Jo fakts, ka Rīgā ir uzcelta hokejam, basketbolam un arī mūzikai piemērota arēna, tūdaļ nenozīmē, ka Filharmonija ir beigusi pastāvēt. Šis koncerts daudz labāk būtu iederējies telpā ar vēsturi, kas pati par sevi radītu noskaņu, nevis svaigi uzceltā universālā hallē, bet tas ir tikai pirmais iespaids. Lū Rīda albuma Berlin dziesmas ievelk savā pasaulē un telpas sajūta pazūd. Zūd pat ticība, ka, izejot no zāles, atkal visapkārt būs ēdinātavas un dzirdinātavas, garderobes un tualetes, jo Lū Rīda dziesmas no visa laicīgā atbrīvo kā no nevajadzīga un tukša. Visu šo viņa attieksmi izsaka dziesma Man Of Good Fortune, kura stāsta par cilvēku sabiedrisko stāvokļu nenozīmīgumu viņu lietderīgumā. Vai intervijā reiz teiktais, ka Zviedrijā cilvēki pārspīlē rūpes citam par citu, neļaujot uzvesties brīvi un atbilstoši savām konkrētā brīža sajūtām. Paša autora attieksme pret visu darāmo ir tik veselīga, kā nav redzēts īpaši bieži līdz šim — albumā Berlin deklamētās dziesmas pēkšņi tiek emocionāli izdziedātas, savukārt citas, kuras albumā izlocītas melodijās, tiek norunātas, liekot domāt par nevērību, bet tā nav. Lū Rīds rūpīgi seko līdzi tam, ko dara bērnu koris, kura dalībniekiem, visticamākais, nav ne jausmas par to, ko viņi dzied — jo sākumā un arī beigās skanošais Sad Song pat albumā nebūt neizklausās skumjš, drīzāk kā himna. Brīdī, kad papilddziesmas Satellites Of Love vokālo partiju pārņem basģitārists, Lū Rīds smejas un spēlē ģitāru, lai pievienotos ar savu balsi tikai vēlāk.
Ņemot vērā iepriekš izteikto kritiku vietas izvēlei, jāatzīmē, ka šis koncerts ir bijis visīstākais un dzīvākais Arēna Rīga vēsturē. Pat tāda kā vietas iesvētīšana. Paldies, Lū!