Lielisku operdziedātāju, kuru dēļ var zaudēt prātu, ir daudz, taču Anna Ņetrebko ir tikai viena. Klausoties viņu, jūs neko nezaudēsiet – tieši otrādi, jūs kļūsiet bagātāki emocijās, pārdzīvojumos, pieredzē. Par to nesen varēja pārliecināties, kad Bavārijas Valsts operā Minhenē Anna Ņetrebko debitēja lēdijas Makbetas lomā Džuzepes Verdi Makbetā. Ažiotāža bija kolosāla – notika tikai divas izrādes. Makbetu dziedāja baritons Saimons Kīnlisaids, un pat otrā plāna lomās iejutās zvaigznes – bass Ildars Abdrazakovs (Banko) un tenors Džozefs Kalleja (Makdafs). Tā nebija pirmizrāde – šo Makbetu Minhenē pirms sešiem gadiem iestudējis austriešu režisors, profesionāls provokators Martins Kušejs.
Skatuve ir miglā tīta, tā noklāta ar simtiem, tūkstošiem galvaskausu, pa kuriem pārvietojas gan slepkavas, gan viņu upuri. Galvaskausi varoņus nemulsina – tāpat kā nevienu nemulsina un nepārsteidz zālē sakrituši āboli vasaras izskaņā un pēc lietus mežā pēkšņi no zemes izlīdušas sēnes. Visi dzīvo šajos masu kapos, pār viņiem valda apokalipses un genocīda spriedze. Labajā pusē ir necila telts, no kuras atskan sievietes kliedziens. No telts gāzelēdamās iznāk lēdija Makbeta, kurai tikko piedzimis miris bērns. Viņa to apglabā kaut kur zem galvaskausiem. Skatuvi piepilda mazi monstri – bērni vienādās blondās parūciņās. Tās ir viņas, raganas, kuras parādās no Makbeta telts, ļauno garu midzeņa. Tikmēr ļaužu masas uz skatuves draudzīgi, ritmiski un brutāli sāk nodarboties ar seksu. Skatītāju zālē izskan pirmie svilpieni un "būū!", tie ātri apklust, jo tūlīt sāksies galvenais – lēdija Makbeta lasīs vīra vēstuli. Šīs bargās kundzes apartamenti Makbeta pilī ir pieticīgs paviljons, kas veidots no plēves. Par greznību liecina tikai masīva, hipertrofēta lustra.
Jegora Jerohomoviča rakstu par Makbetu Minhenē lasi 17. jūlija KDi!