Rudenī aizbraukusi mācīties uz Parīzi, dziedātāja Marija Naumova tagad zina, kā ir dziedāt klubos un krodziņos
Iekrampēties labos honorāros un pārpildītā darbu sarakstiņā? Dziedātāja
Marija Naumova silti iesaka apdomāties, pirms palikt pie šādas izvēles.
Pēdējā gada laikā Marijas dzīvē noteiktības ir mazāk, nekā varētu
iedomāties. Parīzē viņa sākusi studēt džezu un dzied krodziņos. Rīgā
iegriežas, lai uzstātos un noorganizētu vienu otru pasākumu. Tikko viņu
redzējām dejojam Arēnā Rīga lielkoncertā Dejo ar zvaigzni. Un vasarā
redzēsim vēl.
Dejo ar zvaigzni vilnis pārskrējis. Tuvojas Eirovīzija. Kā jūs, pati
būdama gan dejojoša, gan dziedoša zvaigzne, vērtējat patlaban Latvijas
šovbiznesā notiekošo?
Šovu ir par daudz. Cilvēku, kuri varētu piedalīties, ir par maz. Vieni
un tie paši ir visur. Tāpēc varbūt nav tādas intereses, iedziļināšanās,
kā gribētos. Kāda atšķirība starp Dejo ar zvaigzni un Dejo ar zvaigzni
2? Pirmajā šovā uzsvars bija uz "dejo ar zvaigzni". Otrajā uzsvars tika
likts uz vārdu "šovs". Lasīju, ka LNT vadītājs Andrejs Ēķis
esot teicis — televīzijas uzdevums ir izklaidēt. Es nepiekrītu.
Nedrīkst būt tikai izklaide! Jābūt kādam izglītošanas, attīstības
elementam. Diemžēl cilvēki televīziju skatās, un daudz. Ja man
prasīsiet, kad pēdējo reizi skatījos, es nepateikšu. Mēnešiem
televizors stāv neieslēgts, — var uzlikt vāzi ar puķēm vai
fotogrāfijas. Ja ieslēdzu, tad mūzikas kanālu Mezzo vai Discovery.
Francijas TV ir, ko paskatīties. Tagad rāda fantastisku šovu, kur
cilvēkiem dots uzdevums — pēc iespējas ātrāk Luāras pilīs atrast kādu
mākslas darbu. Viņi skrien pa ielu, prasa cilvēkiem. Šovu skatoties,
cilvēki iepazīstas ar vēsturi, mākslu.
Azartisks šovs ar pievienoto vērtību — jūs gribētu to redzēt arī Latvijas televīzijās?
Jā. Tāpēc, ka no televīzijas ļoti atkarīgs masu domāšanas līmenis. Piemēram, Latvijas televīzija, runājot par nopietnām programmām, pasaka: "Kam tas interesēs?" Problēma ir, ka mēs tās nopietnās tēmas neprotam pasniegt interesanti. Vai nu ir šovs ne īpaši augstā līmeni, vai arī — ja nopietni, nu tad nopietni! Neprotam atrast zolotuju seredinu*. Arī politiķiem par to būtu jāpadomā.
Tad tā, jūsuprāt, ir valstiska līmeņa nostādņu problēma — politiķiem neinteresē, lai mums būtu izglītota, spriest spējīga sabiedrība?
Es domāju, problēma ir provinciālisms. Mums viss tāpat ir labi! Cilvēki nedeg par ideju. Tagad ir tāds periods Latvijā, kad cilvēki pelna naudu. Viņiem nav laika un vēlēšanās būt kreatīviem. Mūziķi, varbūt arī es, kad ir jam session, spēlē daudz aizrautīgāk nekā koncertā uz skatuves. Tāpēc, ka jam session viņi beidzot var justies brīvi. Nedomāt par naudu, par kompromisiem. Kamēr mums nebūs stabilākas ekonomiskās situācijas, nekas nemainīsies. Cilvēki nav vainīgi. Šis periods ir vienkārši jāizdzīvo.
Pašai taču nav vienalga, ko vilkt mugurā?
