Opera Baņuta pirmo reizi izrādīta 1920. gada 29. maijā. Latvijas Nacionālajai operai tā bija valsts proklamēšana kultūras valodā, politisks akts. Baņuta nav iekļauta kultūras kanonā kā mūzikas pērle. Tās loma atklājas nacionālās pašapziņas stājā, morāli ētiskajā un teritoriālajā uzstādījumā – kam pieder zeme, kam pieder valsts? Tautiskais romantisms ar mainīgiem akcentiem iznāk priekšplānā arī visos nākamajos iestudējumos 1937., 1941., 1953., 1968. un 1979. gadā.
Svinot valsts simtgadi, Baņuta pārtapa operfilmā, kuras pirmizrāde notika Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF 2021. gada oktobrī.
Šajā rakstā es izsekošu Baņutas tēla variācijām un jēgas pārbīdēm.
Jaunais varons
Arhitektūras students Artūrs Krūmiņš apjomīgo libretu saistītā valodā uzrakstīja 1903. gadā, atsaucoties Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas rīkotajam operas libretu konkursam. Konkursa nolikums ieteica pievērsties senbaltu vēsturei, teikām un pasakām. Krūmiņš balstījās uz diviem autoriem.
Baņutas vārdu viņš atrada žurnālā Rota, kas sevi pasniedza kā "literārisku un zinisku laikrakstu ar bildēm". To izdeva Rīgā no 1884. gada oktobra līdz 1887. gada aprīlim. Krūmiņš žurnālu bija lasījis bērnībā savās mājās Skrāģu krogā Zosēnos. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka Vidzemes augstienes toponīmam nav nekāda sakara ar zosīm, bet gan vācu "so schön" – tik skaisti! Te 1999. gada 21. augustā režisors Guntis Gailītis iestudēja Baņutas brīvdabas izrādi. Tagad te darbojas Baņutas muzejs.
Žurnālā Rota īpaši apjomīgs ir kāds anonīma autora romāns Jaunais varons, kas 1885. gadā tika publicēts ar krāšņām ilustrācijām divdesmit trīs turpinājumos. Romāns par senlietuviešu cīņu pret teitoņu ordeni pauda nacionālu kvēli un vēlmi atbrīvoties no "ģermāņu gara". Saglabājot godbijību pret kristietību, lietuvieši pāri visam pacēla brīvību un patiesību, ko nosaka tēvu mantojums.
Romānu no poļu valodas bija latviskojis kāds, kas parakstījies ar iniciāļiem P. G. Filosofijas goda doktors Ludis Bērziņš krājumā Latviešu literatūras vēsture kā romāna autoru pieteicis poļu rakstnieku Juzefu Ignaciju Kraševski (Józef Ignacy Kraszewski, 1812–1889), kurš uzskatīja sevi par lietuvieti. Romāna oriģinālo nosaukumu Latviešu literatūras vēsture nemin.
Viļņas Universitātes absolvents Juzefs Ignacijs Kraševskis tiek uzskatīts par vairāk nekā 200 romānu un 150 noveļu, stāstu un recenziju autoru. Par viņa titānisko ražību ironizēja jau laikabiedri. Skaitļi gribot negribot uzbur literāros vergus vai anonīmo jezuītu pulciņu, kas īsteno savus nodomus.
Lietuviešiem Kraševskis joprojām ir ļoti nozīmīgs rakstnieks. Viņš ir ierosinājis vairākas lietuviešu operas, skaidro lietuviešu teātra zinātnieks Dr. art. Helmūts Šabasevičs. Operas Baņuta starta kapitāls ir meklējams Juzefa Ignacija Kraševska romānā Kunigas. Romāns no lietuviešu leģendām/Kunigas. Powieść z podań litewskich. Tas ir sarakstīts 1881. gadā un publicēts gadu vēlāk. Jāpiebilst, ka latviešu tulkojums apsteidza lietuviešu tulkojumu. Romāna galvenā darbība risinās Pilēnos (Pillen), kur teitoņi nogalina lietuviešus un laupa mazus zēnus. Viņu vidū ir kunigs Marģeris, pārsaukts par Jerzy jeb Juri. Juris/Marģeris tiek audzināts kā nākamais krustnesis. Kad puisis atklāj savu patieso izcelsmi, viņš sāk domāt par bēgšanu uz Pilēniem.
Kļūdas pēc teitoņi ir nolaupījuši arī meiteni Baņutu/Barbaru. Pēc vārdā ieliktā likteņa Baņuta ir izcili skaista sieva valdniekam. Jaunieši atrod viens otru, pateicoties skumīgai lietuviešu tautasdziesmai, kuru dzied meitene. Viņi samīlas un nolemj bēgt kopā uz Pilēniem. Pārim palīdz teitoņu spiegs, renegāts Szwentas/ Švents un Jura gūsta biedrs Rymos/Raimos, kas bija kalpojis teitoņiem.
