Latvijas mūzikas Ābolu ķocis. 7. oktobris.

Bēthovena 4.klavierkoncertā — meistara ne pašā interesantākajā darbā — solistes nemaldīgā virtuozitāte un vijīgais frāzējums radīja patiesu cieņu — vienlaikus arī nostalģiskas ilgas pēc Svjatoslava Rihtera vai Vladimira Horovica. Mālera 1.simfonijas lasījums daudzējādā ziņā izsauca apbrīnu, jūtot diriģenta profesionalitātes un emocionālo dotību spēcīgo iedarbību uz orķestri, — arī šeit izpaudās spriega un kontrastaina muzicēšana, vienlīdz spilgta gan tembrāli bagātīgajos stīgu tembros, gan arī precīzajā un skanīgajā pūšaminstrumentu spēlē. Apvienojumā ar loģiski pārdomātu muzikālās domas plūdumu un intensīvu māksliniecisko izjūtu pasauli šis atskaņojums nenoliedzami ir augsts orķestra un diriģenta sasniegums. Divas nelielas iebildes — Nelsona diriģētajās Mālera interpretācijās ir izdevies sastapties arī ar saistošāku formas arhitektoniku, un ironija (simfonijas trešajā daļā) tomēr nav LNSO stiprākā puse. **** Orests Silabriedis Divas koncerta daļas un divi atšķirīgi rezultāti. Bēthovens nebija veiksme. Soliste nepārsniedza mazliet paplūdušas un tehniskā ziņā intuitīvas mājas muzicēšanas līmeni ? la salons kādā Čehova lugā. Nevēlos sektantiski apelēt pie nepieciešamības Bēthovenu allaž spēlēt akurāt uz āmuriņklavierēm (kaut gan tā ir vislabāk), taču gan no solista, gan diriģenta viedokļa tik ļoti nestrukturētu Bēthovenu ir grūti un neinteresanti klausīties. Andra Nelsona un šādas mūzikas vibrācijas acīmredzami nesaskan. Cita lieta — Mālers. Holeriska ebreju jaunekļa Pirmās simfonijas bangojumus Nelsons lasīja aizrautīgi un arhitektoniski pārliecinoši. Orķestris, ja neņemam vērā palaikam dzirdamās intonatīvās nesaderības starp grupām, bija teicams partneris diriģenta ilustratīvajai kvēlei. Par neaizmirstamu notikumu koncerts tomēr nekļuva. ***Inese Lūsiņa Izcils koncerts, ko elpu aizraujošā, emocionāli spilgtā un tēlaini krāšņā piedzīvojumā vērta diriģenta un orķestra dedzīgais muzicēšanas azarts, kādu še gadās sastapt reti. Turklāt arī orķestra tehniskās kvalitātes nepievīla (izņemot "aizsmakušo" mežragu, bet tas šoreiz pat netraucēja). A.Nelsons un J.Baškirova ir viens otra cienīgi interpretācijas Meistari. Bēthovena 4.klavierkoncerta lasījumā suģestēja gan dziļā koncentrācija, gan romantiskā impulsivitāte. Saskaņa radošā brīvībā, nemaz nerunājot par J.Baškirovas izkopto pianisma toni un intonāciju, arī piedevās nospēlētajā Des Abends no R.Šūmaņa Fantastisko skaņdarbu cikla. Īpašs paldies viņiem par klavierkoncerta 2.daļu kā konsekventu divu paralēlu pasauļu atklāsmi, kurā klavieres izspēlē vientulību. G.Mālera 1.simfonija tverta dinamiski, asociatīvi bagāti, līdz taustāmībai tēlaini un sulīgā nacionālā kolorītā. Pašam teju dejojot un lidojot uz diriģenta podesta, A.Nelsonam izdevās simfonijā ielikt pilnu dzīves spektru.