Edītes Piafas mantojums nevienam neliek mieru – ne kinematogrāfistiem, ne modes māksliniekiem, ne dažādu tautību popdīvām. Vai mums tiešām ir jādzird vēl viena La vie en rose versija? Jā, ja to dzied Patrīcija Kāsa. Koncertizrāde un albums Kaas chante Piaf/Kāsa dzied Piafu nav leģendas ekspluatācija, kas pieskaņota Edītes Piafas nāves 50. gadadienai. Tas ir gudrs, patiess un laikmetīgs projekts, muzikāli, emocionāli, stilistiski un visādi citādi pamatots veltījums visu laiku populārākajai un traģiskākajai franču māksliniecei. Edīte Piafa nomira 47 gadu vecumā – 1963. gadā. Patrīcija Kāsa piedzima trīs gadus vēlāk.
"Tas būs veltījums viņas varonīgajai dzīvei, kurā bija viss – agonija, prieks, laime un neizmērojama kaisle, kaisle dzīvot un kaisle mīlēt. Tāpēc es zināju, ka tam ir jābūt kaut kam vairāk par Edītes Piafas populārāko dziesmu asorti," Patrīcija Kāsa saka par programmu Kaas chante Piaf. Jaunas dziesmu interpretācijas viņa radījusi kopā ar poļu komponistu Ābelu Kožeņovski, kurš piepildījis kompozīcijas ar noskaņojumu, kas ir pazīstams tiem, kuri ir redzējuši modes mākslinieka Toma Forda uzņemto drāmu Vientuļais vīrs/A Single Man un Madonnas režisēto vēsturisko opusu Mēs. Ticam mīlestībai/W.E.. Šajās filmās skan Ābela Kožeņovska oriģinālmūzika. Viņš ir Krakovas Mūzikas akadēmijas absolvents, studējis čella spēli un kompozīciju Kšištofa Penderecka vadībā. Pēdējos sešus gadus dzīvo un strādā Losandželosā. Albumā Kaas chante Piaf ir 16 dziesmu, kas ierakstītas Londonā ar Karalisko filharmonijas orķestri, kuru diriģēja pats Ābels Kožeņovskis. Viņš ir projekta aranžētājs, orķestrāciju autors un muzikālais producents.
Pagājušā gada novembrī Patrīcija Kāsa sāka pasaules turneju, kurā 27. aprīlī ar Edītes Piafas dziesmu programmu uzstāsies Arēnā Rīga. Šovs ir smeldzīgi, dažbrīd pat sāpīgi skaists. Ar dziedātāju tiekamies Parīzes viesnīcā Le Pavillon des Lettres, netālu no viņas mājām. Patrīcijai līdzi, kā vienmēr, ir Tekila – jau padsmit gadu vecs maltiešu klēpja sunītis, kas pavada savu saimnieci visos ceļojumos un pat intervijās. Sēžot zem stikla galda, Tekila ieklausās mūsu sarunā un laiku pa laikam dodas pastaigā pa viesnīcas vestibilu un bāru.
Vai jums nav bail dziedāt Edītes Piafas dziesmu programmu? Vai tas nav pārāk riskanti?
Varbūt, taču es par to nedomāju. Es apzinos, ka speru drosmīgu soli un tā ir liela atbildība, bet es neteiktu, ka izjūtu spiedienu. Nekā tāda nav. Vai tas ir bīstami? Ziniet, cilvēki vienmēr vērtēs, analizēs un salīdzinās, visi kritiķi ir brīvi to darīt. Esmu satraukta, taču tas ir patīkams, priecīgs satraukums, jo man ir iespēja realizēt šo projektu tieši tā, kā es to esmu iecerējusi. Sākotnēji tā nebija mana ideja, to piedāvāja mani menedžeri un palīgi. Kad viņi man pastāstīja par šo koncepciju – Kaas chante Piaf –, manā iztēlē uzreiz dzima spilgti vizuālie tēli. Vienā mirklī es sapratu, kā tam visam būtu jāizskatās – kādai ir jābūt skatuvei un noformējumam.
