Vērtējums
* * * * *
Cēsu mākslas festivāli nav iedomājami bez Vidzemes kamerorķestra un Andra Veismaņa koncertiem. Parasti šajos koncertos skan arī Latvijas komponistu mūzika. Šogad bija tikai Latvijas komponistu mūzika – tāda, pēc kuras noklausīšanās nudien ir līksms prāts un laimīga sajūta.
Visupirms jau Marģeris Zariņš. Divertisments ērģelēm un timpāniem, viens no beidzamajiem meistara opusiem mūzikā, jau pirmajās taktīs pārsteidza ar milzīgu skanisko vērienu. Iespaids nezuda arī turpmāk – dzirdējām ņipri artikulētu, reģistrācijā daudzveidīgu atskaņojumu. Likās, Aigaram Reinim un Elīnai Endzelei labi saskan domāšana – kopspēle bija pārdomāta un nevainojama, turklāt vēl arī kvēli temperamentīga, iederīgi izdrebinoša. Ja nu vienīgi skaņdarba otrajā daļā prasītos līdzenāks tempa zīmējums bez rubato iezīmēm.
Savukārt komponista tēva piemiņai veltītā Concerto innocente atskaņojums nenoliedzami kļuva par visas programmas kulmināciju – jo īpaši koncerta otrā daļa. Kā nesen ieminējās radio "Klasika" kolēģe Inga Saksone, šī daļa kopumā ir kā kanoniskā mesa miniatūrā ar visām sastāvdaļām, secīgi izkārtotām. Tad nu, lūk, sestdien Cēsīs mēs bijām visaugstākajā mērā sakrāla pārdzīvojuma dalībnieki (skats uz Krustu altāra virsotnē un izgaismotajām vitrāžām). Par to vislielākais paldies stingrās, precīzās, piepildītās un bezjūtelīgās līnijās domājošajam ērģelniekam, atdevīgi un brāzmaini spēlējošajam orķestrim, kā arī diriģentam, kura interpretācijām labākajos brīžos raksturīga spēja sagādāt spēcīgu skanisku piedzīvojumu, kādu nevar piedāvāt neviens cits latvju maestro.
Andra Veismaņa talanta spožākā daļa saistīta ar trāpīgu formas veidojumu un pareizi izsvērtām liriskā un dramatiskā aspekta proporcijām. Marģera Zariņa krāsainais, spēlpilnais skaņuraksts ideāli atbilst Veismaņa vēlmei un spējām traģisko likt līdzās triviālajam, priecīgo – patētiskajam, smieklīgo – skumjajam. Gribētos pat cerēt, ka šim mūziķu kopumam (kaz zina) radīsies spēks un iespēja atskaņot un ieskaņot visus četrus Zariņa ērģeļkoncertus. No visiem Concerto innocente lasījumiem, kas dzirdēti (gan 70. gadu ierakstos, gan šopavasar "dzīvajā"), šis bija vislabākais.
Pirms un pēc Marģera Zariņa mūzikas klausījāmies Georga Pelēča Koncertu obojai un kamerorķestrim "Atceroties Orfeju" un Artura Maskata Capriccio obojai un kamerorķestrim otro versiju. Skaņuvalodas stingrāko likumu kompetentais pārzinātājs Georgs Pelēcis pats savā daiļradē reti kad ir sarežģīts, – ar naivista tiešumu viņš visai ievērojamos daudzumos spēj sacerēt vienkāršu, mazliet pļāpīgu, savureiz asprātīgu, nereti liekvārdīgu mūziku, ko neapgrūtina jūtu saturs. Stāsts par Orfeju ir viens no izņēmumiem, – šajā skaņdarbā komponists dziļi un sāpīgi izjutis leģendārā dziesminieka dzīvesstāstu, kas samezglojies līdz ar nespēju izvest mirušo dzīvesbiedri Eiridiki no Tartara un pie nāves sliekšņa pievedis, nokļūstot atriebīgo bakhanšu nagos. Intensīva, skaista, skumja, apceri modinoša mūzika, kuras interpretācijā solists, diriģents un orķestris saplūda vienotā organismā. Nav ziņu, vai otrās daļas horeogrāfija (solists avanscēnā ar muguru pret publiku un divi draudīgi dunoši kontrabasisti orķestra priekšplānā) iekļauta partitūrā, taču tā izrādījās iztēli rosinoša un ikviena īstena artista vientulīgumu pasvītrojoša.
Jaunais obojists Egils Upatnieks (Normunda Šnē klases šīgada absolvents Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā) nopietns, nosvērts, ļoti prasmīgs, ar solista stāju. Viņa spēle liek neatslābstoši ieklausīties gan Pelēča koncerta atskaņojumā, gan Maskata Capriccio lasījumā. Šis ir (tā liekas) laimīga Maskata skaņdarbs. Tautā saukts "Jāņu nakts Latgalē". Nevis kopīgas jārēšanās, bet gan vientulībā vai divatnē izdzīvojama jāņunakts. Opusa kinematogrāfiskumu pasvītro Elīnas Endzeles spēlētais vibrofons. Piebildīsim, ka kino piesaukšana šajā gadījumā ir nevis norāde uz kapričo kā pielietojamo mūziku, kas baudāma savienojumā ar citām mākslām, bet gan uzslava komponistam par prasmi radīt gana tēlainu, ausi saistošu mūziku, kas pati par sevi ir vizuāla un iztēli rosinoša. Kapričo (latviski – kaprīze, untums, iedoma) kā žanra nosaukums ir ideāli piemērots, lai apzīmētu šādu virmojošu fantasmagorisku mūziku. Salīdzinājumā ar 2008. gada Dziesmu svētkos atskaņoto pirmo versiju otrajā redakcijā (Cēsīs klausījāmies tās pirmatskaņojumu) skaņdarbs ir izvērstāks, nobriedušāks, aprakstāmās sajūtas izsmeļošāks. Bija skice, nu ir gatavs akvarelis – lielisks papildinājums koncertžanra darbu sarakstam Latvijas mūzikā.
Koncerta ievadskaņdarbs bija Alfrēda Kalniņa Fantāzija ērģelēm – improvizatoriska mūzika, kam mazāk muzikāla, vairāk vēsturiska vērtība. Kalniņa improvizētāja ādā lieliski iejutās Aigars Reinis, apliecinot, ka ir viens no interesantākajiem un meistarīgākajiem koncertērģelniekiem patlaban Latvijā. Palīdzīgu roku (patiesībā četras rokas) reģistru virtuozajā pārslēguļošanā Aigaram sniedza Cēsu ērģeļu labzinātājas Lelde Krastiņa un Olita Neimande.
Varēja vēlēties pilnākas klausītāju rindas. Baznīcas vidus gan bija pieklājīgi piesēdēts, taču arī brīvu vietu bija padaudz. Žēl, jo nu jau var teikt, ka Cēsu mākslas festivāls sasniedzis tādu māksliniecisko briedumu, ka ikviens koncerts ir mūsu uzmanības vērts. Iespējams, klausītājiem vēl jāpierod pie domas, ka ne visu var dzirdēt Rīgā, – arvien biežāk ārpus galvaspilsētas notiek kas tāds, ko Rīgā nebūs iespējams piedzīvot. Izskatās, ka pirms gadiem piesauktā un kabinetos lolotā kultūras decentralizācija kļūst par īstenību.