Mobijs. Mājas darbs
Intervijai ir divi galvenie iemesli. Pirmdien, 29.jūnijā, Mobijs izdos albumu Wait for Me. Jau pavisam drīz, 18.jūlijā, viņš uzstāsies festivālā Positivus Salacgrīvā. Ar Mobiju tiekamies Londonas viesnīcā The Landmark ("Man nepatīk greznas viesnīcas, bet tā nu ir sagadījies, ka šī ir grezna," viņš vēlāk teiks).
Mobijs vēlas runāt ātrija restorānā. "Jūs pusdienās?" jautā zāles uzraudze Vilma. "Nē, mēs tikai gribam padzert tēju," Mobijs atbild. "Tēju pasniedz kafejnīcā otrajā stāvā," stingrā tonī bilst kārtīgā viesstrādniece Vilma. "Šeit taču ir skaistāk, turklāt jums ir tik daudz brīvu galdiņu!" — "Tas nekas, šeit ir vieta pusdienām. Jums būs jāuzkāpj otrajā stāvā." Vilma Mobiju, protams, nepazīst. Pamazām šis dialogs pārvēršas par pieklājīgu strīdu. Mierīgais Mobijs neiztur: "Ziniet, es šajā viesnīcā pēdējos gados esmu atstājis 30 000—40 000 sterliņu mārciņu, tāpēc mēs sēdēsim šeit. Atnesiet, lūdzu, jasmīnu tēju! Divām personām. Paldies." Vilma lepni paceltu galvu aiziet. "Staļinisma sekas!" burkšķ Mobijs.
Jūsu jaunajam albumam dots nosaukums Wait for Me/Gaidi mani. Kam adresēts šis aicinājums?
Albumu nosaukumi nav tik svarīgi. Man patika, kā šie vārdi izskatījās zem zīmējuma, kas rotā diska vāku. Man patika nosaukuma emocionālais vēstījums — tajā paustas ilgas, trauslums, ievainojamība.
Pārdot albumus mūsdienās kļūst arvien grūtāk. Jūs tomēr nepiedāvājat savu jaunāko mūziku par brīvu...
Mūzika man ir dzīves darbs, un es gribu, lai cilvēki to klausītos, — vairs nekas man nav vajadzīgs. Es nevēlos pārāk daudz domāt par mārketingu un pārdošanas rezultātiem. Pašlaik daudzi mūziķi vairāk rūpējas par mārketingu, nevis par mūziku. Mūzikas biznesā daudz runā par to, kā saglabāt ierakstu industriju, par jaunu pieeju tehnoloģijām, taču neviens nerunā par to, ka māksliniekiem pirmām kārtām ir jārada labāka, interesantāka mūzika! Es cenšos veidot labus ierakstus, kurus pats mīlu un kurus varbūt mīlēs arī citi. Mani neuztrauc, vai mana mūzika būs nopirkta, nozagta vai lejupielādēta vai to klausīsies kompaktdiskā, vinila platē vai mp3 formātā. Pieredze rāda, ka var izdomāt visgudrākās mārketinga kampaņas, bet, ja cilvēkiem mūzika nepatiks, šīs kampaņas būs bezjēdzīgas. Man ir mājaslapa mobygratis.com, kurā es bez maksas piedāvāju savu mūziku neatkarīgo filmu veidotājiem un kinoskolu studentiem.
1995.gadā iznāca jūsu pirmais albums Everything Is Wrong/Viss ir nepareizi, vēlāk jums bija ieraksts The End of Everything/Viss ir beidzies. Vai jums joprojām ir sajūta, ka šajā pasaulē viss notiek greizi?
Nē, es domāju, ka viss ir labi, lietas ir uzlabojušās. Ja man būtu jāpārdēvē pirmais albums, es to nosauktu Everything Is Complicated/Viss ir sarežģīti. Šajā pasaulē ir ļoti daudz lietu, kas ir nepareizas, taču ir ļoti daudz lietu, kas ir burvīgas. Katrā ziņā tagad situācija ir labāka, nekā tā jebkad ir bijusi. Cilvēki dzīvo ilgāk. Daudz vairāk cilvēkiem ir pieejami medikamenti. Bērniem, sievietēm un gejiem ir vairāk tiesību. Trešās pasaules valstīs un attīstības valstīs iedzīvotāji jūtas labāk nekā pirms 100 gadiem. Daudzās jomās cilvēce ir sasniegusi ievērojamu progresu.
Kas ir lietas, kuras jūs uztrauc? Bīstamas, nepatīkamas lietas?