Kas tie bija par vizuālajiem tēliem, kas ienāca jums prātā?
Piemēram, 30.–50. gadu Parīzes iela, pārcelta mūsdienās. Es daudz domāju par skatuves dizainu, par videoprojekciju saturu – man gribējās radīt laikmetīgu un urbānu vidi. Kopā ar mani uz skatuves ir dejotājs – viņa deja ir ķermeniska poēzija, kas simbolizē mūsdienu ielu kultūru. Mums ir interesanta deja dziesmā La vie en rose – tāds juteklisks hiphops. Dejotājs mūsdienīgā valodā iemieso Žana Kokto dzeju. Viņam bija svarīga loma Edītes Piafas dzīvē, un es to negribēju ignorēt. Vēl viens spilgts tēls, ko es uzreiz iedomājos, bija melns zirgs. Man Piafa allaž ir atgādinājusi melnu zirgu, jo viņa bija ļoti spēcīga personība.
Vispirms es redzēju šo projektu kā koncertizrādi, nevis albumu. Koncertizrādi, kas būtu veltīta Edītei Piafai, un es to vēlējos paust caur savām izjūtām. Es pati gribēju izdzīvot viņas dziesmas, ielikt tajās sevi.
Jūs pieaicinājāt sadarbībai brīnišķīgu komponistu Ābelu Kožeņovski, kurš sacer mūziku filmām.
Jā, Ābelam ir smalks muzicēšanas stils, viņa kompozīcijās ir unikāla dramaturģija – paklausieties, kādus skaņdarbus viņš ir sacerējis Toma Forda drāmai Vientuļais vīrs/A Single Man un Madonnas filmai Mēs. Ticam mīlestībai/W.E.. Es zināju, ka man šajā projektā ir vajadzīgs tieši tāds partneris kā viņš. Programmai es atlasīju gan visiem zināmas Edītes Piafas dziesmas, gan mazāk populāras kompozīcijas. Atlasīju dziesmas, kuras es pati iemīlēju īpaši vārdu un emociju dēļ, un gribēju dalīties tajā ar klausītājiem. Dažas dziesmas iekļāvu šovā tāpēc, ka tās ir ideāli piemērotas skatuvei, piemēram, Les blouses blanches, kas ir traks skaņdarbs, taču es gribēju, lai koncerts būtu arī teatrāls, pat teatralizēts. Tas man palīdz parādīt Edītes Piafas skumjas un ciešanas, kas viņu sagrāva, kad viņa uzzināja par sava mīļākā – boksera Marsela Serdāna – bojāeju.
Franču valodā ir vārds comédie, kas citās valodās bieži nozīmē kaut ko smieklīgu. Franču valodā tas nozīmē teātri un teatralitāti – man ir svarīgi, lai tas būtu jūtams jaunajā koncertuzvedumā. Tajā ir dziesma – Mon vieux Lucien –, kurai skanot es tēloju cilvēku dzērumā, kurš runā ar savu draugu. Tā ir neliela komēdija. Dažbrīd šovā es esmu aktrise, kaut gan ir grūti teikt, cik daudz es varu notēlot – dziedot ir grūti spēlēt teātri. Tā vienmēr esmu es, un tās ir manas jūtas, pat ja cenšos būt aktrise.
Jūsu iepriekšējais šovs Kabaret arī bija ļoti elegants un teatrāls – skatoties to, man šķita, ka tas ir jūsu labākais koncerts.
