"Kad pirmoreiz šo skaņdarbu dzirdēju, tas mani uzreiz ļoti uzrunāja. Es zināju, ka gribēšu to spēlēt. Mūzika ir izcili skaista, tā tiešām uzrunā katru. Nedomāju, ka kāds pret šo mūziku var palikt vienaldzīgs," jaunais, Vīnes Mūzikas universitātē izskolotais čellists Kristaps Bergs saka par Pētera Vaska 2. čella koncertu Klātbūtne. Pērn viņš to atskaņojis festivālā Bratislavā un nu spēlēs 10. Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas koncertā 15. jūlijā koncertzālē Cēsis kopā ar diriģentu Jāni Liepiņu un viņa vadīto DD (draugu un domubiedru) orķestri.
29 gadus vecais čellists šobrīd ir lielu jurģu priekšā, jo šā gada maijā viņš uzvarēja konkursā uz Briseles filharmonijas orķestra čellu koncertmeistara vietu. Septembrī viņš uzsāks šo darbu, kļūstot par otro Latvijas čellistu tik vadošā pozīcijā līdztekus Kristīnei Blaumanei - Londonas filharmonijas orķestra pirmajam čellam. Viņa kabatā gūlis beztermiņa darba līgums, bez pārbaudes laika (darba sarunās ar čellu grupu un orķestra vadību vairākas reizes gadā tiks precizētas savstarpējās vēlmes). Pirms divām nedēļām viņš jau iepazinis grupu. Nu jau četrus gadus Kristaps Bergs spēlē Neapoles meistara Lorenco Ventapānes 1834. gadā darināto čellu.
Tev ir jau darba pieredze, piedzīvojumi orķestros?
Ir, un jau diezgan liela, jo pirmais oficiālais darbs man bija 2011.-2012. gada sezonā, un tas bija Vīnes filharmoniķos. Tolaik vēl studēju Vīnes Mūzikas universitātē, un koncerti bija fantastiski. Tie notika katru nedēļu un tikai pasaules izcilāko diriģentu vadībā. Bija jāspēlē arī Vīnes operā. Tas bija viens no manas dzīves gadiem, kuru nekad neaizmirsīšu. Vienreizēja skola! Pēc tam bieži braukāju apkārt, spēlēdams dažādu orķestru projektos, arī Eiropas kamerorķestrī. Vīnes filharmoniķos man bija t. s. Zeitverträge terminētais kontrakts uz vienu gadu, un tobrīd man bija 24 gadi. Tagad regulāri spēlēju arī Amsterdamas Karaliskajā Concertgebouw orķestrī. Kolēģi Amsterdamā priecājas, ka turpmāk būšu Briselē, jo tas ir tikai trīs stundu brauciena attālumā ar vilcienu un varēšu reaģēt brīvajās nedēļās.
Vai koncertmeistara darbs ir ilgāka sapņa piepildījums? Kā tas notika?
Tas absolūti nebija plānots. Vienkārši pieteicos uz konkursu, kas bija atklāti izsludināts internetā un mūzikas žurnālos. Aizsūtīju dokumentus, un mani uzaicināja piedalīties. Nekad pirms tam nebiju Briselē bijis. Konkurss notika slavenajā Flažē zālē no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Man bija pēdējais, 29. numurs. Tā bija neaizmirstama diena, kuru noteikti atcerēšos. Orķestra konkursa atmosfēra nav tā patīkamākā. Parasti visi čellisti atrodas vienā telpā, visi spēlē vienu un to pašu, un brīdis, kad spēlē žūrijai priekšā, atrodoties aiz aizkara, ir ļoti īss. Haidna koncerta ekspozīcija un divas t. s. orķestra grūtības - tas ir uz minūtēm piecām sešām. Atnācu deviņos, bet spēlēju tikai vienos. Arī morāli ir jābūt gatavam, ka visu dienu būs stress. Atnākot uz koncertu, varu pusstundas laikā pārģērbties un iespēlēties. Bet tur ir nebeidzama nīkšana nepatīkamā atmosfērā. Jāuzbūvē sev apkārt neredzama siena. Bija tikai trīs istabiņas, kurās pēc kārtas varējām desmit minūtes iesildīties. Es ļoti labi saprotu, ko mūziķi izjūt šādā brīdī. Nākamās sezonas plānā man pašam jāsēž dažu šādu konkursu žūrijā. Domāju: ārprāts, nabaga cilvēki!
Briselē būs jārunā flāmu vai franču valodā. Proti?
Man jau tagad katru dienu pienāk e-pasta vēstules flāmu un franču valodā, bet es nerunāju ne vienā, ne otrā. Mācīšos franču valodu. Pie orķestra viesojas diriģenti un solisti no visas pasaules, un mēģinājumos viss notiek pārsvarā angliski, taču es zinu, kā tas ir, aizejot ar kolēģiem uz restorānu. Viņi sāk runāt tā, kā pašiem ir visērtāk, un man gribas piedalīties. Ja viņi runās franciski, vēlos iesaistīties. Protams, sadzīvē valodas "nāk" arī pašas. Es protu vāciski, tāpēc flāmu valodā šo to jau varu saprast.
