Mīts un sieviete — māte — palaistuve — sekssimbols — skandāliste — aktrise — māksliniece — rakstniece — kinorežisore — producente — labdare — provokatore — visdažādāko tabu/aizspriedumu ignorētāja un lauzēja, nežēlīgs, sevi un citus nesaudzējošs darba zirgs, ak, nē, lai viņai nerastos aizdomas par nīstamo "vīriešu seksistisko rasismu", jāsaka vien, kā ir — ķēve, kura, pie joda, "neko dzīvē nav dabūjusi par velti, bet gan nopelnījis ar gudru galvu" un tā tālāk, un tā joprojām. Pat vistalantīgākajiem spalvas brāļiem/māsām jau sāk pietrūkt epitetu, ar kādiem vēl varētu "aplaimot" sievieti, kura globālajā tīmeklī pārlūkoto/pieprasīto pasaules vēsturisko personu popularitātes ziņā XX—XXI gadsimtu mijā paradoksālā kārtā un ne jau pēc pašas gribas pamanījusies ierindoties starp... Jēzu Kristu un pāvestu Jāni Pāvilu.
Liktenīgi "mīnusi"
Tieši šodien — tikai pirms piecdesmit gadiem un tādēļ arī apsveicam! — Amerikas itāļu emigrantu sešu bērnu ģimenē piedzimusī Luīze Veronika Čikone, kura savas agri mirušās mātes Madonnas vārdu nekautrējās sev piešķirt par skatuves pseidonīmu (tas — aiz lielas mīlestības un zaudējuma sāpēm!), lai piepildītu katra amerikāņa sapni par "piecpadsmit minūtēm slavas" (E.Vorhols), kas ievilkušās teju trīsdesmit gadu garumā.
Tāpēc jums būs krietni jāpapūlas atbildēt un saprast, kas Madonna nav. Jo Madonnas fenomenāli ilgtspējīgo spožo karjeru veido divi vairumam mākslas/estrādes personību liktenīgi "mīnusi". Pirmais — viņas vokālās dotības ne tuvu nav teicamas, par dižām pat nerunājot. Otrs — apšaubāms ir viņas talants un gaume (tā parādījās labi ja 90.gadu vidū).
Tomēr Madonna ir dzīvs piemērs līdz perfekcijai noslīpētas manipulācijas ar auditoriju triumfālajai uzvarai. Kaut kas tāds ir iespējams tikai informācijas un mediju ērā, kad "nozīmīgs" un "vērtīgs" spēj kļūt virtuāls tēls.
Madonna ir tēla ģēnijs, un šajā ziņā viņai konkurentu nav. Tas, ka četri Madonnas videoklipi (Vogue, Like a Virgin, Like a Prayer, Justify My Love) ir iekļauti ASV prestižākās laikmetīgās vizuālās kultūras krātuves MoMa (Metropolitēna Modernās mākslas muzeja) kolekcijā, nav izņēmums vai brīnums, bet likumsakarība (melnbaltais Vogue turklāt atrodas arī ASV Vitnija, Smitsona un Kinomākslas muzeju arhīvos). Jo tā ir postmodernās kultūras klasikas visaugstākā pilotāža un "sintēzes mākslu koncentrāts" (E.Vaits), kurā neiespējami nodalīt stilu no stilizācijas, oriģinālu no imitācijas, mākslu no "bildes". Ievērojiet — runa nav par mūziku vai vokālo gandarījumu, runa ir par vizuālo formu. Amerikāņu kinoklasiķis Normans Meilers jau 1994.gadā Madonnu nosauc par "labāko muzikālā video aktrisi — jauna, aktuāla mūsdienu mākslas žanra pionieri".
Madonna — pirmais gadījums pasaules šovbiznesa vēsturē, kad māksliniece (sieviete) kļūst par brendu, zīmolu, superveiksmīgas mītrades apliecinājums, kuru balsta plēsoņām raksturīgi spēcīgs biznesa ķēriens, līdz nemaņai pedantiska attieksme pret pašpersonīgo imidžu un zvērīgs producentu kolektīva darbs. Madonna ir korporācija, nevis dzīvs cilvēks. Ar to informācijas laikmetā ir jāsamierinās.