Koncertā Kabaret bija daudz laikmetīgās dejas, šovs Kaas chante Piaf ir citāds. Pēdējos trijos gados ar mani daudz kas ir noticis. Es uzrakstīju autobiogrāfiju un atveidoju galveno lomu televīzijas filmā Assassinée/Nogalinātā – es tēloju māti, kura izmeklē savas meitas slepkavību. Es biju uzkrājusi tik pamatīgu dzīves un karjeras pieredzi, ka jaunākajā šovā varu atļauties visu, ko vēlos. Dziedāt Edītes Piafas dziesmas ir viena lieta, taču interpretēt tās – pavisam cita. Ja gribat interpretēt Piafu, jums ir jābūt dzīves pieredzei. Skumji to atzīt, taču, ja zināt, ko nozīmē ciešanas, tas palīdz saprast Piafas dziesmu patieso jēgu. Protams, jūs varat dziedāt šīs dziesmas, kad jums ir 20 gadu un laimīga dzīve, taču šī mūzika piepildīsies ar citām krāsām, emocijām un spēku, ja būsiet piedzīvojis sāpes, zaudējis mīļu cilvēku.
Edīte Piafa ir viens no slavenākajiem Francijas "eksporta" simboliem. Vai pašā Francijā Piafas leģenda vēl ir dzīva? Vai jūtat viņas klātbūtni?
Jā, Edīte Piafa vienmēr ir klāt. Viņas nav dziesmu topos, taču viņa ir daļa no mūsu kultūras. Piafa ir viens no XX gadsimta franču kultūras pamatiem. Francija ar viņu lepojas, to var just gan mūsu valstī, gan ārzemēs.
Šovā jūs dziedat tikai Edītes Piafas dziesmas un nevienu hitu no sava repertuāra. Kāpēc?
Jā, programmā ir 24 skaņdarbi un neviena mana hita. Es pati par to ilgi domāju: varbūt sākumā uzdziedāt kaut ko savu, varbūt piedevās. Taču pēc tam es nolēmu, ka šī uzstāšanās ir veltījums Edītei Piafai un koncertā jāskan tikai viņas dziesmām. Galu galā uz skatuves ir Patrīcija Kāsa! Es dziedu šo mūziku tieši tāpat, kā es dziedātu savas populārākās dziesmas. Diemžēl šie nav mani skaņdarbi, ko jūs dzirdēsiet, – es gribētu, lai tā būtu. Esmu pārliecināta, ka ar laiku, turnejai turpinoties, es padarīšu šīs melodijas par savējām.
Ko šīs dziesmas nozīmē šodien?
Man ir grūti teikt, jo Ābels Kožeņovskis ir sarūpējis versijas, kas atšķiras no oriģināla, taču viņš ar cieņu un pietāti ir izturējies pret to, ko Edīte Piafa gribējusi pateikt šajā materiālā. Es neslēpšu – man nebija viegli atrast sevi starp to, ko mums atstājusi Piafa, un to, kā šo mūziku interpretējis Ābels, bet man tas bija vēl viens veids, kā no jauna atklāt Piafu. Man ir patīkami, ka daudziem klausītājiem īpaši patīk tās dziesmas, kuras viņi līdz šim nebija dzirdējuši.
Kā jūs raksturotu Edītes Piafas pievilcību? Kas jūs pašu piesaista viņas personībā?
Dzīvotspēks un raksturs – viņa bija cīnītāja. Es par viņu daudz lasīju un runāju ar tiem, kuri viņu personiski pazina, arī ar Alēnu Delonu un Šarlu Aznavūru. Piafa vienmēr zināja, ko viņa grib, un viņa bija jautra, pat smieklīga. Koncertā tiek demonstrēti arhīvu kadri no Edītes Piafas dzīves, es tos katru reizi skatos kopā ar publiku un tajā brīdī nedziedu, jo tas nav fons. Šie videofragmenti atklāj Piafu no citas puses – viņa nav ģērbusies melnā kleitā, viņa ir koša, aktīva, dzīvespriecīga un humora pilna. Skrien pa pludmali, skūpstās, joko un smaida.