Man ir tā: ja "saslimstu" ar kādu ideju, tad nedomāju ne par naudu, ne ko citu. Es visu atdodu idejai! Šovā Dejo ar zvaigzni tā bija. Es "saslimu" ar dejošanu, un daudzi citi arī! Otrajā šovā neko tādu neredzēju. Uzskatu, ka nedrīkstēja no šova izkrist cilvēks, kurš pēc žūrijas vērtējuma bija 1.vietā! Tas nav godīgi.
Vai jums kāda bija žēl?
Marhila man bija ļoti žēl. Viņš tiešām bija "saslimis" ar dejošanu. Līdzīgos ārzemju šovos ir savādāk: skatītāji drīkst balsot tikai par pāriem ar viszemāko žūrijas rezultātu. Viņi var izvilkt vienu no vājākajiem pāriem. Bet ne jau izbalsot labāko! Starp citu, mēs ar Agni Rūju arī izkritām tieši tajā pašā fāzē, kad Marhils.
Tas ir pārmetums šova veidotājiem, kuri izstrādāja vērtēšanas sistēmu?
Nē. Mēs visu vēl tikai mācāmies. Esam tik mazi, jauni, zaļi. Notiek normāls attīstības process!
Jums ir pašai sava mūzikas studija bērniem. Ir iespēja audzināt jaunās zvaigznes.
Studijas uzdevums nav audzināt zvaigznes, jo zvaigznes nevar izaudzināt. Tās vienkārši piedzimst. Varu palepoties, mums ir viena meitene, — tikusi konkursa Jaunās zvaigznes finālā, piedalījusies konkursa Minuta slavi finālā Maskavā. Tagad amerikāņi viņu uzaicinājuši — Oksana Ļepska jūnijā dziedās Kārnegiholā. Tur dziedās tikai pieci bērni no visas pasaules. Un tas ir kaut kas!
Šo meitenīti ievērojāt uzreiz, kad viņa ieradās pie jums, lai mācītos dziedāt?
Jau kad bērns iznāk uz skatuves pirmo reizi, to var redzēt. Protams, ir vajadzīgs milzīgs darbs. Nezinu, kad viņas tētis strādā. Viņš vienmēr ir Oksanai blakus, palīdz viņai. Taču Latvijā vairākos projektos viņa netika paņemta, jo ir krievu meitene. Tāda ir mūsu situācija, esam sadalīta sabiedrība. Bet okei… (Vilcinās runāt tālāk.)
Stāstiet vien…
Manā situācijā nebija problēmu, pateicoties Maestro. Kad blakus ir viņš, dziedātāju uztver savādāk. Ja nebūtu viņa, es nezinu, ko darītu. Tad tas būtu pavisam cits ceļš. Vienīgi varu pateikt godīgi, man bija nepatīkami, kad bija jākārto eksāmens, lai iegūtu pilsonību. Esmu Latvijā piedzimusi, bet man tas bija jādara… Es izdarīju, nekādu problēmu! Bet patīkami nebija. Ja esam valsts, visi te dzīvojam, tomēr vieniem tiek pateikts: jūs te esat un tomēr neesat, tas nav pareizi. Kā Napoleons teicis, skaldi un valdi! Pie mums tas notiek. Kādam tas noteikti ir izdevīgi. (Pieklust.) Jā, bet mēs sākām runāt par manu studiju! Mums ļoti daudz kas te notiek! Viena meitenīte no bērnunama, kura pie mums dzied, atklās Dziesmu svētkus. Viņa dziedās kopā ar Renāru Kauperu.
No bērnunama? Tātad viņu šurp neatveda mamma vai tētis?
