Taveners dzimis 1944.gadā. Viņa muzikālā daiļrade raksturīga ar individuālu vērojošu un apcerīgu izteiksmi. Plašāku ievērību viņš guvis 1968.gadā, kad pirmatskaņojumu piedzīvoja viņa oratorija Valis (The Whale), kad to izpildīja orķestris Londonas Sinfonietta. Viņa vēlākos darbus iespaidojusi pievēršanās baznīcai, kā arī pāriešana pareizticībā.
Tavenera zināmākais veikums ir skaņdarbi Maigais gars (A Gentle Spirit, 1977), Jērs (The Lamb, 1982), Augšāmcelšanās (Resurrection, 1989), Sargājošais šķidrauts (The Protecting Vail, 1989) un citi. 1997.gadā viņš sacerējis arī skaņdarbu Dziesma Atēnai, kas izskanēja princeses Diānas bēru ceremonijā. 2003.gadā komponists saņēmis arī Grammy balva par labāko klasisko mūsdienu kompozīciju Žēlabas un Slavinājumi (Lamentation and Praises).
2004.gadā Taveners viesojās Latvijā. Toreiz viņa skaņdarbus Sv.Pētera baznīcā Rīgā izpildīja Māra Sirmā diriģētais Valsts akadēmiskais koris Latvija, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un solisti. Savukārt 2008. gadā Taveners bija viens no 17 komponistiem no visas pasaules, kuri atsaucās jauniešu kora Kamēr... aicinājumam komponēt skaņdarbu kora unikālajam starptautiskajam projektam Pasaules Saules dziesmas.
Būtiskas veselības problēmas Taveneru mocījušas jau ilgu laiku. 2007.gadā komponists pārcieta sirdstrieku, pēc kuras viņš mēnešiem ilgi atlaba intensīvajā aprūpē. Pirmo trieku mūziķis piedzīvoja pirms daudziem gadiem, 1979.gadā.
Viesojoties Latvijā 2004.gadā, Taveners intervijā Dienas žurnālistei Inesei Lūsiņai dalījās pārdomās par mūziku, savu radošo darbību un pasaules izjūtu. Toreiz viņš atzina - galvenais mākslā ir lūgšana. Mēs dzīvojam tumšā laikā, taču tas vēl nav pasaules gals. Sekos atdzimšana.
2004.gada 4.septembrī avīzē lasāmo interviju Es ticu: būs atdzimšana publicējam komponista piemiņai.
Jubilejas gadā (komponistam šogad apritēja 60 gadu) uzaicinājumu uz festivāliem ir vairāk, nekā spētu pieņemt. Kāpēc priekšroka dota Latvijai?
Džons Taveners: Tāpēc, ka gribēju redzēt zemi, par kuru man ir ļoti laba iekšējā sajūta. Zinu arī, cik augsts ir jūsu mūzikas un īpaši koru kultūras līmenis. Nevaru to izskaidrot, bet man gribējās doties tieši uz Latviju, tāpēc atteicu Islandes un Polijas piedāvājumus. Tikko pasauli satricinājušas kārtējās terora šausmas - Krievijā uzspridzinātas lidmašīnas, nograndis sprādziens pie metro, par ķīlniekiem sagrābti bērni, kas 1.septembrī devās uz skolu. Vai garīgās mūzikas spēkos ir kaut nedaudz mainīt pasauli? Esmu ļoti daudz par to domājis, jo mūzika ir pirmatnēja forma, kas vienmēr adresēta Dievam un cilvēku dziedināšanai. Kaut arī dzīvojam tumšā laikmetā, mums tomēr ir iespējas caur mākslu sniegt dziedināšanu pasaulei, kura kļuvusi nekaunīgi agresīva un senila. Esmu pareizticīgs un lūdzu katru dienu. Bet, kopš redzēju īpašu, man izšķirīgi būtisku vīziju, pēdējo gadu skaņdarbos neaprobežojos tikai ar šo vienīgo reliģiju.
Kas tā bija par vīziju?