Piafa bija robežstāvokļu cilvēks: visam, ko darīja, viņa atdevās pilnībā. Viņa centās izvairīties no rutīnas visās dzīves jomās, viņa negribēja būt garlaikota – arī mīlestībā un kaislē. Attiecībās viņa bija ekstremāli kaislīga: viņa prata novest vīrieti līdz stadijai, ka viņš juka prātā viņas dēļ, – tie bija tik intensīvi pārdzīvojumi, ka vīrietis to vairs nevarēja izturēt un gribēja pārtraukt šīs attiecības. Es pieļauju, ka Piafa tā rīkojās apzināti: viņai bija bail, ka šī kaisle ar laiku var pārvērsties par "normālu" mīlestību, un viņa to negribēja. Viņai pašai pietrūka drosmes pārtraukt attiecības, un viņa uz to provocēja savu mīļāko, lai tikai viņu romāns nekļūtu par kaut ko ikdienišķu. Varbūt vienīgi Marsels Serdāns bija izņēmums – viņu Piafa mīlēja ar visu sirdi un negribēja zaudēt. Taču dziedātājai nepietika laika viņu pa īstam iepazīt, jo viņš nomira pirmais – un tas nogalināja arī Piafu.
Mani fascinē ne tikai Edītes Piafas kaisle, bet arī viņas īstums, nesamākslotība. Viņa ir tāda, kāda viņa ir. Viņa dzied, kā runā. Tajā laikā, XX gadsimta vidū, runāja citādi nekā pašlaik, jo tā bija cita paaudze. Mani apbur viņas dziesmu melodijas, savukārt daudzu kompozīciju vārdos es rūpīgi ieklausījos tikai tad, kad sāku atlasīt materiālu šim projektam.
Ko jūs pajautājāt par Edīti Piafu Šarlam Aznavūram? Vai uzzinājāt kaut ko pārsteidzošu?
Es gribēju zināt, kāda viņa bija. Aznavūrs teica, ka viņa bija vitāla un dinamiska. Parasti pēc koncerta viņa ar kādu draudzeni devās uz restorānu un pa ceļam aicināja pievienoties visus vientuļos cilvēkus: "Nāciet vakariņot ar mums!" Restorānā Edīte Piafa ieradās kopā ar lielu kompāniju un saviem viesiem lika ēst to pašu, ko bija pasūtījusi sev.
Jūs ne tikai sagatavojāt koncertprogrammu, bet arī ierakstījāt albumu Kaas chante Piaf. Vai šajās dziesmās jūs mēģinājāt pateikt kaut ko jaunu, atrast jaunu skanējumu? Vai gribējāt parādīt šo mūziku no cita skatpunkta?
Šis bija grūts darbs, jo ir tādas dziesmas, kurām man bija bail pieskarties. Piemēram, Hymne à l’amour – visi perfekti zina, kā sākas šī dziesma un kā tajā skan Piafas balss. Es domāju – kā mēs te vispār varam kaut ko mainīt! Tā ir vesela nodaļa mūzikas vēsturē.
Man patīk, kā Ābels Kožeņovskis komponē savu mūziku, kā viņš izturas pret skaņām, un mēs atradām veidu, kā aranžēt šo mūziku un pasniegt to koncertā. Es rādīju Ābelam dažādus tēlus un skatuves dizaina elementus, jo viņš, būdams kinomūzikas autors, komponējot ir pieradis redzēt bildi. Man šo bilžu nebija pārāk daudz, un es viņam stāstīju par savām iecerēm – ko es vēlētos darīt uz skatuves, skanot mūzikai. Es skaidroju, ka Mon Dieu ievadā es gribētu iekļaut lūgšanas ainu, jo Edīte Piafa bija ļoti reliģioza, viņa ticēja Dievam. Tātad man vajag 30 sekunžu, lai lūgtu Dievu, pēc tam man vajag vēl dažas sekundes, lai aizietu skatuves otrā malā. Ābels to visu ir ievērojis, veidojot aranžējumus un orķestrācijas. Es viņam sūtīju dažādas skaņas, kas man likās interesantas un piemērotas, lai radītu noteiktu noskaņojumu.
