Inese Galante. Tas, kas mums nevar būt par daudz

Daļa šoruden ierakstīta albumā Ave Maria, kas kopā ar ērģelnieku Aivaru Kalēju un jauno vijolnieci Elīnu Bukši tiks celts priekšā prezentācijas koncertā Rīgas Domā šovakar (17.XII) plkst.19. Skanēs Hendeļa, Vivaldi, Forē, Rosīni, Franka, Masnē, Maskanji, Bizē, Villa Lobosa mūzika. Savukārt solo koncertā Latvijas Nacionālajā operā 21.janvārī I.Galante dziedās savu operu varoņu ārijas. "Doma baznīcā es patiesībā dziedu jau visu mūžu. Galvenais, lai varu sniegt cilvēkiem gandarījumu, prieku un atelpu. Saviļņojumu, attīrīšanos, mīlestību. Lai viņi jūt, ka es nemeloju un mēs cits citam dodam ticību un siltumu," dziedātāja uzsver, ka galvenais ir ticība, mīlestība un spēks, kuri mums vienmēr ir par maz. Sajūta, ka tevi saprot un atbalsta kā ģimenē. "Man nepatīk lozungi un skaļas runas. Bet tas ir tas, kas mums nekad nevar būt par daudz: acis, kuras tevi redz, ausis, kuras tevi dzird, sirds, kura pukst tev līdzi. Cilvēki, kuri tevi nenodos. Īsta, pārbaudīta draudzība. Man nav ko taupīt. Man gribas dot, gribas visus apkampt," I.Galante teic, ka skaņdarbu pietiktu vismaz trim CD. Taču šajā grūtajā laikā bez UniCredit bankas atbalsta nebūtu iespējams izdot Ave Maria. "Es ceru, ka muzikālais saviļņojums ļaus kopā atgriezties pie pamatiem. Pie strūklakas, kurā ir tīrs ūdens. Pie gaišuma, ticības, mīlestības. Es mēģinu pieklauvēt pie katras sirds," — tā I.Galante. Balss, kura viņu pašu saviļņo vienmēr, ir: "Kallasas tembrs! Tas mani vienmēr izvelk no brutālas un mākslotas glamūra šika dzīves. Jo tur ir sāpes." Šurpceļā lidmašīnā piektdien avīzēs lasītais un blakussēdētāja drūmā seja dziedātājā viesusi nospiedošu sajūtu. Par laimi sekojusi grāmatas 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā prezentācija. "Nonācu svētkos: interesantas, izskatīgas, talantīgas, ģeniālas dāmas man apkārt," viņa no sirds pateicas cilvēkiem, kuri par viņu balsoja. "Mēs visi esam bērni. Kā lielā bērnudārzā un cieši sabindēti kopā, un ir jāieklausās. Sevišķi tagad, kad laiks tik sabiezēts un ceļ putekļus gaisā, kad stresā dzīvojot svešas dzīves skrienam garām paši savai," — pieaugošais dzīves temps un spriedze nesen arī pašu novedusi pie sāpīgas šķiršanās ar cilvēku, kurš bija ļoti mīļš septiņus gadus. Tas nav vienīgais pārbaudījums. Viņa joprojām atsaka daudzus vilinošus piedāvājumus: slavenas skatuves, diriģentus, jo nevēlas "justies kā iztukšota tikai tāpēc, ka man maksā naudu vai gribu stāvēt uz skatuves dēļiem. Es gribu, lai mana balss paliek jauna, svaiga, ar dažādām niansēm, spoža un maiga. Es ceru, ka cilvēki Latvijā arī krīzes gados varēs aiziet uz koncertiem un teātri. Ja morāli, dvēseliski nav nekāda prieka, dzīve beidzas. Kā bijušais mediķis gribu teikt, ka mūzika ir zāles numur viens, jo tās nesaindē un tikai ārstē, vienkārši attīra no asarām un rūpēm. Mūzika ir cerība, kas sapulcē visus zem viena jumta. Visas sirdis pukst vienā ritmā vai visi aiztur elpu īstajā vietā un reizē. Nav ko taupīt! Ja tev ir vairāk, iedod tam, kuram nav". I.Galante ikvienam novēl "ne Ziemassvētkos, ne Vecgada vakarā nebūt vienam. Lai ir veselība, pilns galds, pilna sirds un nākotnes plāni".