Man tajā parādījās Fritjhofs Šuons, šveiciešu filozofs, metafiziķis (1907-1998) un es sajutu, ka man caur mākslu jāaptver visas reliģijas - ne tikai kristietība, bet arī hinduisms, budisms, islāms u.c. Tie bija manas dzīves divi galvenie notikumi: mana pāriešana pareizticībā (1977.gadā) un Fritjhofa Šuona vīzija. Tikko pabeidzu skaņdarbu ar 99 vārdiem arābu valodā. Manuprāt, islāmam nav nekāda sakara ar terorismu, tā ir ļoti bagāta mistiskā dimensija. Piemēram, sūfiji. Tas ir šausmīgi, cik sagrozīti tagad ir cilvēku uzskati par reliģijām.
Vai jums gadījies personiski kontaktēties, piemēram, ar hinduistu vai budistu?
Gadījies... Īsi pirms vīzijas mani apciemoja amerikāņu indiānis. Tas bija liels pārsteigums man un mājiniekiem. Bet Fritjhofu Šuonu dzīvē nekad neesmu sastapis, tikai zinu viņa universālo filozofiju. Tā kardināli mainīja manu pozīciju: sapratu, ka nevaru mūzikā palikt tikai kristietis. Tas nav iespējams. Mūzikā sāku pievērsties hinduisma, islāma, sūfiju, amerikāņu indiāņu reliģiskajai kultūrai. Manuprāt, Dievs devis budismu Austrumiem, islāmu Tuvajiem Austrumiem un kristietību Rietumiem. Tā es to redzu. Mani interesē, kā to var parādīt mūzikā un mākslā. Mēs dzīvojam briesmīgā, taču vienlaikus arī brīnišķīgā laikā, jo mums ir piekļuve zināšanām. Mocartam vai Baham nebija pieejamas zināšanas par hinduismu, budismu vai islāmu. Tagad ir, tāpēc, manuprāt, māksliniekam, ja viņš ir reliģiozs, jācenšas aptvert visu spektru.
Kādu mūziku klausoties, pats jūtaties dziedināts un stiprināts?
Noteikti tā nav laikmetīgā, XX gs. mūzika. Galvenokārt iepriekšējo laikmetu komponistu mūzika, jo tajā nav sabrukuma, destrukcijas. Vislabvēlīgāk mani uzrunā un ietekmē Mocarta mūzika, jo tajā vienmēr ir atrodama paradīze un viņš vienmēr piedod savu operu varoņiem. Bēthovena vēlīnajos darbos jau parādās cilvēka baiļu, nemiera sajūta. Tajā ir milzīga cīņa. Bet Mocartam vienmēr pāri visam ir liels prieks.
Tad jau tam ir sakars ar izklaidi? Mēdz taču uzskatīt, ka itin viss - mūzika, teātris (pat traģēdijas) - ir, lai mūs izklaidētu.
Nē, tam nav nekāda sakara ar izklaidi. Pilnīgi visa Mocarta mūzika sniedz mums paradīzes vīziju. Mūzika ir, lai mēs tajā cildinātu Dievu.
Ja mūzika, jūsuprāt, radīta Dieva godāšanai, ciktāl vēlaties tajā uzrunāt mirstīgo klausītāju?
Domāju, jāsāk ar to, ka Dievs ir pilnīgs un mīl skaisto. Tāpēc jācenšas radīt skaistu mūziku, mākslu Dievam. Bez šā skaistuma mūzikai nebūs jēgas. Kad esmu kaut ko uzrakstījis un redzu, ka tomēr nav izdevies pietiekami skaisti, es turpinu strādāt vēl un vēl. Mēs nekad nevaram sasniegt dievišķā skaistuma pilnību, taču varam un vajag uz to tiekties. Tas ir iemesls, kāpēc es vispār komponēju. Es cenšos atstarot, atspoguļot šo mūžīgo skaistumu.
Gadījies arī atgriezties, lai pārveidotu paveikto jaunā redakcijā?
Nē. Ja reiz esmu izdarījis un pielicis punktu, tad tā arī paliek. Jo vienmēr, kad esmu kaut ko pabeidzis, tas man bijis kas jauns. Radīt kaut ko jaunu, pa jaunam, pārsteidzoši - tas vedis daudzu izaicinošu mākslas eksperimentu virzienā.
