Gaspāres Spontīni Vestālietes jauniestudējumu, kura pirmizrāde notika 15. jūnijā, ir veidojis franču diriģents Bertrāns de Bijī un amerikāņu režisore Lidija Steiere.
Vestāliete ir opera ar bagātu vēsturi. Komponists Gaspāre Spontīni (1774–1851) ir dzimis Itālijā, taču kopš 1803. gada dzīvoja Parīzē. 1805. gadā viņš kļuva par Napoleona Bonaparta sievas – imperatores Žozefīnes – galma komponistu. Vestāliete ir veltīta Žozefīnei, un tajā ir vairākas politiskās alūzijas par Napoleonu.
Vestālietes pirmizrāde Parīzes operā notika 1807. gadā, tā guva triumfālus panākumus. Tolaik šo darbu uzskatīja par impērijas gara iemiesojumu. Aptuveni divdesmit gadu tā tika izpildīta regulāri, bet pēc tam pamazām nogrima aizmirstībā. 1926. gadā slavenajam amerikāņu soprānam Rozai Ponselai izdevās aktualizēt Vestālietes versiju itāļu valodā. 1954. gadā Milānas Teatro alla Scala režisors Lukīno Viskonti iestudēja Spontīni operu ar Mariju Kallasu galvenajā lomā.
Vestālietē meistarīgi savienojas franču un itāļu operas stils, tajā ir arī daudz novatorisku risinājumu, kurus ir apbrīnojuši Hektors Berliozs, Džakomo Meierbērs un Rihards Vāgners.
Operas darbība risinās Senajā Romā. Tā vēsta par mīlestību starp Vestas tempļa priesterieni Jūliju un romiešu ģenerāli Liciniju, kurš dodas karā, lai atstātu iespaidu uz Jūlijas tēvu un viņš beidzot piekristu jauno cilvēku laulībai. Licinijs atgriežas ar uzvaru un uzzina, ka Jūlija ir ievērojusi tēvam doto solījumu un dzīvo kā vestāliete jaunava. Viņai ir jāuzrauga svētā liesma Vestas templī, taču Licinijs mēģina nolaupīt mīļoto, un liesma nodziest. Jūlijai draud nāves sods, taču viņa atsakās nodot Liciniju… Galvenās lomas jauniestudējumā Parīzē spoži atveido soprāns Elza van den Hēvere (divās pirmajās Vestālietes cikla izrādēs jūnijā dziedāja Elodī Aša) un tenors Maikls Spairss.
Savu operas Vestāliete redzējumu režisore Lidija Steiere uz skatuves īsteno konsekventi, pārliecinoši un saskaņā ar mūziku. Foto – Sandra Tēna
Režisore Lidija Steiere savā iestudējumā pēta reliģiskā ekstrēmisma un militārā dedzīguma tēmu un uzdod jautājumu – vai mīlestībai ir cerība izdzīvot šajos nežēlīgajos apstākļos? Izrādē ir jaušamas atsauces uz Mārgaretas Atvudas antiutopiju Kalpones stāsts. Iespējams, darbība notiek mūsdienu Francijā, kurā dominē autoritāra militārā un reliģiskā vara.
Scenogrāfs Etjēns Pliss ir izveidojis telpu, ko iedvesmojis Sorbonnas Universitātes lielais amfiteātris – zināšanu un kultūras simbols, kas šajā gadījumā kļūst par apcietinājuma, nosodījuma un apspiešanas vietu. Spontīni opera, ja ticam libretam, beidzas laimīgi, taču Lidija Steiere ir noskaņota pesimistiskāk – savu redzējumu uz skatuves viņa īsteno konsekventi, pārliecinoši un saskaņā ar mūziku (Lidija Steiere ir studējusi vokālu un klavesīna spēli). Izrādi režisore noslēdz ar Voltēra citātu: "Fanātisms ir briesmonis, kas uzdrīkstas saukt sevi par reliģijas dēlu."
Šī ir laba iespēja dzirdēt reti atskaņotu operu izcilā izpildījumā. Koris un orķestris maestro Bertrāna de Bijī vadībā ir enerģijas pilns. Solistu ansamblī mirdz arī mecosoprāns Eva Moda Ibo, tenors Žiljēns Bērs un bass Žans Tetžens.
Opera Vestāliete Parīzē skanēs 5., 8. un 11. jūlijā.
Informācija: operadeparis.fr