Visi četri patveras nepieejamos Lietuvas mežos, kas ieskauj Pilēnus. Te pār savu cilti valda nogalinātā kuniga atraitne Reda, kurai varu ir nodevis Marģera vectēvs Valgutis. Zīlnieks Redai pavēsta, ka viņas dēls Marģeris ir dzīvs. Muižnieces Jargalas, Baņutas mātes, laime, ieraugot meitu dzīvu, aptumšojas, kad Baņutai skaistuma dēļ ir jākļūst pa vaideloti. Viss labākais jāatdod dieviem.
Baņutas un Marģera kāzas tomēr notiek. Pili ielenc teitoņi. Lai glābtu godu, Baņuta lūdz Marģerim nogalināt viņu, pirms viņš pats izdara pašnāvību. Nodedzinātā pils kļūst par mirušo pili. Tā ir saistīta ar Anapili (Anafielas), kas lietuviešiem nozīmē mītisko mūžības kalnu.
Žurnāls Rota izmantojis Mihala Elvīro Andriolli (Michał Elwiro Andriolli; 1836– 1893) zīmējumus, kurus kokgrebumā reproducējis Edvards Gorazdovskis (Edward Gorazdowski, 1843–1901). Rota ilustrācijas nepasūtīja. Taupot līdzekļus, izmantoja politipāžas, uzskata profesors Valdis Villerušs. Rakstnieka vārda noklusēšana un romāna nosaukuma maiņa liek domāt, ka bijušas kādas nepārvaramas grūtības.
Pirmais Baņutu uzzīmēja Mihals Elvīro Andriolli, kurš bija mācījies Maskavas Glezniecības un tēlniecības skolā un ieguvis brīvmākslinieka diplomu Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1859). Pieprasītajam ilustratoram un viņa darbu gravierim padevās gan sadzīves ainas, gan batālijas. Tieši Andriolli krāšņās ilustrācijas bija iegaumējis Artūrs Krūmiņš: "Atceros labi kādu koka griezumu: zema, krēslaina telpa, vidū trauks ar ūdeni, apgaismots – pār trauku noliekušies ļaudis, notiek zīlēšana, pašreiz zīlē Baņuta. Šis vārds kaut kā dziļi iegūlās atmiņā, un kad pēc ilgiem gadiem sāku domāt par libretu." (Cit. pēc: Rita Gāle. Artūra Krūmiņa Baņuta//Latvija Amerikā, 02.07.1983.)
Krūmiņa piesauktajā attēlā ir redzama nevis Baņuta, bet zīlnieks, kas Redai zīlē: "Tavs dēls ir dzīvs un staigā Dieva pasaulē!" Iespaidīga ir fināla agonija: "Marģeris, sievu uz rokas turēdams, grūda šķēpu viņai krūtīs."
Epilogā dzejnieks Lautenbahs-Jūsmiņš savilcis romānu 17 pantos Marģeris un Baņuta. Citēju priekšpēdējo pantu:
Marģerim nu zobins nozibēja,
Ātri ātri krūtis spiesties spēja,
Ko bij atklājusi Baņuta;
Siltu tad no mīļās krūtīm rāva
Zobinu ar joni sevi kāva,
Klusu abi garu izlaida.
Vidzemes senatne
Otrs Krūmiņam nozīmīgais autors bija apgaismības laikmeta dalībnieks Garlībs Merķelis. Viņa sacerējumu Vidzemes senatne/Die Vorzeit Lieflands (1798–1799) žurnāls Rota (1885, 21) izmantoja, komentējot Anša Legzdiņa gleznu Pērkona ozols vecajā Romovē. Te dižozola zaros redzamas galveno dievu Pērkona, Potrimpa un Pīkola galvas, uz mietiem sadurtas ienaidnieku galvas, bet ozola pakājē svētnesis ar upurdūmiem jeb "gaisejādām dāvanām" sūta vēstījumu debesīm. Viņam apkārt ciešā lokā saslēgusies sirmās senatnes cilts. Legzdiņa eļļas gleznu kokgrebumā pārcēla igaunis Eduards Magnuss Jakobsons. Gleznu pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība, kuras ēka kopā ar visu inventāru nodega 1908. gada 19. jūnijā.
Vidzemes senatnē līdzās detalizētam senbaltu panteona izklāstam ir sakrālo rituālu apraksts. Te lasām, ka vaidelotes piederēja dieviem un priesteriem.
Vīrietim nomirstot, viņa līķi sadedzināja kopā ar suni, zirgu un mīļāko sievu. Kad nomira sieviete, viņai ugunskapā deva līdzi tikai darbarīkus.
