Amerikāņu rokgrupa Faith No More 1997. gadā izdeva albumu ar nosaukumu Album of the Year. Tas, protams, bija joks par ikgadējo šāda statusa piešķiršanu visādās balvu sadales ceremonijās, Grammy ieskaitot, un tolaik grupas solists Maiks Patons intervijā teica: "Ja nesaskatāt tajā humoru, jums ir problēmas." Tolaik, deviņdesmito otrajā pusē, tagadējais reperis ansis vēl bija skolēns, bet viņš atceras un dziesmā Kauguri 1998 stāsta par tā laika visai ticamo iespēju "atrauties" no "krievu tīņiem ar piena ūsām" vai "čigānu narikiem" – šāds risks nāca līdzi vecāsmammas Ziemassvētku dāvanai: "Pofig, nokijas vai sonī, erikson vai sīmens/ Tiem visiem līdzi nāca cits bīstamības līmenis..." Un tā nebija tikai Kauguros vai Maskačkā, bet visur, jo pēkšņi visiem kabatās bija ne tikai maki, bet arī ierīces, kuru zagšana vairāku gadu garumā bija gana ienesīga, – arī oficiālā versija par mākslinieka, dzejnieka un Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas balss Jura Boiko nāves iemeslu 2002. gadā Dārziņos ir uzbrukums, lai nolaupītu mobilo telefonu. Tās tā – anša rosinātas pārdomas par visvairāk izplatītajiem laupīšanas uzbrukumu iemesliem laika posmā, kas tagad laimīgi pieder vēsturei.
Neuztvert neko ar sakostiem zobiem jeb pārāk nopietni – šķiet, tas ir repera anša galvenais trumpis vairāku citu amata brāļu priekšā, kas ļauj par viņa cienītājiem kļūt ne vien īstenajiem repa faniem, kas novērtē mākslinieka apskaužamo bītmeikera prasmi un veiklo rīmēšanu (paša vārdiem: "es varu izrepot no alām zvērus" un "ēna krīt no skaņas – Ū!"), bet arī tiem, kuriem šī žanra mūzikas klausīšanās nav kļuvusi par reliģiju, un tie ir cilvēki, kuri uztver un novērtē viņa ironiju asprātīgi savērptajās tekstu rindās un arī intonācijā par apkārt (bet visvairāk – paša dzīvē) notiekošo, kad esi kļuvis par "labāko no reperiem". To ansis tā kā starp citu, pirms tam apvaldot smieklus, nosaka īsā stāsta par sevi noslēguma dziesmā Sports. Viņš veiksmīgi nobalansē uz tā līmeņa, kad piekabināt birku «joks» vēl nevar, bet ir skaidrs, ka viņš stāv visām šīm gradācijām pāri un no sirds priecātos arī tad, ja visas iespējamās balvas un atzinību par ierakstiem iegūtu kāds cits, nevis viņš par savu pagājušā gada albumu Liela māksla. Tas saņēma Latvijas mūzikas ierakstu balvu Zelta mikrofonu gan kā gada labākais hiphopa albums, gan kā labākais albums visu pērn iznākušo ierakstu (klasiskos ieskaitot) kopvērtējumā, gan Austras balvu, kas šogad pandēmijas dēļ tika pasniegta ar novēlošanos un par lielākā laika nogrieznī padarīto.
Kas ir liela māksla?
"Liela māksla noteikti ir ļoti subjektīvi interpretējams albuma nosaukums. Es to, protams, apzinājos. Tur iekšā, pirmkārt, ir manis paša bipolārā nostāja pret šo, būsim godīgi, neparasto nodarbošanos, ar ko es šeit, Latvijā, esmu izvēlējies tik nopietni aizrauties. Nosaukums ir ironisks un reizē provokatīvs. Kādam tas ir pat precīzs albuma satura raksturojums. Neko priekšā nevienam negribēju teikt. Galvenais, ko gribēju, – lai pēc šī albuma noklausīšanās ikvienam gribētos uzdot sev jautājumu: vai tā ir "liela māksla" vai nav. Atbildes mani tik daudz neinteresē, drīzāk tas, ka ikviens klausītājs par to būs vismaz nedaudz padomājis. Tas ir ļoti daudz, un man šķiet, ka esmu to panācis ar uzviju. Repam Latvijā ir ļoti nepieciešams, lai cilvēki par to vienkārši padomātu, atmestu jebkādus senākus priekšstatus par to, kaut nedaudz paanalizētu un, cerams, ieraudzītu kaut ko vairāk par slengu, bravūru, rupjiem vārdiem un ģērbšanās stilu. Esmu pārliecināts, ka daudz cilvēku nebija dzirdējuši Lielu mākslu tikai tāpēc, ka tas taču ir reps un par repu viss ir skaidrs – kāds tur lamājas, protestē, bļauj, vicinās ar rokām, neies taču neviens sevi apkaunot, kaut ko tādu klausoties. Kur nu vēl atzīt, ka patika. Ceru, ka Liela māksla un tās lielie panākumi un balvas kādam kļuva par iemeslu vēlreiz papētīt, kas šajā žanrā notiek Latvijā. Par ko tas viss ir evolucionējis, kopš jūs pēdējo reizi pie mums iegriezāties," stāsta ansis.