Gudra — jā
Pats skumjākais un arī amizantākais, ka vispirms jau nākas samierināties viņai pašai, tikai pēc tam "produkta, vārdā Madonna" patērētājiem. Kas tikai apliecina, ka reālā, dzīvā Madonna ir ciets rieksts, spēcīgs cilvēks/personība, kurš prot paciest tik publiski uzskatāmu "personības dubultošanos". Būtībā — monstrs. Viņa nav nīkule un mazohistiskā pašrefleksijā aizķērusies intelektuāle. Gudra — jā. Pietiek noskatīties kaut vai vienīgo tā saucamo dokumentālo filmu par viņu Gultā ar Madonnu (1992), lai apjēgtu, cik prasmīgi jau tolaik viņa režisē savu tēlu, sprēgādama starp mātišķu sirsnību (pret savas pirmās lielākās pasaules turnejas komandas biedriem — ģimenes locekļiem), "skarbo kundzi" uz skatuves un fanu pulkā, un saprātīgu, ironisku komentētāju, kura labi apjēdz, ko un kam viņa strādā — savam kultūras ikonas tēlam. Ar laiku pretenziju un, gods un slava, arī prasību pret sevi līmenis paaugstinās.
Tāpēc neizbrīnī Madonnas pēdējā laika intelektuālie pārspriedumi nedz par reliģiju, nedz civilizācijas attīstības perspektīvēm, nedz specifiski kinematogrāfiskām problēmām (kinorežija — Madonnas jaunākā aizraušanās, kas tikai loģiski izriet no viņas kā kinoaktrises nepiepildītajām ambīcijām: skatīt filmas Izmisīgi meklējot Sūzenu, Ķermenis kā pierādījums, Evita).
Par kabalu: "Tā ir vēl viena ārkārtīgi vērtīga garīgā pieredze, kas man ļauj labāk izprast sevi un pasauli. Diemžēl esmu vīlusies katolicismā un citās tradicionālajās reliģijās. Pārāk daudz formālisma un liekulības, neiedomājama augstprātība attiecībā pret cilvēka individualitāti. Mēs esam tik dažādi, tik ievainojami pretrunīgi, bet reliģija spītīgi atsakās to atzīt. Vēl vairāk — tā ignorē cilvēku reālās sāpes, bet turpina tarkšķēt par likumiem, kas jāievēro, lai pazaudētu savu individualitāti. Reliģija nedrīkst kļūt par politiku. Kabala man atklājusi, cik svarīgi ir nopietni attiekties pret visu, ko tu dari, būt atbildīgai par saviem vārdiem."
Par labdarību: "Ja jūsos ir aizķērusies kaut lāse žēlastības, jūs nepaiesit vienaldzīgi garām tai ellei, tam ārprātam, kas notiek pasaules nabadzīgākajās zemēs. Un tās ir mūsu planētas lielākā daļa!"
Par kino: "Mani vienmēr iedvesmojis Godārs. Visi mani mīļākie režisori ir eiropieši. Kino es atklāju caur Fellīni, Viskonti, Pazolīni, de Sikas un Bunjuela daiļradi. (..) Mēs ar Gaju (Ričijs, britu režisors, Madonnas vīrs — aut.) esam ļoti atšķirīgi kino izpratnē. Tehniskā ziņā, protams, man vēl tālu līdz viņa meistarībai. Viņš veido tādas testosterona līmeni spridzinošas filmas, bet es veidoju filmas no sievietes redzes leņķa, viss, ko es filmēju, — tā ir sava veida sievišķīga autobiogrāfija."
Par sevi: "Pienāk brīdis, kad apriebjas grozīt pakaļu žurnālistu priekšā un plunčāties nebūtiskos mēslos viņiem par prieku. Esmu kļuvusi par sava likteņa saimnieci. Vajag vienkārši nodarboties ar darbu, ko mīli, ticēt un lūgt par tiem, kas noskaņoti uz tava viļņa." Lai šo saprastu, Madonnai vajadzēja 50 gadu. Lieliski, — mums nekas tad vēl nav zaudēts!