Ksenija Sundejeva. Lai skulptūras sakustas

Pa šo laiku grupas tekstu autore un dziedātāja Ksenija Sundejeva (22) paspējusi debitēt arī kā aktrise filmā Amatieris. Uz satikšanos centrā viņa atbrauc no mājām — pašlaik esot daudz jāmācās. Pagājušogad viņa iestājusies Mākslas akadēmijā. "Nolēmu riskēt, kaut nebiju gājusi pat kursos. Eksāmenā bija zīmēšana, gleznošana, kompozīcija. Tur deviņdesmit procentu nāk no mākslas skolām, es biju izņēmums. Šī ir mana jau trešā iesāktā augstākā izglītība. Divus gadus nomācījos Kultūras akadēmijā un pirms tam juristos," stāsta Ksenija un nopietni pamato, ka abās pirmajās reizēs mācības pametusi, jo izvēlētās specialitātes atzinusi par svešām.Vari uzzīmēt cilvēku tā, lai būtu līdzīgs pēc sejas? Kā kuru. Tas atkarīgs arī no attiecībām ar cilvēku. Gadās ļoti sarežģītas sejas. Tādas proporcijas, ko nevar noķert. Un ir tipāži, ko viegli uzzīmēt.Varētu uzzīmēt Valsts prezidentu Valdi Zatleru? Jā. Viņam sejas forma tāda… kā spainis. Tā frizūra, bišķiņ nogurušas acis, nelaimīgas uzacis. Viņš izskatās nedaudz nokautrējies. Mazliet tāds izmisums. Tāds kā izbrīns? Jā, jā! It kā visu laiku gribētu jautāt: kur es esmu?Vari raksturot, piemēram, Einaru Repši? Viņam ir ļoti masīvas un gandrīz kopā saaugušas uzacis. Actiņas mazas, diezgan dziļas un arī norūpējušās. Visu laiku iekšā tāds spēks un apņemšanās iet un kaut ko mainīt. Skatiens vērsts tālumā.Vai pēc sejas var noteikt cilvēku raksturu? Drīzāk nevis pēc formas, bet izteiksmes. Vissarežģītāk ir ar neitrālām, pat stīvām sejām, kurās nav nekādas mīmikas — ir grūti pateikt, kas viņos notiek. Pēkšņi var izrādīties, ka cilvēkam ir apbrīnojama humora izjūta, kaut to nevarētu iedomāties, jo viņš nekad nesmaida. Pēc kura no šiem kritērijiem tevi izvēlējās filmai Amatieris? Es pati ilgi nesapratu. Vienīgā versija, ko zinu: režisors Jānis Nords redzēja klipu, ko Mārtiņš Grauds uzņēma — A Day In The City, laikam saprata, ka piestāvu raksturam, kas "uzrakstīts" scenārijā.Tev tas viss nāca viegli? Pats process nebija grūts — varbūt tāpēc, ka pirmo reizi un bija ļoti interesanti pārbaudīt, uz ko esmu spējīga. Cik tālu varu iedomāties, ka esmu cits cilvēks. Pēc tam, kad filmēšanās procesā biju tādā kā citā pasaulē padzīvojusi, grūti nācās adaptēties normālai dzīvei, jo dažas varones rakstura īpašības laikam tomēr pārņēmu. Nepārvaldu tās aktieru tehnikas, kad vari tikpat viegli tikt no tēla vaļā. Paldies Dievam, ka mana varone nebija ar maniakālo depresiju sirgstoša mājsaimniece vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā meitene bija man līdzīga, varbūt tāpēc tas nebija tik sāpīgi.Pirms tam nebija vēlmes kaut ko pamēģināt kā aktrisei? Vēlmes jā, bet ne apzinātas. Esmu spēlējusi teātrī piecpadsmit gadu vecumā, bet tagad liekas, ka tas bijis pavisam citā dzīvē. Nesaprotu, pēc kāda principa man vienas lietas aizmirstas un citas ne, bet es ļoti bieži konstatēju robus atmiņā pat svarīgās lietās.Tas traucē dzīvot? Nevarētu teikt, ka traucē, bet dažreiz ir nožēla, ka droši vien daudzas skaistas lietas un brīžus vienkārši vairs neatceros.Skleroze jau parasti nāk ar vecumu. Tev vēl par agru. Varbūt tas no galvas traumām — tās man bijušas vairākas, un es domāju, ka visādi joki tur var būt.Savas dziesmas atceries? Ir bijuši gadījumi, kad koncertā ņemu un aizmirstu. Tūlīt jādzied nākamais pants, bet neatceros. Un