Lai nekrāj putekļus
Mūziķa iepriekšējais, 2017. gada albums Balzams, tāpat kā šis, taustāmu formātu, ko nolikt plauktā vismaz kā funkcionālu suvenīru, nav piedzīvojis. "Man ļoti patīk diski, kasetes, skaņuplates, to noformējums, svars. Tas, kā tie darbojas, joprojām šķiet kaut kas vairāk maģisks nekā tehnoloģisks. Bet praksē ap to laiku repa ieraksta iegāde jau bija lielā mērā kļuvusi par simboliska atbalsta paušanu: daudziem diski neatvērti stāv plauktā, krāj putekļus, aizņem vietu – mūziku ir ērtāk uzlikt YouTube, kur tolaik lielākā daļa vietējo reperu līdz ar albuma izdošanu publicēja visus savus darbus atskaņošanai bez maksas. Jau platformā Bandcamp, ar kuru iepazīstinājām vietējos repa fanus ap 2013. gadu, lietotāji par autora noteikto cenu lejupielādēja albumu un klausījās to savā datorā, telefonā vai mp3 atskaņotājā. 2017. gadā, paanalizējot aktuālās tendences, šķita, ka ir vērts likt likmes uz straumēšanas kanāliem, tāpēc noriskēju un Balzamu ievietoju tikai tajos. Rezultātā klausītāji, kas to vēlējās dzirdēt, bija spiesti iepazīt straumēšanas pasauli, izmēģināt, kā tā darbojas. Lielākajai daļai tas iepatikās un šķita ērti, un arī risks attaisnojās – Balzams kļuva par togad visvairāk straumēto latviešu mūzikas ierakstu. Papildus man izdevās laikus savākt klausītāju bāzi šajās platformās, kas, esmu drošs, pāris gadu vēlāk palīdzēja gan Zemes stundas, gan Lielas mākslas rezonansei. Tiem, kas vēlējās iegādāties kaut ko taustāmu un parādīt savu atbalstu, un "nopirkt" šo bez maksas pieejamo albumu tradicionālākā izpratnē, piedāvāju albumu fiziskā formātā – kā printu (Draworgy kustības cilvēku roku darbs) ar unikālu albuma lejupielādes kodu. Par šo formātu vēlāk pat ieguvām divus festivāla Adwards ordeņus. Lielu mākslu diezgan labi varu iztēloties kā skaņuplati, taču šis albums diemžēl garumā ziņā ir par apjomīgu vienas skaņuplates robežām. Pie tā arī apstājos – negribēju spiest vaskā apcirptu albuma versiju, lai arī cik vilinošs, nostalģisks un hiphopa pasaulei tuvs tas formāts būtu."