Dažreiz, kad Ābels jau bija atsūtījis gatavu skaņdarba versiju, man nācās secināt, ka tā nav atbilstoša manai balsij, manai dziesmas izjūtai. Tā bija ar Milord – sākotnēji tā bija mažorā, pēc tam Ābels to pārveidoja minorā, un dziesma kļuva tumšāka. Daži man var pārmest: "Ko viņa ir izdarījusi?! Mums patīk Milord kanoniskajā Piafas izpildījumā." Domāju, ka es to varu atļauties darīt, jo man ir svarīgi, lai skaņdarbs man piestāv, ja es to dziedu.
Kur ir līnija starp Edīti Piafu un Patrīciju Kāsu gan šajā koncertizrādē, gan albumā?
Vai ir jābūt līnijai? Viss ir pateikts projekta nosaukumā – Kāsa dzied Piafu. Saikne ar Edīti Piafu vienmēr paliks – emocijas, dziesmas, cilvēki, pie kuriem viņa vērsās un par kuriem dziedāja šajās dziesmās. Tas nepazūd. Šajā programmā es negribu imitēt Piafu, es necenšos par viņu pārtapt. Parasti, kad es dziedu, es sev palīdzu ar žestiem. Varbūt kādā brīdī uz skatuves es parādīšu vienu žestu, kas ir raksturīgs tieši Piafai. Es nezinu, kur ir šī līnija starp viņu un mani.
Vai šis koncerts ir stāsts arī par jūsu dzīvi? Vai jūs gribat, lai skatītāji to uztver kā ļoti personisku izpausmi?
Cik sarežģīti! Ko man teikt? Jā un nē. Jā vai nē. Iespējams, viss, ko es daru, ir personiski, un to var uzskatīt par manu stāstu. Arī šajā uzvedumā atskaites punkts ir ne tikai Piafas dziesmas, bet mana dzīves pieredze un emocijas. Visu, kas man ir, es ielieku viņas dziesmās. Visu, ko gribu pateikt, es pasaku viņas dziesmās. Citādi nevar būt. Taču pirmsākumos šis projekts tika iecerēts kā Edītes Piafas un viņas mūzikas godināšana.
Vai jūs esat tikpat kaislīga kā viņa?
Es nezinu! Kad esmu uz skatuves un jūtos vairāk nekā nogurusi, es atrodu sevī tikpat lielu kaisles rezervi, lai turpinātu uzstāšanos. Uz skatuves man ir tikpat daudz kaisles kā Piafai. Māksliniekam tas ir svarīgi – kad uzstājies, tev jābūt uzlādētam, tev jāspīd. Ja mēs runājam par kaisli mīlestībā un attiecībās ar vīriešiem, manī tās noteikti ir... mazāk! Varbūt ar laiku tas mainīsies. Man ir grūti spriest par kaisli tādos kvantitatīvos jēdzienos, un man ir grūti pieņemt, ka šāda kaisle manā dzīvē ir neiespējama, jo mākslinieka leksikonā vārda "neiespējami" nav – pat ja tas attiecas uz dzīvi, nevis mākslu. Ja tev kaut kā nav, tas ir jārada. Ja esi uz skatuves, tas ir tavs pienākums. Tev ir jāpanāk, lai koncerta apmeklētāji jūtas laimīgi. Nav svarīgi, ka tu pats nejūties labi vai esi noguris. Tas nav attaisnojums. Tu vienmēr vari izgulēties pēc tam, taču, ja esi uzkāpis uz skatuves, atdod visu. Es nevaru atļauties vienu koncertu nodziedāt ar mazāku pašatdevi nekā citu, man nav tiesību taupīt spēkus citai reizei. Man šī doma nav pieņemama. Katru reizi man ir jādod tikpat daudz, cik vakar un rīt.
Pirms 12 gadiem jūs kopā ar Džeremiju Aironsu filmējāties Kloda Leluša drāmā And Now... Ladies and Gentlemen... Šogad bijāt redzama galvenajā lomā franču televīzijas filmā Assassinée/Nogalinātā. Vai turpmāk gribat vairāk pievērsties aktrises darbam?