Mēs katru gadu meklējam finansējumu, lai pie mums varētu mācīties arī bērni no bērnunamiem. Vasarās viņi brauc uz radošajām nometnēm, ko organizējam. Tas ir tas, ko es ļoti gribētu darīt, bet nogurdina, ka visu laiku jāstaigā s protjanutoj rukoj**… Sabiedriskā labuma statuss ir, bet tomēr ar izstieptu roku mums jāiet. Tas, ko bērniem gribu iemācīt, — ka skatuve nav nekas viegls. Ja to grib nopietni, tas ir ļoti smags darbs. Mūsu lielie bērni rūpējas par mazajiem — tas arī svarīgs moments. Mēs koncertējam bērnunamos, audžuģimenēs. Bērni vienmēr sagatavo kādas dāvaniņas. To visu darot, attīstās viņu redzesloks un domāšana.
Tad jūs teiktu, ka gribat Latvijā redzēt tādas zvaigznes, kuras, būdamas talantīgas un veiksmīgas, spēj palīdzēt tiem, kam klājas grūtāk?
Redzot ielās invalīdus, mēs nevaram iedomāties, kāda ir viņu dzīve un
ikdiena. Man ir bijusi iespēja visu mūžu dzīvot blakus tētim, kurš ir
uz kruķiem. Es katru sekundi redzu, cik tas ir grūti. Katram cilvēkam
jau kaut kas ir dots un kaut kas — atņemts. Es, piemēram, nesen
skatījos: Eimija Vainhausa, ģeniāla dziedātāja! Bet uz skatuves viņa
uzkāpa piedzērusies.
Starp citu, kā esat pamanījusies neiekļūt skandālos? Atšķirībā no
Eimijas jūs nekad neesat redzēta piedzērusies, mainām draugus, svinam
uz nebēdu.
Vispirmām kārtām es netusējos. Man nav laika.
Uz letes dejojam klubiņā Coyote Fly, kur pulcējas slavenības, jūs laikam neredzēt… Daudzas zvaigznes to tomēr dara.
Pasaule mainās, tā
kļuvusi par lielu fabriku, kas ražo visu. Mainās arī vērtības. Taču
ļoti interesanti: jo vairāk sabiedrība iet uz leju, jo izteiktāk daudzi
cilvēki pasaka: es tā dzīvot negribu! Es negribu ēst ātrās uzkodas. Es
negribu skatīties realitātes šovus un ziepju operas. Es negribu
klausīties radio banalitātes. Cilvēki izvēlas citu dzīves filozofiju.
Būvē bioviesnīcas. Patērē bioloģiski tīrus pārtikas produktus. Meklē
savu dzīves filozofiju. Vienkārši pagaidām šos cilvēkus publiski
neredz, bet ar laiku redzēs! Kaut kur zvaigznēs laikam stāv rakstīts,
ka šobrīd nav uzplaukuma un attīstības posms. Kad būs, nezinu. Bet
noteikti būs, jo pasaule vienmēr tā attīstījusies — viļņveidīgi, ar
paisumiem un bēgumiem. Man pēc Eirovīzijas bija iespēja ieiet tajā
"lielās fabrikas" pasaulē. Es negribēju.
Ko jūs meklējat — brīvību? Šķiet, esat sākusi nodarboties ar jogu.
Varbūt lēnām, bet es eju to ceļu. Lasu ļoti daudz. Tikko man bija jābūt Indijā, bet bija Dejo ar zvaigzni pasākums Arēnā Rīga, un nevarēju aizbraukt. Man patīk, ko saka Austrumu filozofija: ķermenis un šī dzīve mums dota, lai attīstītos.
Slava, nauda — vai tad tam nav nozīmes?
Uzvara Eirovīzijā bija ļoti skaists un patīkams mirklis. Galočka*** ir, ejam tālāk! Lai uzkāptu nākamajā kalnā, vispirms jānokāpj no iepriekšējā. Man visādi ir gājis, bet tagad esmu laimīga, ka varu dzīvot tā, kā vēlos.
Ar ko jūs patlaban nodarbojaties?
Es "pazudu" rudenī, kad aizbraucu mācīties uz Parīzes džeza koledžu.
Bija grūti, un joprojām ir grūti. Sākt visu no jauna 34 gados ir grūti,
teikšu godīgi. Taču ļoti interesanti!
Tur jūs uztvēra kā "vienu no", vai ne? Tas varētu būt arī mulsinoši!