Gramatikas virpuļos
Toreiz, 2017. gadā, kad iznāca Balzams, ansis pieļāva iespēju, ka tas arī paliks viņa labākais albums, tāpēc vietā ir jautājums par nākamā ieraksta tapšanai uzlikto slodzi – izpildīt pienākumu nepievilt savus klausītājus. "Sevis pārspēšana, jā... Tas laikam jau ir kaut kas, par ko uztraucos vairāk, nekā gribētos. Pirms Lielas mākslas centos sevi noskaņot uz to, lai ne par kādu "pārspēšanu" lieki nedomātu un vienkārši censtos uztaisīt kaut ko citādu nekā iepriekš. Vairāk jaunradīt, mazāk sportot pašam ar sevi. Man vispār ļoti izpalīdzīgs instruments radošu lēmumu pieņemšanā ir bijis haotiskais uzstādījums "nedarīt to, ko no manis gaida". Pašlaik tas, kā skan Liela māksla, varbūt šķiet loģiski, bet pēc Balzama un tam sekojošās Zemes stundas daudz dzirdēju, ka tagad jau man neesot variantu, tālāk ir tikai viens ceļš – jāraksta hiti, mūzika, ko sapratīs arī parastais cilvēks, kura dārgo uzmanību tagad esmu dabūjis. Kādu laiku par to domāju, pat apsvēru domu kā nākamo ierakstu gatavot EP ar dažām dziesmām, kas labāk par Balzamu iederētos festivālu vidē un uz lielās skatuves. Brīdī, kad sapratu, ka vairāk uztraucos par formātu, nevis sekoju tam, ko pašam šķiet saistoši un interesanti darīt, sajutos kaut kā stulbi un tajā brīdī beidzot sāku rakstīt Lielu mākslu," stāsta ansis, īpaši uzsverot, ka nevis "lielo", bet "lielu" mākslu – ar nenoteikto galotni –, jo laikam jau cilvēki bieži kļūdās, bet vārds ansis vienmēr rakstāms ar mazo burtu. Gramatikas likumus drīkst pārkāpt tikai tie, kas tos zina.
Treilers jāliek muzejā
Ir vispārzināms fakts, ka albums tapis mazā (1,6 x 2 m) treilerā Berģos. Tur tas ierakstīts, apstrādāts un miksēts 2020. gada karantīnas periodā un apstākļos. "Tajā pašā kambarī sēžot, arī sarakstīta lielākā daļa tekstu, un man ir aizdomas, ka varbūt daļēji tieši tāpēc tas viss sanācis tik ļoti egocentrisks, pašanalītisks. Pats ausīmdzirdami tapšanas procesā esmu centies tikt galā ar kaut kādām gandrīz tikai sev interesējošām tēmām. Paredzu, ka vislabāk šis rezonēs ar reperiem un lielajiem vietējā repa faniem, attiecīgi – laikam jau mērķauditorija signalizē, ka šis varētu būt nišas produkts, bet pret šo daži mani čomi iebilda, daži arī piekrita, bet tikmēr pats neko vairs nesaprotu, jāatstāj šis klausītāju ziņā," ansis sprieda pirms albuma laišanas klajā, kad panākumi vēl bija tikai nākotne.
Tagad viņš atceras, ka līdz pat izdošanai pilnīgi bija zaudējis jebkādu objektivitāti: "Domāju, ka reālistiski tas man, pirmkārt, būs apzināts šāviens kājā – potenciāla mana "lielās skatuves statusa" sabotāža, destruktīva ekscentriķa reputācija utt. Ja nevienam tas ieraksts nepatiktu, biju jau gatavs aizstāvēties, sakot, ka nevajag salīdzināt Lielu mākslu ar Balzamu, jo katrā albumā esmu centies darīt ko citu, vēl vairāk spiest uz oriģinalitāti un riskēt, cerot, ka tas nepaliks nepamanīts. Tad, kad uzrīkoju vēl tobrīd līdz galam nepabeigtā albuma noklausīšanos dažiem draugiem un redzēju viņu sejas, un dzirdēju pirmos komentārus, bija skaidrs, ka nepieciešams tikai pieslīpēt pēdējos sīkumus, kas pašam neliek mieru, un viss būs labi – var dot cilvēkiem klausīties."
Īpašais viesis 19. augusta koncertā būs rolands če (Siera plate, Banda banda), kurš ir dzirdams arī Lielas mākslas dziesmā Pīle. "Viņš ir viens no maniem favorītiem pie mikrofona šobrīd Latvijā un viens no pieprasītākajiem studijas producentiem LV repā. Tāpat kā es, viņš gan repo, gan taisa bītus, gan producē un ieraksta dziesmas savā studijā. Viņš uzstāsies tieši pirms manis, un neiesaku to brīdi palaist garām, it īpaši, ja nekad nav gadījies redzēt roļiku uz skatuves. Tas džeks ir radīts lielajai skatuvei, un jums viņš atbilstoši uz tās arī ir jāsagaida, sarunāts?" iesaka ansis pirms koncerta Mežaparkā. Viņā ir vērts ieklausīties, tāpat kā savulaik Gustavo un Ozola teiktajā par jaunajiem reperiem, kuriem ir vērts pievērst uzmanību, un otrais no viņiem savulaik bija pirmais, no kura mutes dzirdēju anša vārdu.
ansis
Mežaparka Zaļajā teātrī 19.VIII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 22