Ārpus nosacījumiem
Artūra Krūmiņa Baņutas samezglojums ir sakņots idealizētā pagātnē, kurā sievietei paredzēta drūma eksistence – viņa ir tikai dzīvs inventārs pirmatnējās kopienas saimniecībā, kustamā manta. Krūmiņa libreta moto "Uz laimi! Un nomirt – tik brīvs!" liecina par abu literāro avotu saplūšanu un vēlmi mainīt sievietes statusu, padarīt viņu par radītāju līdzās vīram.
Baņuta ienāk Daumanta ciltī kā daiļa svešiniece. Viņas beztiesiskums atklājas Daumanta nāves brīdī, kad top skaidrs, ka Baņuta nekļūs par ciltsmāti, dzimtas turpinātāju. Viņas dzīvei būtu jānoslēdzas potenciālā vīra ugunskapā. Un tad līdzīgi grieķu traģēdijai iejaucas dieva griba. Baņutai tiek dāvāta dzīvība apmaiņā pret solījumu nogalināt Daumanta slepkavu. Baņuta zvēr!
Seko XVII gadsimta klasicisma traģēdijas morālais konflikts starp pienākumu un emocijām. Baņuta Līgo naktī iemīl svešinieku Vižutu. "Krāšņā dimantspulgā" uzplaukst papardes zieds. Kad izrādās, ka, atriebdams savu māsu, tieši Vižuts ir nogalinājis Daumantu, Baņuta nespēj izpildīt zvērestu – nogalināt savu iemīļoto. Vižuts, mīlot Baņutu "kā plaša jūra savu vilni, kā debess savu dzidrumu, kā upe lakstīgalas dziesmu", īsteno Baņutas zvērestu – viņš pats nogalina sevi ar Baņutas doto dunci. Daumants ir atriebts, bet šādai dzīvei nav turpinājuma. Uz naida un iznīcības nevar uzbūvēt laimību. Baņuta nodur sevi, gluži kā izpildot Aristoteļa Poētikas prasību – traģēdijai ir jārada gan šausmas, gan līdzjūtība. Nāve ir ārpus nosacījumiem.
Jubilejas Baņuta
Jaunās operfilmas dramaturga un idejas autora Evarta Melnalkšņa piedāvātais materiāls Berlīnes muzikālā teātra Hauen und Stechen/Sist un durt režisori Francisku Kronfotu uzrunājis ar vardarbību: "Jo vairāk es iedziļinos bezrobežu vārdā "karš", jo vieglāk izbalē pārējais, kļūst prastāks par prastumu. Tā ir grandioza un zvērīga pasaule. Tagad es saprotu cilvēka vientulību, kas atgriežas no kara. It kā no citas planētas vai citas pasaules. Šim cilvēkam ir zināšanas, kuru nav citiem, kuras var iegūt tikai tur – uz nāves robežas."
Operfilma sākas ar Otrā pasaules kara dokumentālajiem kadriem, ar sprādzienu. Baņutas trīsbalsīgumu iemieso vāciete Angela Brauna un divas latvietes – Laura Grecka un Sniedze Kaņepe. Klajā izcirtumā, lienot uz vēdera, ar koka stobriem viņas šauj uz neredzamiem mērķiem. Baņutas esot partizānes ar "XX gadsimta Austrumeiropas karadarbībā cietušo sieviešu pieredzi", skaidro filmas reklāma. Ja jau šauj, droši vien pa burzmu arī trāpa.
Baņutas kļuvušas par slepkavām. Tas ir kas jauns. Padomju Savienībā Anka Puļemjotčica folklorizējās, pateicoties Mihaila Šolohova romānam Klusā Dona un leģendārajai filmai Čapajevs. Latviešu vidē populārāks ir apzīmējums – plintniece. Zosēnos par plintniecēm teica: aizdauzījās līdzi komunistiem. Plintnieces neviens nemīl. Filmā no kaujas spriedzes visas Baņutas atrauj Daumants (baritons Armands Siliņš). Kāzās izrādās, ka karalauka sievas drāšu vainags, ko Daumants līgavai noņem no galvas ar stobru, nav pārplēšams ne ar rokām, ne kājām, ne knaiblēm. Ar riktīgu vācu režijas tvērienu dzelzs līgava tiek aizsūtīta uz poda un tīrīt zobus, kamēr impotentais Daumants raksta izmisīgu īsziņu draugam: "Vecīt, ir baigā pakaļā." Izeju no šī strupceļa sagādā Vižuts (Reinis Boters), kurš filmas sākumā kopā ar māsu Jargalu bija spriņģojis, ietērpies sieviešu drānās. Vižuts nožņaudz Daumantu ar sievietes galvas autu.