Arī jūs sākāt kā modernists. Ko jums nozīmē jaunā jēdziens?
Tā atkal ir agresīva tukšuma manifestēšanās un vienkārši ir nekas. Novatorisms, pēc kā cilvēks tā alkst, nav progress. Manuprāt mūsdienu pasaules briesmas slēpjas humānismā, kura rezultāts ir mūsdienu modernā māksla. Modernisma nelaime visās izpausmēs (glezniecībā, arhitektūrā, mūzikā) ir, ka tas nespēj apjēgt saknes, pirmsākumus, pamatvērtības. Var uzgleznot jebkādas muļķības un kļūt slavens, Londonas Teita galerijā izstādīja pat mākslinieka izkārnījumus konservu kārbā. Un šādas jaunās mākslas apliecināšanās vienmēr notiek nenormāli agresīvi. Mana pirmā oratorija Valis bija mans protests pret Darmštates skolas intelektuālo, mirušo, salto mūziku. Es to ienīdu, būdams diezgan nikns jauns cilvēks, bet savu oratoriju balstīju pašas dzīvās dabas (Dieva!) mūzikā, kurā man paticis klausīties kopš agras bērnības.
Varbūt tuvojamies pasaules galam?
Visticamāk, mēs iesim vēl dziļāk lejup. Indiešu hindu reliģijā uzskata, ka mēs dzīvojam tumšā laikmetā, kam sekos cilvēces atdzimšana. Tāpēc šis laiks ir tik grūts visās jomās gan politiski un ekonomiski, gan kultūrā un reliģijā. Tā ir tāpēc, ka dzīvojam šā perioda beigās. Arī es, tāpat kā indieši, ticu, ka tas beigsies un vēl nebūs pasaules gala.
Vai piekrītat, ka sakrālajā mākslā nedrīkst ievazāt laicīgas emocijas un kaislības? Ka tai sveša drāma un sentiments?
Manuprāt, galvenais mākslā ir lūgšana. Kad laukos pastaigājos un vēroju dabu, es pat jūtos daudz tuvāk Dievam, nekā būdams baznīcā. Reliģiskajiem rituāliem jāatdod dabiskums. Es reliģiskās jūtas arvien vairāk koncentrēju dziļi sirdī. Un nevajag dalīt: tā ir un tā nav garīgā mūzika vai gleznojums. Protams, ir acīmredzams ikonu, hindu statuju vai minaretu garīgums. Bet vai Baha pasijas ir garīgākas par Mocarta operām? Un te nav nekādas nozīmes tam, ka Mocarts nedzīvoja priekšzīmīga kristieša dzīvi. Viņš bija Dieva kalps, pats to pat neapjauzdams.
Kāda ir jūsu attieksme pret seno garīgo dziedājumu izmantošanu popmūzikā?
Diemžēl tikai popmūzika uzrunā ļaužu vairākumu. Taču tā vismaz komunicē ar cilvēkiem atšķirībā no modernās mākslas un kriticisma, kas atsvešinās. Ne visa popmūzika ir triviāla. Piemēram, Bjorka ir izcila un Bītlu (The Beatles) mūzika - lieliska.
Esat viņus sastapis personīgi?
Ar Bjorku esmu strādājis un biju laimīgs, kad Bītlu studijā The London Apple tika ierakstīta mana oratorija Valis. Paretam kontaktējos ar Polu Makartniju un varu teikt, ka viņš ir ļoti talantīgs.
Kāpēc jūs devāties dzīvot uz Grieķiju? Kas turp velk vēl joprojām?
Vispirms es jaunībā īsu brīdi biju precējies ar grieķieti, bet tas nebija galvenais iemesls. Man patīk grieķu etnoss un šī zeme. Tā ir ļoti iedvesmojoša, es mīlu Grieķijas dabas ainavas. Ir grūti to izskaidrot, bet es tur jūtos vairāk mājās, nekā dzīvojot Anglijā. Starp citu, mani dziļi skāra olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija Atēnās.
