Laiks ir nepielūdzams, un paaudzes mainās. Tā ir dabiska lietu kārtība, jo citādi, ja, piemēram, Bēthovens vai Bahs komponētu joprojām, visi mūsdienās dzīvojošie autori un mūziķi varētu iepriecināt labākajā gadījumā radiniekus un tuvākos draugus savās mājās. Džeza pianists, komponists un aranžētājs Čiks Korea ir paspējis paveikt tik daudz, ka viņa aiziešana septiņdesmit deviņu gadu vecumā tikai turpina nebeidzami garo strīpu, kurā viņu kā savu iedvesmotāju pieminēs un godinās visdažādāko žanru un paaudžu mūziķi un klausītāji visā pasaulē. No 1976. līdz 2020. gadam viņš ir saņēmis divdesmit trīs balvas Grammy un ticis nominēts trīsdesmit reižu.
Mīļākā rotaļlieta
Armando Entonijs piedzima 1941. gada 12. jūnijā Masačūsetsas štata Čelsijā Koreas ģimenē, kuras priekšteči ieceļojuši ASV no Itālijas dienvidiem. Tēvs bija džeza trompetists, kurš 30. un 40. gados vadīja diksilendu Bostonā. Jau četru gadu vecumā Armando par turpmāko gadu mīļāko rotaļlietu kļuva tēva ierādītās klavieres. Augšana muzikālā vidē deva iespēju attīstīt savas spējas šajā jomā. Astoņu gadu vecumā zēns sāka aizrauties ar bungām, kas vēlāk neizbēgami atstāja iespaidu uz viņa klavierspēli.
Čiks Korea attīstīja savas iemaņas pašmācības ceļā, līdz astoņu gadu vecumā sāka mācīties pie koncertpianista Salvatores Sullo, kurš viņu iepazīstināja ar klasisko mūziku un radīja interesi par kompozīciju. Vairākus gadus Armando pavadīja, spēlējot arī maršus un citus publiskiem masu pasākumiem piemērotus skaņdarbus pūšamo un sitamo instrumentu parādes orķestrī Čelsijā.
Skola garlaikoja
Vēlāk jau Armando sācis spēlēt koncertus vietējā džeza klubā, pēc pārcelšanās uz Ņujorku mēģinājis iegūt mūzikas izglītību dažās skolās, bet mācības likušās garlaicīgas un drīz vien tās pametis. Sācis uzstāties kā profesionāls mūziķis 60. gadu sākumā, Čiks Korea ierakstīja savu pirmo soloalbumu Tones for Joan’s Bones 1966. gadā. Pēc diviem gadiem izdotajā vinila plates versijā jebkādā stāvoklī tas šodien nopērkams par cenu eiro, kas līdz komatam rakstāma ar trim cipariem. 60. gadu nogalē Čiks Korea sāka spēlēt jau tolaik slavenajā Mailsa Deivisa grupā, kad, tās līderim iedvesmojoties no Džimija Hendriksa, radās par jazz fusion jeb džezroku dēvētais žanrs, kurā džezs saplūda ar rokmūziku, fanku un ritmblūzu, kopā skanot pūšamajiem instrumentiem, klavierēm, ērģelēm, sintezatoriem, elektriskajām ģitārām, kontrabasam vai basģitārai.
Mailsa Deivisa grupā Čiks Korea nomainīja citu izcilu pianistu Hērbiju Henkoku, un bija periods, kad kolektīvā kopā katrs savas elektriskās klavieres spēlēja Čiks Korea un Džo Zavinuls, bet vēlāk, 70. gadu beigās, Čiks Korea uzstājās duetā arī ar Hērbiju Henkoku – katrs pie sava flīģeļa. Citu izcilu mūziķu saraksts, ar kuriem Čiks Korea kopā spēlējis, būtu ļoti garš.
Klātienes tikšanās
Rīgā viņš vienīgo reizi uzstājās 2007. gada oktobrī kopā ar bandžo spēles meistaru Belu Fleku. Viņa cienītājs, tolaik Arēnā Rīga strādājušais Aivars Hermanis, atceras, kā vērojis vēl tikai gaidāmā koncerta mēģinājumu un tā bijusi vairāk nekā divas stundas ilga aizraujoša dueta džemošana jeb improvizācija. Vēl 90. gados Čika Koreas iedvesmotie producentu grupas Remix vadītāji – ģitārists Aivars Hermanis un pianists Alfrēds Madžulis – meklējuši iespēju noorganizēt viņa koncertu šeit, zinot, ka kaut kas tāds celtu mūsu mūziķu profesionālo līmeni, bet toreiz tas izdevies tikai Viļņā, kur toreizējais filharmonijas vadītājs bijis klasiskais pianists.
Mūziķis Jānis Žilde atzīst, ka Čika Koreas daiļrade ļoti iedvesmojusi viņa instrumentālās grupas kuba skanējumu, kurā elektromehāniskās klavieres Rhodes spēlēja 90. gados vien underground aprindās pazīstamais ļoti talantīgais mūziķis Mārtiņš Strautnieks jeb Gonzo, kurš tolaik spēlēja arī grupā Sirke. Jāatgādina, ka Padomju Savienības laikā oficiāli bija pieejama firmas Melodija 1972. gadā izdotā Čika Koreas plate Return to Forever, kas bija gandrīz katra tā laika mūzikas cienītāja kolekcijā. Tā tiek uzskatīta par elektordžeza klasiku – Čiks Korea tajā spēlē elektriskās klavieres Fender Rhodes.
Desmitiem albumu
Ierakstīto albumu skaits ar Čika Koreas piedalīšanos ir milzīgs – pirmkārt, tas skaidrojams ar paša mākslinieka vēlmi dalīties ar klausītājiem, ko viņš esot sevī atklājis tikai 60. gadu beigās, jo pirms tam kopš bērnības muzicējis tikai savam priekam. Pašmācība, tā spēlējoties, neuzturoties pārāk ilgi skolā, kas uzliktu rāmjus, un nesekošana publikas vēlmēm agrīnajā periodā arī ir izskaidrojums, kāpēc Čika Koreas spēles stils izveidojies tāds, kurā uzmanīgs klausītājs sadzirdēs kaut ko unikālu. Mūziķis atzinis, ka vēlme vairāk dalīties ar klausītāju radusies, 70. gadu sākumā pievēršoties scientoloģijai – reliģiskai kustībai jeb sektai.
Turpmākajās desmitgadēs bija vēl viens iemesls, kāpēc ierakstu ir tik daudz, – Čiks Korea kļuva gandrīz vai par mākslinieku, kura katrs pieskāriens melnbaltajiem taustiņiem piefiksējams, lai vēlāk to varētu labi pārdot, – tas ir mūzikas industrijas pamatā. Bet laba mūzika paliek laba mūzika, un tās mūžs turpinās arī tad, kad cilvēka vairs nav. Pēdējo simt gadu mantojums – ne vien notīs, bet arī pašu izpildījumā.