Gatavojot izdošanai jauno DVD, tu ļoti daudz sevi klausījies un uz sevi skatījies. Vai tu sev patīc? Vai tev patīk, kā tu izskaties un kā tu izklausies?
Psihoterapeita cienīgs jautājums!
Koncerts Arēnā Rīga man bija liels izaicinājums gan organizatoriski,
gan muzikāli. Es to pati rīkoju, būdama kompānijas Chameleon
Sounds valdes priekšsēdētāja – tik šausmīgi nopietni skan!
Gan organizēju, gan režisēju, gan uzstājos. Tā bija pieredze, kuru
man vajadzēja, taču turpmāk es izvēlēšos vairāk nodarboties ar
radošām lietām. Tad, kad šis koncerts bija ierakstīts un es to
redzēju no malas, man tas patika vēl vairāk nekā tad, kad es tajā
piedalījos.
Vai ārpus Latvijas mēģināsi piedāvāt šo DVD?
Šis materiāls parāda, ko
esmu spējīga izdarīt. Varbūt tas ieinteresēs festivālu rīkotājus.
Skaidrs, ka tik lielu mūziķu sastāvu būs grūti nodrošināt, taču
kas zina... Mākslinieki no Latvijas un Eiropas bieži dodas uz valstīm,
kur ir nauda, bet nav eiropeiskās mentalitātes un kultūras, – uz
Malaiziju, Singapūru, Ķīnu, Japānu. Tur ir liels pieprasījums pēc
Eiropas mūziķiem, un publika ir maksātspējīga. Es neesmu neko plānojusi,
taču pieļauju, ka koncertu rīkotāji tajās valstīs mierīgi varētu
nodrošināt priekšnesumu ar orķestri kādā lielā, greznā kazino.
Vai tev top jaunas oriģināldziesmas?
Man radošā darbība notiek viļņveidīgi: ir brīži, kad ideju klucīši krīt, krīt, krīt, es tos nepaspēju noslīpēt, tie sakrājas manā aifonā, un pienāk laiks, kad es sāku realizēt tās ieceres. Man ir uzkrātas dažas idejas, kuras es īstenošu rudenī vai ziemā. Ir konkrēts plāns kaut ko darīt ārpus Latvijas, esmu atradusi cilvēkus ārzemēs, kuri ir ieinteresēti sadarbībā.
Laiks, kad man vajadzēja,
lai viss notiek tikai tā, kā es biju plānojusi, un ne savādāk,
ir garām. Man nav nekādu ilūziju, ka tagad pēkšņi... Manī vairs
nav tās ārprātīgās vēlmes par katru cenu kaut ko obligāti realizēt
ārpus Latvijas. Man ir vēlme strādāt, panākt kvalitatīvu ilgstošu
procesu. Tā tas pašlaik notiek, es neizvirzu sev nekādus konkrētus
mērķus. Man ir mērķis realizēties kā māksliniecei – vai tas
aizies lielākā mērogā vai mazākā, vai tā būs kaut kāda specifiska
auditorija vai plašāka, man šobrīd vairs nav tik svarīgi. Es gribu
nākamo albumu radīt tieši tādu, kā man patīk. Mazāk domāt par
to, cik ļoti tas būs komerciāli vai ne. Vēl man ir plāns meklēt
savu mūzikas valodu. Tikai savu, individuālu un oriģinālu.
Grēks neuzdot jautājumu par Eirovīziju, jo 12. maijā Diseldorfā notiekošajā konkursā uzstāsies duets Musiqq. Man būtu grūti iedomāties tevi nacionālajā atlasē, taču uz lielās Eirovīzijas skatuves gan. Tev pašai gribētos?
Jā, gribētos gūt šo
pieredzi. Man tagad ir tāds dzīves periods, ka es atļaujos eksperimentēt,
nevis darīt tikai pārbaudītas lietas. Ir valstis, kuras nerīko nacionālo
atlasi, – televīzijas kanāls izvēlas mūziķi, sagatavo viņu un
sūta uz Eirovīziju. Ja Latvijā tas notiktu šādā veidā, es piekristu.
Sacensība vietējā mērogā mani vairs neinteresē, jo mēs redzam,
ka skatītāji balso par patlaban aktuālo mākslinieku un viņiem nav
tik svarīga dziesmas kvalitāte. Man būtu interesanti piedzīvot Eirovīzijas
vērienu, paskatīties, kā strādā profesionāļi, sajust lielo skatuvi
un intensīvu darba režīmu, piedzīvot koncentrāciju, kas ir nepieciešama
trijās minūtēs, kamēr dziedi. Jā, man noteikti gribētos gūt šo
Eirovīzijas adrenalīnu.
Tu seko Eirovīzijas kaislībām?
Ik pa laikam. Es gribēšu
zinātu, kā iet mūsējiem. Šogad duets Musiqq bija labākais,
ko mēs varējām aizsūtīt uz Eirovīziju. Es ticu šiem puišiem,
viņi ir ļoti OK. Es domāju, viņiem būs liela nākotne – un, kas
zina, varbūt arī ārpus Latvijas. Šoreiz es tiešām turu īkšķus
par mūsējiem. Dziesma ir forša, un dzīvais izpildījums arī būs
labs – Emīls dzied tīri, tur viss ir kārtībā. Vienīgais jautājums
– vai tas būs pietiekami harismātiski un pārliecinoši. To gan
es nezinu.