tad uz vietas izdomāju jaunu tekstu — viss it kā normāli un neviens pat nepamana. Bieži aizmirstu melodijas, vārdus, idejas, ko neesmu pierakstījusi. Nezinu, vai tā ir aizmāršība vai apzināta improvizācija, bet Džeks Vaits un Boriss Grebenščikovs koncertos mēdz dziedāt pavisam kaut ko citu nekā albumos, jo katrs taču ir tiesīgs savai dziesmai jebkurā brīdī mainīt vārdus pēc sirds patikas. Jā, tas pat ir labi. Ja dziesma tiek atkārtota tieši kā ierakstā, tai ar laiku zūd dzīvība. Tā paliek kā kaut kāda forma, nedzīva skulptūra, kas nemainās, bet dziesmai taču ir jābūt dzīvai, lai tā spētu iekustināt emocijas, sajūtas.Jūs atkal brauksiet uz Krieviju. Kā jūs tur uzņem? Jā, mums janvārī paredzēti koncerti Sanktpēterburgā, Maskavā un Ņižņijnovgorodā kopā ar krievu grupu Silence Kit. Būs jānakšņo vilcienos. Krievijā mums ir izveidojies stabils atbalstītāju pulks, kad paziņojām, ka atkal tur spēlēsim, Maskavā uzreiz bija daudz atsauksmju. Nesen uzstājāmies kādā Austrumeiropas kinofestivālā Vācijā, kur arī Amatieri rādīja. Bijām avīzēs, un koncertos pilnas zāles — pieci simti cilvēku uz nezināmu grupiņu no Latvijas. Savulaik jūs pārdzīvojāt, ka daudzi The Tribes Of The City mūziku nesaprot. Mums tā vairs nav prioritāte. Nav vēlēšanās kādam izpatikt un uztraukties, cik cilvēku par to fanos. Tāpat nesaprotu, kāpēc dažas gleznas tiek pārdotas par miljoniem, dažas — par kapeikām. Kā var tā novērtēt mākslu? Kur sākas bizness, tur mākslai vairs nav vietas. Bet arī biznesā viss mainās. Gleznas neviens netiražē, bet mūzikā ir citādi — Londonā lietoto plašu veikalā mūzika, kas 70.gados bija ļoti populāra — Queen, Emerson, Lake & Palmer, Eurythmics, ELO — tiek mesta pakaļ par vienu mārciņu gabalā, jo saražota milzu tirāžās, bet mūzika, kas tajos laikos bija undergound statusā un līdz mūsdienām izdzīvojusi, tiek pārdota par krietni lielākām summām, jo saražota daudz mazākās tirāžās un tagad ir retumi. Un vai nav patīkami atklāt kaut ko, kas nebūt vairs nav jauns? Jā, tajā brīdī it kā kļūsti piederīgs tādai kā noslēpumainai sabiedrībai — nelielam cilvēku lokam ar līdzīgu gaumi. Kad tev viss tiek bāzts un stūķēts ar karoti caur TV un radio, kas kliedz, ka tev nav izvēles un ir jāzina, ko viņi spēlē, man šķiet, ka zūd kontakts ar mūziku.Ziema tev patīk? Patika, kad bija mīnus astoņi. Tagad viss kūst un slidena putra zem kājām. Neesmu tā progresīvā, kam patīk sniega izklaides vai sporta veidi — tā man arī liekas tāda modes lieta. Paslēpot varētu, bet vienreiz mēģināju ar snovbordu braukt un sapratu, ka neesmu tam radīta. Visa tā drūzmēšanās uz kalna, kad cits citam skrien virsū. Atpūtu es tajā nesaskatu. Un pārāk daudz traumu jāpārcieš, lai iemācītos. Reiz, kopā ar grupas biedru krītot no moča, stipri sasitos, un vairs ko tamlīdzīgu piedzīvot negribas. Bija lauzta kāja divās vietās un kakla skriemelis izsists, smadzeņu satricinājums. Joprojām jūtu sekas — mugura sāp no ilgas sēdēšanas.Tagad arī sāp? Jā. Bet es jau esmu pieradusi. Kāja sadzija — viss kārtībā. Tikai atmiņas un bail no motocikliem un mopēdiem. Kad Amatieri filmējām, nācās braukt ar motorolleru. Kādā epizodē stadionā bija jāmūk no apsarga, kas pieskrēja klāt. Man vajadzēja strauji apsēsties, uzgāzēt un aizlaisties. Bija kādi desmit mēģinājumi, un pēdējā reizē uzgāzēju, nenovaldīju stūri un nogāzos. Par brīnumu, neko nesalauzu, bet