Latvijas mūzikas Ābolu ķocis 21. I

Spilgts un atšķirīgs ir gan jaunpienesums, gan izglābtā mūzikas vēsture. Ilona Breģe virtuozā vijoļfaktūrā un interesantās orķestra krāsās (īpaši spilgta ir pūšaminstrumentu saspēle pirmajā posmā) vijoļkoncertā risinājusi aktuālu mūslaiku sievietes dzīves/sadzīves mazo/lielo drāmu, kam Baiba Skride piešķīra gan spriedzi, gan siltumu, bet diriģents Normunds Šnē — arhitektonisko skaidrību. Kristaps Pētersons skaņdarbā Vega (gandrīz koncertā!) sitaminstrumentiem un orķestrim gājis meditatīvu ceļu, klausītājiem ļaujot izbaudīt gan ne tikai tembrāli un poliritmiski izsmalcinātus faktūras skaņu laukus, bet arī rokmūzikas ostinato enerģiju. Pār veseliem astoņiem (!) sitaminstrumentiem, ieskaitot žiguļu un mersedesa amortizatorus (attēlā — lielās atsperes) artistiski valdīja Rihards Zaļupe, taču uzmanības vērti arī arfas (Marija Kjosi, Itālija) un ģitāras (Solmunds Nīstbaks, Norvēģija) dialogi. * * * * Edgars Raginskis Prieks un gandarījums par klausītāju pilnā zālē izskanējušo latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu. Spilgtākie vakara notikumi — sitaminstrumentu tembru virmojums Kristapa Pētersona jaundarbā Vega Riharda Zaļupes, Normunda Vaiča un LNSO priekšnesumā, kā arī Romualda Grīnblata sen nedzirdētais Klavierkoncerts Andreja Osokina, Aināra Rubiķa un Latvijas Nacionālās operas orķestra lasījumā. Pirmais pārsteidza ar perkusiju krāsu miriādēm un džezīgu grūvu, otrais — ar neticami mūsdienīgu skanējumu piecdesmit gadu pēc sarakstīšanas. Interpretācijā spilgta, tehniski perfekta un līdz augstspriegumam elektrizējoša Ilonas Breģes Vijoļkoncerta pirmatskaņojumā kopā ar Sinfonietta Riga gozējās Baiba Skride, tiesa, dažbrīd viņu nomāca pārblīvētā orķestra faktūra. Mazāk iederīgi kopējā vakara skaņu vidē šķita R.Grīnblata baleta Rigonda fragmenti, kuru potenciālo burvību nokāva LNO orķestra nevēlēšanās atsaukties Aināra Rubiķa atdevīgi rosinošajam žestam. Vakara sirsnības virsotne — publikas vētrainās stāvovācijas mūziķa gaitas pēc 55 (!) gadu spožas karjeras noslēdzošajam mežradzniekam leģendai Arvīdam Klišānam.* * * * * Romāns Koļeda Latviešu mūzikas vakars izvērtās dinamisks un daudzslāņains, tā spilgtākā virsotne bija I.Breģes Vijoļkoncerts, kas atklāj sarežģītas sievietes pārdzīvojumu pretmetus: no smeldzīgas dvēseles vijas līdz skriešanai pretī pienākumam starp mašīnām, tramvajiem u.c. laikmeta stresainajām parādībām. Gan muzikālās valodas izteiksmība, gan saturiskais vēstījums, gan skaņdarba izpildījums veidoja vienotu, stilistiski izturētu tēlu, tieši tāpēc — saprotamu, spējīgu provocēt klausītājos empātiju. Programmiņā neapsolītais Liepājas simfoniskā orķestra numurs — Gatves deja I.Kalniņa apdarē — būtu ciešams joks, lai gan tās atkārtojums ritmiski plaudējošā zālē šķita ārpus labas gaumes robežām. Pavisam cita piedeva, J.Vītola hrestomātiskā Viļņu dziesma Andreja Osokina solo, bija brīnišķīga: skaidri, precīzi un vienā elpā, turklāt pēc perfekti nospēlētā Grīnblata klavierkoncerta. Savukārt Grīnblata Deja bārā bija īsts baleta numurs — tā kā baleta solista nebija, par ķermeņa plastiku atgādināja diriģents A.Rubiķis. Citreiz ko tādu varētu dēvēt par ārišķīgu spēlēšanu uz publiku, taču šoreiz viss bija azartiskas atrakcijas līmenī.