Kloda Leluša filma bija patīkama pieredze, turklāt es perfekti zināju lomas drēbi – es tēloju piano bāra dziedātāju. Man laiku pa laikam tiek piedāvātas lomas, taču man nevajag nevienam neko pierādīt: paskatieties, es esmu arī aktrise! Tas nav manā dabā – uzreiz ķerties klāt visam, ko man piedāvā.
Ar televīzijas filmu viss notika citādi. Pēc autobiogrāfijas izdošanas es sniedzu interviju kādā TV šovā. Topošās filmas producents redzēja šo raidījumu un teica, ka ieraudzījis manī tās īpašības, kas ir raksturīgas filmas galvenajai varonei. Viņam patika, kā es runāju par savu dzīvi un grāmatu, un viņš griezās pie manis ar šo piedāvājumu. Es teicu, ka man būs vajadzīgi divi mēneši, lai pieņemtu lēmumu. Man bija bail, jo šī ir emocionāli smaga loma. Provēs man prasīja, lai es raudu, lai es kliedzu izmisumā. Es teicu – es nekad neraudu, es nekad nekliedzu, varbūt tāpēc, ka man dzīvē tas nekad nav bijis nepieciešams.
Kad esmu uz skatuves, es izjūtu visplašāko emociju gammu – no absolūta prieka līdz bezcerīgām skumjām, taču man vienmēr ir iespēja paslēpties aiz melodijas, aiz instrumentu skanējuma. Filmēšanas laukumā no manis bija vajadzīgs tas pats, taču vairs nebija kur paslēpties – es tur stāvēju emocionāli kaila, man bija jāraud un jākliedz, jāpauž emocijas ļoti atklāti. Es nebiju pārliecināta, ka varu tikt ar to galā. Pēc ilgām pārdomām es pajautāju sev – vai man būtu svarīgi sevi pārvarēt un nofilmēties šajā drāmā? Es izšķīros par labu filmai. Lai sagatavotos lomai, es veselu mēnesi nodzīvoju viesnīcā – negribēju palikt savā dzīvoklī, man bija vajadzīga cita, neitrāla vide.
Kāda ir jūsu varone filmā?
Šī loma ir psiholoģiski sarežģīts sievietes portrets, viņas meita tiek nogalināta. Māte vēlas noskaidrot, kā un kāpēc tas ir noticis, kurš ir slepkava. Sieviete nonāk komplicētu attiecību un notikumu virpulī. Ko par viņas situāciju domā citi, kā viņu uztver kolēģi darbā, kuri vai nu izvairās no kontaktiem ar viņu, vai nu apbrīno viņas spēku. Parādās žurnālisti, kuri vēlas atspoguļot šo traģēdiju, uzrodas manas varones bijušais vīrs. No tā visa var sajukt prātā, un man bija grūti spēlēt šo lomu.
Man vienmēr ir bijusi īpatnēja attieksme pret nāvi. Kad nomira mamma, es centos aizbēgt no nāves, no apziņas, ka tā ir realitāte, kas man būtu jāpieņem. Mammas mīlestību es aizstāju ar klausītāju mīlestību, jo publika ar mani ir vienmēr. Publika mani aizsargā, publika ir mans patvērums. Filma Nogalinātā ir mainījusi manu attieksmi pret nāvi – man ar to bija jātiek galā turpat uz vietas, man nebija laika pārdomām un refleksijām. Tas man ļāva sajust savu trauslumu un maigumu, ko es turēju dziļi sevī. Ilgus gadus man bija pārliecība, ka man ir jābūt stiprai un neatkarīgai visos dzīves aspektos – savā darbā, attiecībās ar cilvēkiem un pat savā kaislē. Es vienmēr esmu zinājusi, ka man ir šis trauslums, taču, kāpjot uz skatuves, es to biju slēpusi. Tagad man vairs nav bail to parādīt.
Vai jūs joprojām jūtat, ka klausītāji jūs aizsargā?
