Šī izrāde Parīzes operas repertuārā ir aizstājusi 2006. gadā tapušo austriešu kinorežisora Mihaela Hanekes uzvedumu. Režisors Ivo van Hove operā Dons Žuans ir vēlējies pievērsties savai iecienītākajai tēmai mākslā – varas fenomenam un spēkiem, kas pretojas varai. Ivo van Hove ir slavens ar savām analītiskajām, psiholoģiski smalkajām un stilīgi askētiskajām klasiskās dramaturģijas interpretācijām, kā arī daudzu izcilu filmu skatuves versijām.
Vairāk nekā citus režisorus Ivo van Hovi Donā Žuanā interesē komandors (donnas Annas tēvs; šajā lomā – igauņu bass Ains Angers) un viņa pārstāvētās morālās un ētiskās vērtības. Ivo van Hove padziļināti pievēršas operas varonēm un vardarbībai, kam viņas tiek pakļautas. Izrādē dzied vidēji jaunas paaudzes solisti, kuru vārdi opermākslā ir labi zināmi: donnu Annu atveido amerikāņu soprāns Žaklīna Vāgnere, donnu Elvīru – austrāliešu soprāns Nikola Kāra, Cerlīnu – franču un dāņu soprāns Elza Dreisiga.
Titullomu dzied kanādiešu baritons Etjēns Dipī, viņa kalpu Leporello – kanādiešu basbaritons Filips Slajs. Donu Otavio tēlo franču tenors Stanislass de Barbeiraks, Mazeto – krievu baritons Mihails Timošenko. Visiem varoņiem mugurā ir mūsdienu tērpi, izrāde ir ieturēta Ivo van Hoves iecienītajā atturīgajā krāsu gammā (ir tumši zili, melni, balti, brūni un pelēki akcenti; spilgtums parādīsies vēlāk). Mocartiskais košums ir jūtams dziedātāju balsīs un Filipa Žordāna vadītā orķestra spēlē – mūzika skan viegli, kompakti un spēcīgi, tajā ir jūtama eleganta izsmalcinātība un kraukšķīgs erotiskums.
Šajā iestudējumā dons Žuans ir lietišķs, inteliģents vīrietis, kurš nekad neuzvedas ekscentriski, manierīgi un dramatiski. Viņš prot savaldīties. Dons Žuans ir šķietami normāls, viņam ir savas pavedināšanas tehnoloģijas, kuras viņš skaļi neizpauž. Šajā darbā režisors nesper radikālus soļus, izrādē nav atklāti juteklisku skatu – Ivo van Hove pēta jūtas un emocijas, kuras cilvēkus pārņem pirms vai pēc mīlas spēlēm, pirms vai pēc brīža, kurā kāds nolemj apmierināt savas seksuālās vēlmes.
Mīlas spēles ir arī varas spēles, kuras bieži notiek bez abpusējas piekrišanas un var būt dzīvībai bīstamas. Ko jūt sievietes? Ko jūt vīrieši? Kāds ir spēku līdzsvars? Iestudējums vēsta par jūtu dabu – ne tikai mīlestību un kaisli, bet arī izmisumu, agresiju, vardarbību un ļaunumu.
Izrādes darbība risinās, visticamāk, Itālijā XX gadsimta vidū. Dekorācijas ir monumentālas – betona māju labirints ar kāpnēm, tiltiņiem un kolonādēm. Šīs konstrukcijas ir līdzīgas arhitektūrai Džordžo de Kiriko gleznās. Šīs mājas ir tukšas, tajās neviens nedzīvo, tā ir tikai čaula, vientuļo siržu cietoksnis, antihumāna telpa, kura pārvērtīsies un atmodīsies tikai pašās beigās, kad dons Žuans tiks aizsūtīts uz elli (bet vai varoņi būs laimīgi?). Scenogrāfijas un gaismu partitūras autors ir Ivo van Hoves uzticamais domubiedrs Jans Versveivelds. Kostīmus režisora izrādēm vienmēr veido māksliniece Ana D’Heisa, kura agrāk strādājusi Beļģijas modes namā Ann Demeulemeester.
Dons Žuans Garnjē pilī skanēs 19., 21., 24., 29. jūnijā, 1., 4., 7., 10. un 13. jūlijā, kā arī 2020. gada martā un aprīlī. Dažus gadus vēlāk Ivo van Hoves izrāde papildinās Ņujorkas Metropolitēna operas repertuāru.
Informācija: www.operadeparis.fr