Lorija Andersone. Prāta balss
Lorijas Andersones koncerts Arēnā Rīga
Kā jau dzīvai klasiķei klājas, Lorija Andersone Rīgas koncertu beidza ar tradicionālu vijoles solo - vienīgajām piedevām, lai cik ar sparīgi neplaukšķinātu šīs intelektuālās morālistes lokālie adepti, Andersone principiāli neizvēlas kādu no saviem hitiem, kaut vai fascinējošo Bright Red no albuma Speechless (1994). Vai kaut ko tikpat samtaini dziļu no The End Of The Moon (2005). Vai kādu kumāsiņu no Mobija Dika sāgas...
Par ko mīl?
Bet nē, kārtējais koncerts jaunā ripuļa Homeland atbalstam te, Latvijā, pa ceļam uz Maskavu, viņai ir svarīgs konceptuāls izteikums, nevis izdabāšana kaut kādas publikas mīlas un sajūsmas jūtām. Patiesībā rodas aizdomas, ka nekādu jūtu nemaz nav. Un kā gan lai tās rastos cilvēkam, sievietei, kura, piemēram ir NASA kosmosa izpētes programmas dalībniece un kuras jaunais albums Homeland, kas vēl nav īsti gatavs, būs "pilsoniski atbildīga intelektuāļa reakcija uz cilvēku eksistenci tehnogēnajā laikmetā", un kura ideja ir dzimusi no Aristofana lugas Putni sižeta, kā arī Enijas Dilardas romāna tēzēm? Ak, Lorija - viņa joprojām naivi tic, ka "skaistums glābs pasauli" un, līdzīgi saviem domubiedriem, tādiem pat intelektuāļiem mūzikā - Braianam Īno, Pīteram Geibriēlam vai Talking Heads (ar šo komandu Andersone strādāja pie sava otrā albuma Mister Heartbreak), ir saglabājuši infantilas ilūzijas par mākslinieka sociālās misijas nozīmību. Bet ne jau par to tevi šeit mīl, ka tu māki dziesmā uzburt sarkastiskas ainiņas, kā Kelvina Kleina nemaņā seksīgajā apakšveļā tērpušies gigantisko izmēru reklāmu skaistuļi/skaistules pēkšņi nokāpj no saviem plakātiem un dodas lielpilsētu ielās... Vai Ņujorkas minimālistu himnu par salmu jenotiem vēl atceries?
Andersone - žurnāliste
Andersone nav mūziķe tradicionālā izpratnē, kaut arī Rīgas koncertā viņa uzstājās ar visai aprobētu blici (akustiskais alts, basģitāra, elektroniskie taustiņi un, of course, pašas balss plus elektriskā vijole, šoreiz bez avangardiskiem "pričindāliem" magnetofona lenšu - stīgu vietā), drīzāk jau performansiste, kurai galvenais koncerta jēgu strukturējošais elements ir minimālisma stilā izturētā teatrālā dekorācija - elektroniskais tablo, kurā projicēti Lorijas Andersones sacerētie teksti, un balss filtrs, kas ļāva viņas balsij transformēties līdz nepazīšanai, piemēram, pārtapt par basējoša vīrieša vai ausīmdzirdami/nepārprotami kāda politiķa vai mediju guru balsī, kas nodarbojas ar publikas neirolingvistisko programēšanu. Intelektuālā zvaigzne Andersone savā šovā nekautrējās izrādīties arī kā karsto tematu žurnāliste, kura savas esejas publicē koncertā. Teiksim, "rakstiņš" par kādu jaunu meiteni, kura rekrutējas ASV armijā un dodas uz Irāku, lai karojot savāktu naudu studijām mākslas augstskolā (informāciju šai dziesmai L.Andersone esot ieraudzījusi The Times fotogrāfijā un "es nevarēju aizmigt, jo man šāda mācību naudas ieguve šķiet amorāla, tikpat amorāla kā valsts, kas šādu situāciju izglītībā akceptē").
Andersone modelē mūziku kā stāsta situāciju, izdomā metaforu un tad ap to apaudzē muzikālo miesu - viņa pati atzīst, ka melodijas nerodas pirmās, pirmais esot tieši stāsts: "Vārdi ir kā vīrusi, kas pārņem mani, un es esmu slima - tik slima, ka atbrīvoties varu tikai, sacerot kaut ko, kas attāli atgādina skaņdarbu, lai gan patiesībā tas ir publisks izteikums, kurā es paužu savu dzīves izjūtu." Tomēr tā ir visai izsmalcināta, rafinēta "izjūta", jo brīnumainā kārtā Andersone nekur nepārkāpj robežu, kas šķir mākslinieku no lēta politiska āksta - sludinātāja. Laikam to sauc par gaumi.
Par veltām cerībām
Beigu galā - vai jūs zināt daudzus māksliniekus, kuri iedvesmu albumam smeļas antīkās Grieķijas kultūras tekstos? "Pasaule ir tik tikko radusies. Zemes vēl nav, nav nekā, tikai debesis un miljardiem putnu tajās. Un, lūk, mazajai lakstīgalai nomirst tētis. Putni šokā: ko nu iesāksim, kur mēs liksim ķermeni? Zemes taču nav, apglabāt nav kur. Un tad sīks knēvelis zvirbulēns saka - O.K., es to tavu tēti, lakstīgala, apglabāšu savā galviņā!" Lorijai Andersonei tas ir stāsts, kā dzimst atmiņa: kam tu piederi, kur ir tavas mājas, tavi senči, ko tu par viņiem ik mirkli atceries? Andersones paradokss, kuru vērts uzklausīt, slēpts atziņā, ka "tagadnes tehnogēnā sabiedrība ir ārkārtīgi līdzīga Aristofana putnu pasaulei - zemes, pamata zem kājām mums vairs un vēl nav, zudušas jebkuras stabilas vērtības, morālās autoritātes, cilvēku miljardi, līdzīgi bezpajumtes putniem, mīt vienīgi mentālajā telpā, kas sastāv no cipariem, projektiem un koncepcijām. Mums pat dzīve vairs nav - ir projekts!"
Un tās skaņas, tās vēl nāk no aizmirstajiem laikiem, kuros māksla bija Dievs Glānjošais un sfēru mūzika virmoja gaiss. Kad Lorija Andersone, lēni čīgājot vijoli, bija atkausējusi kājas no ledus kluča, pēcāk klīda pa savu (mūžīgo) Soho, vēroja Hudzonas netīros ūdeņus no sava (mūžīgā) lofta 6.stāvā un viņai nemaz nevajadzēja kāpt lejā, lai zinātu: katrs pretimnācējs uz jautājumu - ar ko nodarbojies? - atbildēs: "Ak, neko īpašu, es te vienu operu nolēmu sacerēt!" Par šo pasauli pirms grēku plūdiem mīl Loriju - te un tagad. Iznāk - par veltām cerībām?
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.