Programmā skanēs viena no impresionisma mūzikas firmas zīmēm – Kloda Debisī simfoniskā prelūdija Fauna diendusa. Tās pamatā ir simbolisma dzejnieka Stefana Malarmē dzejolis, kurā sengrieķu meža dievs Fauns ir iemīlējies upes nimfās un sapņo par tikšanos ar tām. Mūzikā attēlota karsta, tveicīga vasaras pēcpusdiena, kad Fauns atpūšas koku paēnā un savos sapņos – flauta gurdi izspēlē fauna melodiju, kuru pavadījumā pakāpeniski iekļauj mākoņiem līdzīgs veselu toņu skaņulauks, līdz visi dzejoļa tēli saplūst smaržīgā visa orķestra ekstātiskā mīlas dziesmā.
Daniils Bulajevs atskaņos virtuozo Žana Sibēliusa vijolkoncertu, kas pēc sava dramatiskā vēriena un dziļuma ir tuvs simfonijām, un neapšaubāmi ir pieskaitāms pie šī žanra izcilākajiem un biežāk atskaņotajiem paraugiem. Vijolei šajā izvērstajā opusā uzticēti kaislīgas rečitācijas apliecinājumi, spožas solo pasāžas izaug no tumsības apcirkņiem, episkas un ilgu pilnas pastorāles ainas aizved pie ziemeļu dabas tēliem. Lēnā daļa ir viena no aizkustinošākajām Sibēliusa daiļrades lappusēm – komponista biogrāfi par to raksta kā par atvadām, bet trešo daļu britu muzikologs Donalds Francis Tovijs asprātīgi nodēvējis par "polonēzi polārlāčiem".
Varēs dzirdēt arī Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju Lamažorā – skaņdarbu, kas piesātināts ar vitalitāti un nerimstošu dzīves apliecinājumu. Simfonijā nozīmīgu lomu spēlē izdomas bagātais ritma pielietojums, un nereti Bēthovena Septītā saukta par komponista ritmiskāko simfoniju. Bēthovena skolnieks Karls Černi uzskatīja, ka komponistu iedvesmojuši klasiskās dzejas metri, un simfonijas dzīvīgie ritmi Bēthovena talanta cienītāju Rihardu Vāgneru pamudināja to nodēvēt par dejas apoteozi.
Daniils Bulajevs ir viens no daudzsološākajiem jaunajiem mūziķiem Latvijā, kuram jau no mazotnes piedēvētas brīnumbērna spējas. Desmit gadu vecumā viņš spēlēja solo koncertā Dzimuši Latvijā, ar savu izjusto un nobriedušo vijoļspēli izraisot plašu publikas rezonansi. Daniils koncertējis ar tādiem kolektīviem kā Kremerata Baltica, Glasperlenspiel Sinfonietta, Maskavas virtuozi, Salzburg Chamber Soloists’, Makao simfoniskais orķestris, un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Viņš ir ieguvis Grand Prix un I prēmiju daudzos prestižos konkursos.
Kristīna Poska ir kopš 2019./2020. gada sezonas ir Flandrijas SO galvenā diriģente un kopš 2021./2022. gada sezonas — Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā viesdiriģente. Starptautisku konkursu laureāte un prestižās Vācijas Diriģentu balvas ieguvēja 2013. gadā. Šosezon Kristīna Poska debitē ar Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Lilles Nacionālo orķestri, Ālborgas SO, Hallé orķestri, Minesotas orķestri. Viņa sadarbojusies ar tādiem zināmiem Eiropas orķestriem kā Vīnes Radio simfoniskais orķestris, Brēmenes Vācu kamerfilharmonija, Ķelnes WDR orķestris, Frankfurtes Radio simfoniskais orķestris, Gēteborgas simfoniķi, Lozannas kamerorķestris, Minhenes filharmoniķi, Stokholmas Karaliskais filharmonijas orķestris un Cīrihes Tonhalle orķestris. Kristīna Poska ir aktīva diriģente arī opermūzikas laukā – viņa diriģējusi izrādes Drēzdenes Semperoper, Zviedrijas Karaliskajā operā, Vīnes Tautas operā, Berlīnes Komiskajā operā un citviet. No 2012. līdz 2016. gadam viņa bija Berlīnes Komiskās operas kapelmeistare, savukārt 2019./2020. gada sezonā vadīja Bāzeles teātri.