Lindas otrais uznāciens

Tas gan ticis skaidrots ar kvalitatīvu koncertu lielajām izmaksām, bet varbūt pat labāk, ka tā, nevis ik nedēļas nogali, pulcējot vien tusiņu cilvēkus ar alus kausiem, kuriem mūzika ir tikai fons. Pēc septiņu gadu pauzes šogad ir iznācis Lindas otrais albums Chameleon, kas jau ticis kritiķu slavēts, kaut dziesmas ar negaidītu oriģinalitāti neizceļas. Tās gluži vienkārši ir lieliskas un neviltoti izpildītas dziesmas, jo Linda atšķirībā no daudzām citām mūsdienu dziedātājām, pati ir to autore un aranžētāja, kura jau divdesmit deviņu gadu vecumā sasniegusi savas daiļrades briedumu. Arī viņas balss nav līdz bezpersoniski perfektam un standartiem atbilstošiem kritērijiem uztūnēta, līdz ar to dzīva un emocionāla. Vairāk gan nosaukumam atbilst albuma krāšņais noformējums, nevis saturs, jo dziesmas tomēr ir vienotas savā izsmalcinātībā un atbilstībā laikam nepiesaistītas un neuzbāzīgas labas popmūzikas cienītāju gaumei. Jau 5.septembrī notikušais koncerts Dzintaru koncertzālē bija viena mākslinieka solokoncerts šo vārdu tiešākajā nozīmē, atsaucot atmiņā laiku, kad dziedātāji uzstājās dzīva orķestra un grupas pavadījumā. Lielākais iepriekšējā albuma hits Let"s Go Insane, pašas Lindas uz klavierēm pavadīts, pierādīja, ka viņas daiļradei nav ģeogrāfisku robežu, — tas absolūti neatgādināja latviešu dziesmu, kam tālāk par mākslinieka dzimtenes robežām aizskanēt nav izredžu. Dzintaru koncertzālē klātesošajiem bija skaidrs, ka viņi ir liecinieki notikumam, kas netiks atkārtots rīt vai parīt, jo nākamais koncerts gaidāms tikai 10.novembrī Latvijas Nacionālajā operā, kura laiks nu ir pienācis. Atkal kopā ar orķestri un profesionāļu grupu, kuras dalībnieki savulaik bija pazīstami kā Time After Time. Atkal kopā ar trompetistu Kevinu Robinsonu, kurš aranžējis Lindas albuma pūšamo instrumentu partijas un savulaik spēlējis slavenajā grupā Simply Red. Nav šaubu, ka līdzās savām dziesmām Linda programmā būs iekļāvusi arī šo to no populārās mūzikas un džeza klasikas. Kamēr par labāko banālās My Way versiju tomēr joprojām uzskatu to, ko iedziedājis Sids Višess, par perfektu izvēli un līdz šim neatklātu Lindas daiļrades šķautni jāuzskata spāņu valodā dziedātā Cu Cu Rhu Cu Cu Paloma, novēlot izmēģināt vēl šo to spāņu un varbūt arī itāliešu valodā. Opera, protams, nav koncertzāle un kaut vai tāpēc vien koncerts būs citāds nekā Dzintaros, bet Lindas cienītāji var būt pārliecināti, ka mājās neaizies vīlušies.