briesmīgi nobrāzu elkoni — viss bija asinīs. Skatoties filmas, kur notiek kaušanās vai seksa ainas, vienmēr brīnos, kā var izdarīt tā, ka tas nav pa īstam. Kino ļoti interesants ar to, ka faktiski viss, ko tu redzi, ir noticis īstenībā, un interesanta ir tā robeža starp fikciju un realitāti. Jo cilvēki tiešām kameras priekšā dara to, ko viņi dara. Un tas tiek uzskatīts par fikciju tikai tāpēc, ka aina sākumā izdomāta, uzrakstīta un tikai pēc tam iestudēta. Tīri filozofiski man patīk par to padomāt.Vai nav tā, ka tev ir pagrūti kontaktēties ar cilvēkiem un atklāties? Tas nekad nav bijis īpaši viegli — to varu tikai ar tuvākajiem. Varbūt tāpēc man nav īpaši daudz tuvu draugu. Neesmu pārāk sociāls cilvēks. Mani sevišķi nevelk un ballītēm, drīzāk — pasēdēt un parunāt mierīgā gaisotnē. Runājoties ar cilvēkiem, bieži apjūku, jo cilvēki ir tik dažādi. Man ir arī grūti uzticēties cilvēkiem. Tavs puisis ir Gatis Zaķis no grupas The Mundane, kurš bija arī jūsu albuma producents. Aizstāvu viedokli, ka vislabākā saskaņa mūzikā iespējama, ja partneri izjūt kādu, pieļaujams, arī nepiepildītu kaisli viens pret otru un, kad tā zūd, arī muzikālajai sadarbībai pēc kāda laika ir beigas. 70.gados tā taču bija ar ABBA, tepat Latvijā ar Viktoru Lapčenoku un Noru Bumbieri, privāto attiecību spogulis mūzikā ir arī mūsdienu amerikāņu duets The Submarines. Bet tā var būt arī platoniska mīlestība, kad viņi saprot, ka kopā nekad nevarētu būt, jo nespētu sadzīvot un varbūt pat nogalinātu viens otru. Es gan domāju, ka ir ļoti sarežģīti taisīt mūziku un būt pārim, lai neviena no šīm abām attiecību formām neciestu.Skatos, ka radio topos pabijusī kopā ar Satellites LV ierakstītā dziesma Vienā pārī albumā nemaz nav iekļauta. Tā neiederējās mūsu repertuārā. Turpmāk domājam vēl arī ierakstīt dziesmas kopā ar grupām Tramplīni un Mofo. Jānis Birznieks no Tramplīniem ir arī mūsu vāciņa dizaina autors. Man patīk arī izmantotais pelēcīgi brūnais papīrs. Padomju laikos tādā veikalos tina desu un sieru, tad nāca polietilēna maisiņu ēra, un nu šis videi nekaitīgais papīrs atkal ir modē — to ir patīkami turēt rokās un pasmaržot. Skatos, daudzām dziesmām nosaukumi ir krievu valodā — tagad vairāk dziedi krieviski? Tās ir instrumentālas kompozīcijas. Sākotnēji nebija krievu nosaukumi — Sergejs (grupas muzikālais līderis Sergejs Jaramisjans — aut.) tā ielika.Tu runā latviešu valodā bez akcenta un arī filmā Amatieris pati esi ierunājusi savu tekstu. Dziesma ar Satellites LV arī ir latviski. Kāpēc nemēģini vēl dziedāt latviski? Ja mūsu jaunā ideoloģija ir dziedāt mātes valodā, latviešu valoda arī nav nekāda mātes valoda, tāpat kā angļu. Sergejs grib, lai visas dziesmas būtu krieviski. Pati esmu bišķiņ sapinusies domās par valodas nozīmi. Daži uzskata, ka nav svarīgi, kādā valodā tu dziedi — kaut vai bezskarīgas zilbes kā Cocteau Twins vai Sigur Ros. Jānis Žilde mums saka, ka godīgāk būtu savu dzimto valodu un kultūru attīstīt. Bet es nekad neesmu apzināti sacerējusi dziesmas krievu valodā. Mēs esam runājuši ar Gati par to, ka, rakstot savā valodā, tu piesienies katram vārdam. Vēl es arī jūtu, kā krievu valoda šeit atrofējas. Ja salīdzinām ar krievu valodu Krievijā — tur tā ir simts reižu bagātāka, piesātinātāka un krāsaināka nekā pie mums. Es arī dažreiz jūtos ne šis, ne tas — mēs esam ne īsti latvieši, ne īsti krievi.