Tas ir diezgan jocīgi: nopietnākās problēmas cilvēces vēsturē vienmēr bijušas saistītas ar dabu. Slimības, infekcijas, dabas katastrofas, lāču uzbrukumi... Tagad visas lielākās problēmas ir pašu cilvēku izraisītas — esam iekarojuši pasauli un paši radām visas grūtības. Ceru, ka varēsim no tā distancēties.
Atgriezīsimies pie mūzikas. Albums Wait for Me veidots jūsu Ņujorkas dzīvoklī ar draugu palīdzību. Vai tas nozīmē, ka aplis ir noslēdzies — esat atgriezies tajā punktā, kur kādreiz sākāt?
Man patīk strādāt mājās. Varu ņemties ar ierakstiem jebkurā laikā, kad man gribas. Varu eksperimentēt. Varu justies ērti. Komerciālā mūzika nav tā pasaule, kura mani interesē, par kuru es būtu norūpējies un kurai vēlētos būt piederīgs. Komerciālie panākumi, kurus esmu piedzīvojis, bija nejaušība. Tas bija pretstats manai biogrāfijai — jaunībā esmu spēlējis pankroka grupās, pēc tam pievērsos underground elektroniskajai mūzikai. Es nekad nebiju gaidījis komerciālos panākumus un tad pēkšņi nonācu MTV balvu pasniegšanas ceremonijās un citos pasākumos, kur tiek izstiepts sarkanais paklājs. Es tur nejutos ērti.
Kāpēc?
Tāpēc, ka man nepatika tā pasaule. Tā nav interesanta un mani nesaista. Tajā meinstrīmā, komerciālās mūzikas pasaulē cilvēki vairāk uztraucas par ārišķīgo, par vizuālajiem efektiem un savu tēlu. Mūzika tiek atstāta otrajā plānā. Es ļoti vēlējos ierakstīt albumu Wait for Me savās mājās. Diska vāka bildi es uzzīmēju uz savas virtuves letes. Šajā albumā nav nekāda popmūzikai raksturīga greznuma. Tas ir mans mājas darbs! Tas nav albums, kuram lemts būt pārdotam miljonos eksemplāru. Tajā nav dziesmu, kas ierakstītas ar popzvaigznēm — ikonām. Tas ir intīms ieraksts, kas tapis sadarbībā ar draugiem.
Šogad tiek svinēta jūsu veiksmīgākā albuma Play desmit gadu jubileja. Šis ieraksts jūs padarījis par globālo popzvaigzni. Vai ir mainījusies jūsu attieksme pret šīm dziesmām?
Žurnāls Rolling Stone tikko sagatavojis publikāciju — atskatu, kas veltīts Play jubilejai. Toreiz pēc albuma iznākšanas Rolling Stone šo ierakstu pat nebija recenzējis. Tagad tas man lūdza aprakstīt izjūtas, kādas man izraisa katra dziesma. Es sapratu, ka albuma Play dziesmas, kas man vislabāk patīk, ir mierīgākas, dīvainākas kompozīcijas diska beigu daļā, piemēram, The Sky Is Broken un My Weakness. Dziesmas, kas kļuvušas par hitiem, man tik labi neiet pie sirds.
Šo disku nopirkuši gandrīz desmit miljoni cilvēku. Kā jūs tagad izskaidrotu albuma Play popularitāti? Kāpēc klausītāju reakcija bija tik pozitīva?
Es to joprojām nesaprotu. Laimīga sagadīšanās. Tas bija dīvains ieraksts, kas tapis manā guļamistabā. Tas nav tipiskākais veids, kā top popmūzikas hiti. Šī mūzika bija ļoti atšķirīga no visa tā, kas tolaik visapkārt skanēja. Un tas, kas ir atšķirīgs, var vai nu galīgi pazust, vai tikt pamanīts un pieprasīts. Man paveicās, un šim albumam ir gājis ļoti labi.
Viss, kas notika pēc tam, jums bija downshifting — apzināta lejupslīde? Dažkārt panākumu un darba nogurdinātie topmenedžeri paši vēlas ieņemt zemākas pozīcijas darba tirgū, un tas viņiem pat sagādā baudu. Vai ar jums noticis kas līdzīgs?