Vai jums ir svarīgi zināt un just, ka pasaulē jums ir domubiedri: Arvo Perts, Aivens Mūdijs, Gija Kančeli, Pēteris Vasks?
Personīgi pazīstu Pertu un Mūdiju. Viņiem ir līdzīgs pasaules uzskats. Man patīk Perta mūzika, un viņš pats ir ļoti jauks cilvēks, tomēr nav īsti pareizi mūs salīdzināt. Mēs tomēr esam ļoti dažādi. Sarunāties par idejām daudz vieglāk man ir ar mākslinieku ciematā, kur dzīvoju Anglijā. Viņš ir gleznojis arī manu portretu.
Kā viņu sauc?
Maikls Teilors, viņš nav plaši pazīstams. Man patīk ar viņu runāties par tā sauktajiem dīvainajiem cilvēkiem un notikumiem. Mēs netiekamies bieži, dažreiz kopā dodamies pastaigā. Taču man nav pastāvīgu kontaktu ar komponistiem. Tie man ir ar izpildītājmūziķiem. Piemēram, sevišķa ir dziedātāja Patrīcija Rozario. Viņa ir indiešu izcelsmes un varbūt tāpēc tik lieliski saprot manu mūziku. Kad dzirdēju viņu klasiskajās operās, tas mani īpaši neaizkustināja. Taču, kad viņa no manas mūzikas nodziedāja pirmās notis, uzreiz sajutu, ka tā domāta tieši viņai. Diemžēl pašlaik pasaulē valda maskulīnā, agresīvā, ārdošā, sarežģītā, intelektuālā vīriešu kultūra. Trūkst sievišķīgā un bērnišķīgā, mīlestības un prieka pilnā gara. Mocarts pašā būtībā bija kā bērns. Manā ģimenē diezgan vēlu dzima abi mūsu bērni - meitām Teodorai un Sofijai tagad ir 11 un 8 gadi. Bērni daudz ko mainīja, es no viņiem atkal mācos naivi bērnišķīgo, tiešo, atvērto uztveri. Tagad zinu, ka nākotnē vēlos uzrakstīt operu par Krišnu. Tādu, ko saprastu gan bērni, gan pieaugušie. Jau bērnībā intuitīvi sapratu, ka tieši arhetipi (labais, ļaunais utt.) ir galvenie mākslas tēlu un situāciju raksturotāji. Izkopjot arhetipus, mākslā nebūs dekadences, jo tie palīdz saprast un godāt dzīves īstās vērtības.
Cik zinu, opera nav jūsu iemīļotākais žanrs?
Līdz šim pats esmu uzrakstījis tikai trīs operas. Atgriežos, jo tikai tagad jūtu, ka esmu spējīgs to darīt. Kad 1977.gadā kļuvu pareizticīgs (pirms tam biju protestantu ticībā), man bija ļoti svarīgi pilnībā iedziļināties ortodoksālajā pasaulē. Interesanti gadījās: kad pēc arhibīskapa lūguma uzrakstīju liturģiju, man pēc tam visi pārmeta, ka es neko nezinu par attiecīgo tradīciju. Taču, manuprāt, vispirms ir jāsaprot, kas vispār ir tradīcija. Esmu runājis ar indiešu mūziķiem, sūfijiem un citu kultūru pārstāvjiem. Jāmeklē tālāk un dziļāk kopīgajās saknēs un jāuzticas inspirācijai. Ortodoksālā pasaule man sniedza un palīdzēja ārkārtīgi daudz, bet tagad vairs nedrīkstu norobežoties vienīgi tajā. Ir vajadzīga svaiga elpa, jauna gaisma mūzikas atklāsmē.
Ko jūs saprotat ar bieži lietoto jēdzienu - klusuma mūzika? Vai saistāt to ar sfēru mūziku?