Jā. Publika vienmēr izjūt cieņu pret mākslinieku, un tas nozīmē zināmu aizsardzību. Skatītāji paliek uzticīgi saviem iemīļotākajiem māksliniekiem. Tās nav tikai vienas dziesmas vai viena albuma ilguma attiecības. Es esmu uz skatuves 25 gadus, un, kā jau katram mūziķim, man ir bijuši vairāk un mazāk veiksmīgi periodi. Esmu pārliecināta – ja cilvēki nopērk biļeti uz tavu koncertu, tas nozīmē, ka viņi tevi mīl un ka viņi tevi aizsargā.
Kas jums sagādā vislielāko prieku dzīvē?
Mans sunītis Tekila, mani draugi un ģimene. Dažreiz pietiek ar to, ka tev kāds uzsmaida, ieskatās acīs vai uzdāvina rozi. Mazas lietas var sagādāt vislielāko prieku, un, protams, tādi projekti kā Kaas chante Piaf – tā ir laime, ka es varu paveikt kaut ko tādu, ka es varu sadarboties ar Ābelu Kožeņovski. Tas man pašai ir milzīgs pārsteigums, un dzīve mani visvairāk priecē ar to, ka tā ir pārsteigumu pilna.
Vai jūtat, ka karjeras dēļ jums ir nācies daudz ko upurēt?
Es nezinu, vai "upuris" ir īstais vārds. Jā, tev ir jāatdod ļoti daudz no sevis. Par panākumiem un par iespēju atdot sevi uz skatuves tu maksā ar vientulību. Tā mēdz būt patīkama sajūta, taču tev jābūt uzmanīgam – nedrīkst visu laiku dzīvot šajā artistiskajā vientulībā un iestrēgt tajā, citādi tas var būt bīstami.
Vai jūtaties vientuļa?
Dažreiz – jā. Mākslinieku darbam ir raksturīgi šādi ekstrēmi stāvokļi. Uz skatuves tu izjūti ārkārtīgi spēcīgas emocijas – uaaah! Skatītāji aplaudē, spiedz, raud, apjūsmo un dievina tevi. Tad pēkšņi pēc koncerta tu paliec vienatnē, dodies uz mājām vai viesnīcu, pastaigājies ar sunīti – tu atpūties, sasprindzinājums mazinās. Tās ir radikālas emocionālā stāvokļa un apstākļu pārmaiņas, ar kurām visu laiku iznāk saskarties.
Pārdošanā ir nonācis jūsu vārdā nosauktais parfīms. Kādas smaržas un aromāti jums vislabāk patīk?
Mani apbur gada nogales, Ziemassvētku un Jaungada smarža – karstvīns, šokolādes cepumi, eglīte. Tas man atgādina bērnību un laiku, kas tika pavadīts kopā ar visu mūsu lielo ģimeni. Tagad viss ir tik ļoti mainījies, taču man ir dārgas šīs atmiņas un šo atmiņu aromāts.
Man patīk, kā smaržo mazuļi. Skūpstam ir brīnišķīga smarža un garša. Vasaras smarža. Arī tīrības smarža, ko tu jūti, izejot no vannas istabas. No visiem parfīmiem mans favorīts ir Clinique Aromatics Elixir, kuram esmu uzticīga ilgāk nekā 30 gadu. Divas vai trīs reizes dzīvē esmu mēģinājusi lietot citas smaržas un divas dienas vēlāk atgriezos pie šīm. Es bieži dzirdu savus draugus sakām: "Vakar uz ielas sajutu šo aromātu, un man likās, ka tu tikko pagāji garām. Izrādījās, tā bija cita sieviete, kurai bija tavas smaržas, un tās man atgādināja par tevi." Šis aromāts ir daļa no manis, kuru cilvēki pazīst.
Patrīcija Kāsa
Koncertizrāde Kaas chante Piaf
Arēnā Rīga 2013. gada 27.IV
plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā
Ls 20–70