Pēc Play izdevu albumu 18 (2002), kas tika pārdots piecos miljonos eksemplāru. Tā atkal bija negaidīta veiksme. Nākamajā albumā Hotel (2005) bija divi lielie hiti — Lift Me Up un Slipping Away. Disks Hotel tapis lielā ierakstu studijā, viss bija izdarīts pat pārāk profesionāli. Es secināju, ka man nepatīk mūzika, kas veidota tādos superprofesionalitātes apstākļos. Es augstāk vērtēju dīvaināku lofi skanējumu, kuram piemīt underground ierakstu gars. Pēc albuma Hotel es cenšos izvairīties no lielām studijām.
Jūs sacījāt, ka jums nepatīk komerciālās mūzikas un sarkano paklāju pasaule. Tomēr kādus panākumu augļus jūs esat baudījis ar vislielāko prieku?
Mans klausītāju loks kļuvis plašāks. Pateicoties saviem komerciālajiem panākumiem, man bija iespēja satikt savus elkus un varoņus. Es devos turnejās ar Deividu Boviju un New Order. Sadraudzējos ar Deividu Linču. Iepazinos ar Bilu Klintonu. Uzstājos ar Lū Rīdu. Tas viss ir fantastiski, taču man tik un tā nepatīk glamūra un skaistu fotosesiju pasaule. Tas nav veselīgi, no tā neviens neiegūst. Šī pasaule rada skaistuma ideālu, kas ir melīgs un nereālistisks. Mūzikā to visu var baudīt, kamēr tas ir teātris, — kā to dara grupas Motley Crue un The Prodigy, mūziķiem ir smieklīgi tērpi un grims. Taču diemžēl popmūzika bieži cieš no godīguma, patiesuma trūkuma. Katrs hiphopa izpildītājs cenšas būt skarbs un cietsirdīgs. Taču reperi nav tik skarbi, kādi vēlas būt, viņi arī ir cilvēki, viņi iet uz tualeti, viņi kļūst skumji, viņiem ir normāla dzīve tāpat kā mums visiem. Tā ir mūsdienu populārās kultūras lielākā bēda — daudzi mūziķi izmisīgi mēģina iztēloties, viņi cenšas būt tādi, kādi viņi nav. Tas ir nomācoši.
Jūs esat sadarbojies ar daudzām popmūzikas, roka un hiphopa ikonām — ar Deividu Boviju, Lū Rīdu, Bono, Maiklu Staipu, New Order, Debiju Hariju, Slešu un Public Enemy. Tajā pašā laikā esat strādājis arī ar Gvenu Stefani, Milēnu Fārmeri, Kelisu un pat Britniju Spīrsu. Jūsu flirtu ar popkultūru nevarēja nepamanīt. Kāds ir jūsu attaisnojums?
Esmu ziņkārīgs. Mani interesē, kā strādā dažādi cilvēki. Esmu producējis un veidojis remiksus grupai Metallica un Britnijai Spīrsai, Ozijam Osbornam un Fredijam Merkurijam. Kāda ir atšķirība, kad tu ieej studijā ar Britniju un ar Metallica? Ko nozīmē strādāt ar oriģināliem Maikla Džeksona balss ierakstiem un ar Beastie Boys ierakstiem? Mani vada mana ziņkārība — vēlos uzzināt, kāda ir dažādu mūziķu pieeja radošam procesam.
Un kāda ir Britnijas pieeja?
Britnija ir ļoti patīkama. Esmu sacerējis un producējis dziesmu Early Mornin" viņas albumam In the Zone (2003). Mans atklājums bija tāds: mūziķi, par kuriem jums ir izveidojušies stereotipi un no kuriem jūs neko labu negaidāt, bieži vien izrādās ļoti interesanti un cienījami. Ir tāda rokgrupa Nickelback, kuras mūziku es nemaz nezinu. Tās solists Čads, kurš man nebūt nešķita simpātisks, ir tik patīkams cilvēks! Dažreiz viss notiek otrādi. 90.gadu sākumā pirms došanās turnejā ar britu elektroniskās mūzikas zvaigzni Aphex Twin es par viņu biju sajūsmā, bet viņš izrādījās tāds stulbenis, ka es vairs nespēju klausīties viņa ierakstus. Tas noticis bieži: mūziķi, kurus es cienīju, izrādījās idioti, savukārt tie, kuru darbi mani neuzrunā, ir patīkamākie cilvēki uz Zemes. Pārsteidzoši, vai ne? Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es negribu satikt savus elkus. Nē, savos lielākajos mūzikas varoņos neesmu vīlies — visi, ar kuriem iepazinos, bija brīnišķīgi. Ar rakstniekiem gan man mazāk veicās. Ar vienu biju sadraudzējies un sapratu, ka viņš sevi uztver nenormāli nopietni. Man tas bija sāpīgi — es vairs nevaru lasīt viņa grāmatas.
