Liegie rēcieni Smiļģa sienās

Jau pāris stundas pirms paredzētā kanādiešu eksperimentālā roka dueta “Nadja” uzstāšanās E.Smiļģa Teātra muzejā pagājušās piektdienas vakarā manīju jaunus, rajonam neraksturīgi alternatīva paskata jauniešus pacietīgi sūcam aliņus pie galdiņiem Āgenskalna kafejnīcās. Arī pati šo uzstāšanos gaidīju ar interesi, jo tā dēvētā eksperimentālā doom metāla (lēnāka, zemāka, nospiedošāka skaņa kā citos metāla virzienos) pārstāvju vidū kanādiešu Nadja ieņem centrālu vietu uzreiz pēc tādiem šī žanra smagsvariem kā Jesu, Earth, Sunn O))), Boris. Urdīja arī ziņkāre izbaudīt šo mūziku fiziski uz ādas “dzīvajā”, jo viena no tās iezīmēm ir ieskaut klausītāju trīsošās, abrazīvās zemu skaņas frekvenču sienās.

Rīgas lēnsmagās skaņas meistarus “Tesu”, kas grupu iesildīju gan neredzēju (bet iespēja viņus redzēt ir gandrīz katru nedēļu), jo nebiju cerējusi, ka koncerts sāksies laicīgi... Kad starpbrīdī ierados pa muzeja centrālo aleju pie kuras bija vien vēstījums par Edvarta Virzas izstādi, cilvēki visai prāvā skaitā mīdījās  ārā pie baseina, atsaucot atmiņā pirmo “Skaņu meža” festivāla noskaņas pirms gadiem pieciem, sešiem šai pašā vietā.

Smiļģa mēģinājumu zāle ir neslikta vieta skaņas peldei – pietiekami neliela, lai skaņai ļautu pilnvērtīgi ieskaut klausītāju. Pēc Smiļģa gaumes tapušās naivi eklektiskās freskas uz sienām un griestiem tumsā ieguva neskaidrākus apveidus, radot maģisku atmosfēru. Mūziķi (un laulātais pāris) Eidans Beikers un Līa Bakarefa aizņēma gandrīz visu nelielo skatuvīti nišā, lai arī viņiem nebija nekas vairāk kā ģitāras un dažādi efektu bloki. Jābilst, ka personīgi lielākas simpātijas ir pret Beikera vienreizējo soloprojektu – tas savā veidā ir “Nadja” pretmets, smalkāks, niansētāks, īpatnējāks. Simpātiskā Līa gandrīz visu uzstāšanās laiku stāvēja ar muguru pret skatuvi, jo kautrējas no publikas un baidās apjukt un sastingt, sastopoties ar tās vērtējošajiem skatieniem. “Nadja” tika dibināta 2004.gadā un, pirms jaunie cilvēki satikās, Līa nebija nopietni muzicējusi – vien līdz pusaudžu gadiem spēlējusi klavieres un vijoli. Dzinulis, šķiet, ir Beikers – arī intervijās izsakās vairāk. Viņš arī ir akadēmiski izglītots mūziķis – flautists.

Duets, reizi pa reizei ņemot talkā vijoles lociņu, aptuveni 45 minūtes ilgajā priekšnesuma daļā ar ģitāru rēkoņu un efektiem uzvērpa trokšņu sienu, pēc tam to izjauca liegākās skaņās. Te var pieminēt viņu pirmo albumu “Truth Becomes Death”, kuru viņi apspēlē 15.gadsimta leģendu par Prāgas golemu – mākslīgi radītu ērmu, kuru beigās nākas iznīcināt, jo viņš kļūst bīstams. Arī Nadja  iedzīvināja un izgaisināja šādu (gan labdabīgu) skaņas dēmonu.  Nadja spēlē krustcelēs starp trokšņu mūziku, postroku un ambient, attiecīgi viņu doom atšķiras no žanra pārstāvju skarbākajiem skanējumiem, tā  ir reizē skaudra, taču jaušami melanholiska – raksturīga iezīme kanādiešu eksperimentālajai mūzika. Skaņa, kas nāca no skaļruņiem un ģitāras pastiprinātājiem, atdūrās pret klausītāju pirmajām rindām, aizmugurē tā jau bija izkliedētāka, jo zāle bija stāvgrūdām pilna. Šim muzikālajam negaisam vajadzēja telpu, kur ieskrieties, attiecīgi būtu bijis labāk ļaut klausītājiem apsēsties un noklausīties to sēžot.