Kad iestājos Vīnes Mūzikas universitātē, es arī vāciski vēl nemācēju. Tur nonācu 2006. gadā, uzreiz pēc Dārziņiem: iestājeksāmenu dēļ pat netiku uz izlaiduma ballīti. Vācu valodas testu es nenoliku, tomēr mani uzņēma - ar noteikumu, ka pusgada laikā jāatnes valodas sertifikāts. Sākumā gāju tikai uz specialitāti un vācu valodas maksas kursiem. Katru dienu pusotru stundu. Gāja ļoti ātri, jo pedagogi bija lieliski.
Čellu koncertmeistara ziņā ir ne tikai atbildīgie solo?
Ir ļoti daudz aspektu. Esam divi solo čellisti, visu laiku mainīsimies. Programmām, par kurām es atbildu, man ir jāsaved kārtībā notis, jāsaraksta štrihi, jānodod bibliotekāram pavairošanai. Manā ziņā ir komunikācija ar diriģentu par viņa interpretācijas idejām. Kā orķestra tutti mūziķis esmu spēlējis ar daudziem un dažādiem solo čellistiem. Viņi visi vienmēr ir lielas personības, bet visvairāk fascinē Gregors Horšs no Amsterdamas Concertgebouw. Viņš ir tik ļoti cilvēcisks un saprotošs un dara savu darbu, nevienā brīdī nejūtoties pārāks par grupu. Viņš vienkārši spēlē tā, ka visiem viss ir pilnīgi skaidrs. Viņš vienmēr visu zina, jūtas ļoti drošs, nekad nestreso, vienmēr ir mierīgs un saprotošs. Tas ir ideāls, pēc kā tiekties.
Ar kuru no diriģentiem pieredze bijusi īpaša?
Ar Marisu Jansonu un Andri Nelsonu. Viņi ir ļoti kolorītas personības. Marisam Jansonam vienmēr ir skaidrs, ko viņš grib, un viņš zina, kā to panākt. Ar Andri Nelsonu ir liels emocionāls lādiņš. Martā ar viņu bija projekts Amsterdamā, bija arī daži koncerti Vācijā. Diriģents, no kura esmu ļoti daudz mācījies, bija Nikolauss Arnonkūrs. Tā bija dzīves stunda. Man patika pilnīgi viss, ko viņa vadībā esmu spēlējis. Pat tad, ja sākumā nepiekritu viņa idejai.
Viņam ir tādas zināšanas un tik skaidra iecere, ka viņš pārliecina pilnīgi visus. Sākumā to pat neapzinoties, izmantoju viņa pieeju arī kamermūzikā. Viņš nekad neteica: tur vajag tā! Viņš vienmēr visu izskaidroja. Man tas ir apstiprinājums, ka esmu uz pareizā ceļa. Apbrīnojami, vienkārši unikāli Valērijs Gergijevs būvē orķestra skaņu: orķestris ir kā instruments, uz kura viņš panāk dziļumu un plašumu. Taču Gergijeva darba grafiks ir nenormāls, un tāpēc ir maz mēģinājumu. Viņa parādīšanos sagaidu ar iekšējām trīsām. Man patīk, ka orķestris ir kā instruments diriģenta rokās, un nav vienas pareizās interpretācijas.
Kā tavās rokās nonāca Pētera Vaska 2. čella koncerts Klātbūtne?
Kad mani uzaicināja orķestris un festivāls Bratislavā, sazinājos ar komponistu, lūdzu viņa atļauju. Viņš piekrita. Koncertā spēlējām bez diriģenta. Īpašs piedzīvojums bija pašam vadīt mēģinājuma darbu, pašam runāt ar orķestri. Atceros, braucām kopā ar Vasku mašīnā uz koncertu. Es teicu: ziniet, tas koncerts ir kā man rakstīts! Ar šo skaņdarbu man ir viegli uz skatuves, tajā jūtos ļoti brīvi un varu uzticēties intuīcijai. Vienmēr esmu vēlējies spēlēt arī Vaska Pirmo čella koncertu. Cēsu festivālā spēlēšu arī viņa Grāmatu. To esmu spēlējis arī Vīnē un ASV.
Man patīk sadarboties ar komponistiem. Viņi, īpaši jaunie, meklē arvien jaunas instrumentu spēles iespējas, paņēmienus. Ļoti daudzu komponistu mūzika šodien dzīvo, pateicoties izcilajiem izpildītājiem Mstislavam Rostropovičam un manam skolotājam Heinriham Šifam, kurš arī mums, saviem audzēkņiem, iemācīja, ka ir jāspēlē tas, kas tiek rakstīts mūsu dienās. Vīnē bieži spēlēju modernās austriešu mūzikas projektos. Šajos koncertos ir tukšas zāles, neviens tos negrib klausīties, bet nauda no fondiem ir iegūta. Bija ļoti interesanti. Reiz spēlēju mikrotonālo mūziku kopā ar speciāli pielāgotām ērģelēm, kas izskatījās kā rakstāmmašīna.