Noteikti, tikai komponisti to neizmanto jau daudzus gadus. Klusums nav tikai klusuma brīži, kad mūzika neskan (pauzes). Tas ir iekšā jau pašā mūzikā. Kad cilvēks saka "Dievs", tas jau ir iztēles produkts. Tas nav nekas slikts, jo arī mūsu iztēle ir Dieva dota, un mēs visi savukārt iztēlojamies viņu. Taču šodien diemžēl daudzi vairs neiztēlojas Dievu. Hindi saka: apziņa jau ir ieiešana Dievā. Tev ir dvēsele, un caur to tu jau esi ar viņu saistīts. Es ticu, ka mūzika jau skan ikvienā no mums. Tā eksistē mūžīgi. Tāpēc komponistam jāatrod mūzika dziļi sevī, un tam nav nekāda sakara ar modi, laikmetīgumu vai vecmodīgumu. Tā ir ārpus laika.
Rietumu kritiķiem netīk jaunā, konsonantā vienkāršība. Viņi to sauc par banālu, primitīvu, anahronisku. Tā viņi raksta arī par jums?
Vienmēr. Tiesa, domas dalās. Vieni saka, ka tas, ko rakstu, ir brīnišķīgi, bet otri - ka tas ir mēsls. Tā rodas pilnīgs pārpratums. Un tas jūs uztrauc? Ja esi atdevis sevi visu un kritiķis atnāk un pārprot, tas, protams, ļoti sāpina. Taču iepretim lūgšanai kriticismam un rietumu augstprātīgajam intelektuālismam nav nekādas nozīmes. Vai komponisti Latvijā tagad iet rietumu intelektuālās mūzikas ceļu? Pasaules XX gs. mūzikā ir tikai daži komponisti, kuri strādādami intelektuālajās sistēmās (piemēram, sērijtehnikā), spējuši radīt garīgu mākslu. Un tikai viens no viņiem manuprāt spējis sasniegt patiesi īpašu garīguma pakāpi. Tas ir Antons Veberns. Viņa mūzikā nav viņa laikabiedriem jau tik raksturīgo cilvēces baiļu. Tā ir ļoti dziļa mūzika, taču tikai šauram klausītāju lokam. Taču viņš ir visradikālākais no Jaunās Vīnes skolas dodekafonistiem, kas sērijtehniku noveda līdz t.s. puantilismam un totālam seriālismam. Bet viņš ir daudz garīgāks par Šēnbergu vai Bergu. Tas ir mistiski. Viņa 12 toņu sistēmā ir pašas dabas noslēpumainā mistika. Un nekur nav sabrukuma, kāds ir abu viņa laikabiedru mākslā. A.Berga operas Voceks un Lulu ir meistardarbi, taču es tos nevēlos redzēt, jo tajos ir elle. Visās mākslās attēlot ļaunumu ir visvieglāk, jo mēs taču dzīvojam ellē.
Vai drīkstu jautāt par Māti Teklu, kurai veltīta jūsu dialogu grāmata The Music of Silence un kura arī palīdzējusi jums izvēlēties garīgos tekstus?
Mūsu sadarbība ilga vismaz 15 gadus. Viņa ir izcila, neparasta mūķene, lai gan, manuprāt, būtu daudz laimīgāka, ja būtu precējusies un viņai būtu bērni. Viņa spēja man sniegt metafiziskās zināšanas, kuras man bija ļoti nepieciešamas. Pēc tam mūsu draudzība pajuka, jo viņa nespēja pieņemt manu universālista attieksmi pret reliģiju. Šķiet, viņai tagad ir 86 gadi. Viņa nesen man piezvanīja: sveiks dārgais, vai tu vēl mani mīli? Man liekas, ka mūsu attiecības ir noregulējušās.
Kāpēc jums nepatīk, ka jūs pieskaita t.s. svētā minimālisma (holy minimalism) pārstāvjiem?
Tāpēc, ka, manuprāt, minimālisms ir vēl viens mūsu laikmeta elles produkts, kas tieši tāpēc tās iedzīvotājiem šķiet vajadzīgs. Cilvēki, īpaši kritiķi, alkst sarežģītības un nespēj pieņemt vienkāršo, tāpēc arī radies nosaukums "svētais minimālisms". Manuprāt, minimālisms vispār ir idiotisks datoru laikmeta izdomājums, tajā nav dvēseles siltuma, tā ir vēl viena ļaunuma forma.