Tur es varu saprast, kāds cilvēks esmu. Tur man nav nekāda tēla kā
Latvijā. Organizēju džeza skolā vakaru Crazy sixties: pati zīmēju
plakātus, savedu no Latvijas sieru Dzintars, gatavoju salātus. Visiem
bija jāierodas attiecīgā stilā. Ģimenē par mani smējās: kas mums te par
tīneidžeri?! Taču kursa biedri teica, tas esot labākais pasākums, kas
skolā bijis! Es jutos tik laimīga!
Gribas vienkārši priecīgi dzīvot, ja?
Parīzē varu aiziet uz džeza klubu, padziedāt ar mūziķiem, ko vien vēlos. Man liekas, tieši klubos dziedāt — tā ir īstā dzīve. Tā ir brīvība. Latvijā es klubos dziedāt nevarētu, jo…
…te jūs visi zina. Padomātu, ka jums trūkst darba.
Jā, diemžēl.
Kā parīzieši jūs pieņēma?
Parīzē sievietes staigā, vienkārši ģērbtas: džinsi, un viss. Skolā viņi mani sauc par princesi. Uz skolu es nāku svārkos, tā sievišķīgi — kā Latvijā pierasts. Sākumā es skolā tikai klausījos un klusēju. Pēc pusotra mēneša sāku runāt. Tagad ar visiem draudzējos. Ir forši! Un vēl — Parīzē uz ielas flirts, tas ir brīnišķīgi! Nevajag uz turieni braukt ar muzeju sarakstiņu un šopingu, vismaz ne pirmajā reizē! Vajag klīst pa ielām. Dzert vīnu, kafiju. Apēst kruasānu. Skatīties, kāds skaistums apkārt. Ieiet Notrdamā. Pastaigāt pa Monmartru. Pasēdēt pie Sēnas.
Parīzē jums laikam nav VIP dzīves. Īrējat istabu?
Nē, nē, kāda VIP… Man daudz nevajag. Es vispār domāju, ka cilvēkiem vajag atteikties no dārgām, skaistām lietām. Tā vietā paņemt velosipēdu, mugursomu, iesēsties vilcienā vai lidmašīnā un apceļot pasauli. Ir vērts atteikties no kaut kā materiāla, lai redzētu skaisto!
Tagad Latvijā esat uz ilgāku laiku?
Pērn Bērnu aizsardzības dienā taisījām ļoti labu projektu Bērnu
galvaspilsēta, 1.jūnijā pasākums notiks atkal. Vecrīgā un Mežaparkā
uzstāsies bērnu kolektīvi. Būs skautu demonstrējumi. Arī ugunsdzēsēju,
policijas un mediķu uzstāšanās, — kā droši pavadīt vasaru. Un visādas
sporta aktivitātes. Lai bērni uzzina, ko vasarā var darīt. Ne tikai
play station spēlēt taču… Bērniem vajag vairāk svētku kopā ar ģimeni!
Es pati būšu Latvijā, kamēr šo pasākumu uztaisīšu.
Vēl ir kādi plāni?
Ogres estrādē 18.jūlijā būs koncerts Marija un draugi. To es ļoti gaidu. Vispār man tagad tāds laiks dzīvē, kad nekādu plānu nav. Kā būs, tā būs. Es vienmēr esmu zinājusi, bet tagad izjūtu savā dzīvē: pasaule ir tik maza, ka nevajag to vēl samazināt. Latvijā daudzi cilvēki samazina savu iekšējo pasauli. Vārās savā sulā un negrib redzēt neko apkārt. Lielveikalos ir tik daudz cilvēku, ka grūti tikt iekšā. Autostāvvietās — tik daudz mašīnu, ka nav, kur nolikt. Nevajag tā. Labāk nenopirkt Dolce&Gabbana, bet blakus veikalā — kaut ko vienkāršāku. Un par pāri palikušo naudu aizlidot kaut kur vai aiziet uz koncertu. Un justies laimīgi.
* zelta vidusceļš (krievu val.)
** ar izstieptu roku (krievu val.)
*** ķeksītis (krievu val.