Par svēto Romovi pārtapusi Tallinas un Miera ielas kvartālā esošā kultūrtelpa Tu jau zini kur. Savulaik Maija Tabaka uzgleznoja Rietumberlīnes naktsklubu Džungļi (1977), narkomānu satikšanās vietu. Tagad to pārspēj Berlīnes klubs Berghain, kur apmeklētāju konfidencialitātes saglabāšanas nolūkos telefoniem tiek aizlīmētas kameras. Arī Baņutai, lai piedzīvotu Līgo nakts brīnumu, ir nepieciešams sajūtu pastiprinātājs – "skābe" vai kāda cita tablete uz mēles. Ieturot pauzi, mēli ar ripiņu izrāda Angela Brauna.
Uz mirkli pavīd cerība, ka "kapustņika" operators Toms Šķēle atradīs vietu sirreālismam. Pazudīs sensorā saite ar pašdarbību, jaunie un nemirstīgie dosies pārdrošā reivā. Ja režisore gribētu, varētu dabūt niansētu spēli un noregulēt toni. Taču Baņutas sapnis raisās kā dokumentālā proza.
Uzplaukst poliamorā mīla. Galu galā Lauras Greckas Baņuta pārziedojas Trimpum un paliek guļam uz bāra letes, vienu kāju pārkārusi pār klavierēm. Pianists Kārlis Tirzītis riebumā savērpj izteiksmīgās lūpas un novēršas. Novēršas divreiz. Atkārtošana pieder pie filmas veidotāju iemīļotiem paņēmieniem.
Trīs fināli
Doma par kāzām ar Baņutu Vižutā izraisa kapenieciskas šausmas. Turot rokās zilpelēko ežziedi, viņš dūšīgi dzied slavenāko Alfrēda Kalniņa dziesmu Brīnos es, kad rudens diena. Andrieva Niedras vārdi pauž: "Mūsu kāzu drūmo dziesmu/ Gāršā vētra dziedāja; Bērzi vēsas sūnu cisas/ Raibām lapām kaisīja."
Tieši no ežziedes Vižuts iegūst indi filmas pirmajam finālam. Te pazūd loģika. Kāpēc jāmirst? Žņaudzējs Vižuts taču var palikt kopā ar plintnieci Baņutu kā drošu vairogu dzīves vētrās un paturēt intīmo draugu, bet Baņuta – atrast citu vīrieti.
Droši vien muļķīgo iedomu dēļ seko otrā izskaņa, kas atsaucas uz 1941. gada iestudējumu. Toreiz traģiskais fināls tika mainīts pret optimistisku skatu nākotnē. Gaišums nemainīgi turpinājās arī uz Rigaer Opernhaus skatuves, kā liecina kinohronika, un tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Īsta kara tuvumā ar nāvi nebiedē.
Otrajā finālā Baņuta pārtop par rīdzinieces Veras Muhinas skulpturālo aģitatori, kas kopā ar brigadieri vedīs tautu uz sociālisma pārlaimību. Saukļi vēsta Liebe ist Kampf/Мила ир циня. Blīvā metafora labi ierakstās Maskavas–Berlīnes līknē.
Tomēr nevar palikt pagātnē, vajag trešo finālu.
Filmas degvielu rada valodu un formu mikslis. Kad tulkojuma titri jeb jēga tiek atcelta, cilvēki tiek sašķelti. Sieviete un vīrietis runā atšķirīgās mēlēs. Katru no viņiem ir iespējams turēt sociālajā distancē un pakļaut. Ar netulkošanu sākas agonija. Bābele nobrūk.
Sniedzes Kaņepes Baņuta, kurai filmā nav ko darīt, paliek viena. Šinelī ģērbusies, viņa iekāpj kuterī un aizpeld pa likteņupi. Nav Baltijā vairs dižozolu. Komponists Alfrēds Kalniņš ir atšauts, libretists Artūrs Krūmiņš tāpat. Nav ņēmēja, nav karoga nesēja. Baņuta dodas uz Vāczemi, uz muzikālo teātri Sist un durt. Ja Pērkons dos, viņa paņems uz grauda Rihardu Vāgneru.
Varbūt Baņuta iekāpj Harona laivā, lai pārceltos pāri Stiksai. Tad atliktu piebilst – viņa tā arī neapprecējās.
Manuprāt, divarpus stundu ilgā operfilma Baņuta iegūtu, ja montāžas režisore Ieva Stade kopā ar montāžas redaktoru Evartu Melnalksni izcīnītu savu asiņaino Žalgiri, radikāli īsinot filmu. Mākslas nāve ir garlaicība. Neaizskarams ir labākais – Jēkaba Nīmaņa kvintets, kas spēlē kāzās, bērēs, bārā un vientulības mirkļos. Soprānam Laurai Greckai būtu jānoņem tukšās pļāpas. Viena skaista un gudra Baņuta tomēr derētu. Otra jau ir.
Vai arī filmas nosaukumam jāpievieno tēmas apsaimniekotāji: "Kronfoth for Evarts."