvenā – atšķirīgas individualitātes un personiskās attieksmes. Šādus priekšnesumus esmu atklausījusies pat prestižā Beļģijas Karalienes Elizabetes konkursa tiešraidēs, bet visšausmīgākais bija piedzīvojums klātienē vienā no Pētera Čaikovska starptautiskajiem konkursiem Maskavā. Datoru un robotikas ēra vēl pat īsti nebija sākusies, taču kā ūdens piles vienādie ķīniešu, japāņu, korejiešu un citu "mūzikas teicamnieku" priekšnesumi likās kā ieprogrammēts un bezgala garlaicīgs standartprodukts.
Pirmais mūziķis, kurš, satapts aci pret aci, sašķobīja priekšgājēju radīto iespaidu, bija Kanādā dzīvojošais vjetnamiešu pianists Dans Tai Šons, kurš, ciemodamies Rīgā Friderika Šopēna divsimtgadē, pārsteidza ar neparasti poētisku, personiski izjustu un smalkjūtīgu jubilāra mūzikas pasniegumu. Ne velti viņš vēl 1980. gadā ieguva Grand Prix Šopēna konkursā un tika izraudzīts spēlēt īpašajā koncertā Varšavā tieši komponista 200. dzimšanas dienā. Toties tikko pagājušajā piektdienā japāņu diriģents Juniči Hirokami un LNSO sapratās reti iedvesmojošā koncertā Lielajā ģildē. Nudien nebiju dzirdējusi tik spilgtu un emocionālu Šūberta Nepabeigtās simfonijas lasījumu! Muzikālu, tēlainu, patiesu, dinamisku un romantisku vārda vispilnīgākajā nozīmē. Un – ah, kas par kontrastiem! Izbaudot solista Žanu Lišboas un LNSO sniegumu izsmalcinātajā Toru Takemicu alta koncertā, iztēlojos, kā šī impresionistiskā skaņuglezna vizētu Rēzeknes Gora telpiskajā akustikā... Pārliecināja arī Bēthovens (te citēšu kolēģi, Klasikas žurnālisti Marutu Rubezi: "Pats galvenais, ka nebija ne tukšu nošu, ne tukšu paužu").
Bez liekulības un falša spožuma, bet ar negaidīti svaigu, spirdzinošu skatu uz Ziemassvētku laiku uzrunāja Pētera Vaska fonda pasūtītie latviešu komponistu jaundarbi Ziemassvētku labdarības koncertā Gaismas nākšana svētdien, 18. decembrī, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Saulcerītes zālē. Platona Buravicka Eņģeļa skatiens no pārpasaulīga maiguma līdz monumentālam, sargājošam spēkam. Cilvēkos arvien kautrīgi pieticīgā Viļņa Šmīdberga Trīs dziesmas Kunga godam liek notrīcēt liela noslēpuma tuvumā, tas neatvairāmi sajūtams ļoti īpašajos harmonijas un faktūras atradumos. Dziedātājas Ingas Šļubovskas, pianista Jāņa Maļecka un vijolnieka Sandra Šteinberga izpildījuma laikā pašā Gaismas pils spicē visa Rīga bija tālu lejā, zem kājām.