Tad jau diez vai ir jēga jautāt, vai, pierakstot mūziku, izmantojat datoru un vai analizējat topošo struktūru.
Protams, ne. Vispirms es pastaigājos, pārdomādams idejas. Kad man tās ir, es atgriežos mājās un spēlēju (man visu mūžu paticis improvizēt uz klavierēm). Tad pierakstu uz papīra dažādas frāzes un izklāju uz liela, gara galda. Pēc laiciņa atgriežoties un izvēloties, sev jautāju: ko tas nozīmē? Un salieku šīs idejas kopā, izmantojot komponista amata prasmi. Es uzskatu, ka muzikālās idejas nāk, burtiski uzpeld no dvēseles dziļumiem. Viss nāk no iekšienes. Esmu lasījis, ka, piemēram, Harisons Bērtvistls komponē ar lielām mokām, bet man tas nekad nav bijis mokoši.
Vai civilizācijas un lielpilsētu "mūsdienu ellē" neesat spiests savā ziņā dzīvot dubultu dzīvi. Kā līdzsvarojat slavena komponista un pazemīga kristieša dzīvi?
Tieši tāpēc man ir tik svarīgs patvērums Grieķijā. Es tur dzīvoju ļoti vienkāršu zemnieku vidē. Es viņus ļoti mīlu un jūtos laimīgs, ka neviens pat nenojauš, kas es esmu. Arī Anglijā mūsu ģimene dzīvo mazā lauku ciematiņā, cik tālu vien no Londonas iespējams. Slava man nav svarīga un daudz nozīmīgāks par jebko, ko raksta kritiķi, ir prieks, ja cilvēki pienāk, lai vienkārši pateiktu paldies. Vai bieži gadās vilties cilvēkos? Es domāju, mēs vienmēr viļamies cilvēkos un viņu rīcībā. Taču jārēķinās, ka dzīvojam sliktā laikā, bet dzīves laiku nav iespējams izvēlēties. Tāpēc nevajag apvainoties un tikai paļāt sev dāvāto laiku. Vienkārši jādzīvo šajā pasaulē un jācenšas to darīt labāku, sākot ar sevi. Potenciāls ir katrā.
Kāpēc nevēlaties, lai jūsu mūziku atskaņo laicīgās koncertzālēs?
Manas mūzikas atskaņošanai nepieciešama liela sakrāla telpa. Mūzika, māksla nedrīkst būt tikai abstrakti, mākslas pašas dēļ. Man tā ir metafiziska saikne ar garīgo pasauli. Mans opuss The Veil of the Temple ilgst septiņas stundas, un es pats atskaņojuma laikā sāku pastaigāties pa katedrāli. Tad arī citi rīkojās tāpat. Starp citu, arī labākais Šekspīra iestudējums, ko esmu redzējis, bija fantastiska telpiska (nevis skatuves) izrāde Karalis Līrs, ko izrādīja gruzīnu teātris. Nedomāju, ka mana mūzika vienmēr jāklausās, nekustīgi sēžot, kā tad, ja skan Bēthovena vai Brāmsa simfonijas. Galu galā arī indiešu rāgas tiek spēlētas stundām, pat visu nakti. Bet rietumu mūzika kļūst arvien īsāka un sablīvētāka laikā, jo ir atrauta no garīgās dzīves un vairs nav dabiskā dzīves rituma sastāvdaļa. Tajā nav īstā skaistuma, kāds rodams Dieva radītajā dabā - kokos un puķēs. Esmu dzimis Londonā un atzīšos, ka arī pats diezgan vēlu apjēdzu, cik vienreizīgs ir dabas skaistums. Un arī to, cik brīnišķīgi būt tēvam.
Kā saprast jūsu teikto, ka jūtaties nevis kā cilvēks, bet kā mūzikas skaņdarbs?
Vienīgais iemesls, kāpēc es dzīvoju, ir komponēšana. Tikai iepriekš varbūt biju šajā ziņā savtīgs. Kopš man ir ģimene un divi bērni, man komponēt nozīmē to pašu, ko lūgt Dievu, dzīvot un galu galā arī mīlēt.