Kāda ir jūsu sajūta — vai laikā, kurā dzīvojam, viegli būt radošam?
Vēsture pierāda, ka, lai būtu radošs, cilvēkam ir jājūtas droši. Viņam ir jābūt paēdušam, veselīgam un stipram, viņam ir jāatpūšas. Jānodrošina pieeja tehnoloģijām, kas ļauj radoši izpausties un iemūžināt šīs radošās izpausmes. Ja tas viss tiek ievērots, mūsdienās ir vieglāk būt radošam nekā jebkad senāk. Digitālās tehnoloģijas visiem ļauj fotografēt. Muzikālās datorprogrammas atvieglo labskanīgas mūzikas veidošanu. Tas nozīmē, ka radošais process kļūst arvien demokrātiskāks. Es personīgi sajūsminos par tiem māksliniekiem, mūziķiem un rakstniekiem, kuri sevi pilnībā velta mākslai. Mūziķis, kurš nodarbojas tikai ar mūziku, kuram nav citu darba pienākumu, — tas ir mans varonis. Protams, es saprotu visus praktiskos apsvērumus — ir jāmaksā par mājokli, jāatdod kredīti —, tāpēc daudziem ir jāatrod papilddarbs. Tomēr esmu īpaši pateicīgs tiem māksliniekiem, kuri izvēlas pavisam nepraktisku ceļu dzīvē un atdod sevi mākslai, tieši viņi mūs priecē ar labāko mūziku, labākajām filmām un grāmatām.
Jūs esat viens no pirmajiem mūziķiem, kurš sācis intensīvi blogot. Mēs zinām, ka esat sociāli un politiski aktīvs. Vai blogojot cenšaties ietekmēt savu fanu pulku?
Nē, man vienkārši patīk komunikācija. Varbūt tas ir skaidrojams ar to, ka biju vienīgais bērns ģimenē. Tagad vairs neesmu vienīgais — blogo visi, sākot ar Opru Vinfriju un beidzot ar mana drauga vecmāmiņu. Katram ir savs blogs un Twitter lapa. Tieši tāpēc man gribas arvien mazāk ar to visu nodarboties. Mums apkārt ir pārāk daudz informācijas, tas nogurdina.
Kādu nākotni paredzat šiem komunikācijas kanāliem?
Kad izgudrojums pārstāj būt jauns un pārsteidzošs, mainās arī attieksme pret to. Sākumā tas ir interesants kā forma, pēc tam šī forma ir jāpiepilda ar kvalitatīvu saturu. Blogošanas, Facebook un Twitter jauninājuma efekts sevi jau ir izsmēlis, tāpēc tagad šajās vietnēs ir jāparādās labam piepildījumam. Vairs nepietiek ar to, ka cilvēki tur raksta, ko viņi ēduši brokastīs. Kļūstiet par labākiem rakstniekiem! Izmantojiet tehnoloģijas lietderīgāk!
Es, piemēram, šajos kanālos cenšos komunicēt ar saviem klausītājiem. Es varu viņiem pastāstīt par jaunām dziesmām, par albumu. Senāk mūziķiem bija jāpaļaujas tikai uz masu saziņas līdzekļiem, kuri informēja savu auditoriju par mūsu jaunumiem. Tagad es varu tiešāk un ērtāk komunicēt ar faniem.
Vai jūs interesē citi mākslas žanri ārpus mūzikas?
Konektikutas Universitātē studēju filozofiju un fotogrāfiju. Fotogrāfija ir mans hobijs. Pašlaik veidoju fotogrāmatu, kas veltīta mūziķa dzīvei turnejā. Glamūra nebūs, taču būs lidostu skati, viesnīcu numuri, pārbraucieni... Man patīk kino. Radošais grūdiens jaunajam albumam bija Deivida Linča lekcija, manas iemīļotākās Linča filmas ir Iekšzemes impērija un Ceļš uz nekurieni.
Kādos mūsdienu kultūras žanros, jūsuprāt, vēl ir iespējami radikāli žesti un revolūcijas? Vai tas ir iespējams mūzikā?
Es pats neesmu videospēļu piekritējs, bet man liekas, ka tajā pasaulē daudz kas notiek. Videospēles, tāpat kā kreka smēķēšana, izraisa atkarību, tāpēc es labāk atturēšos. Daudzas tehnoloģiskās inovācijas dzimst tieši videospēļu industrijā. Tur arī tiek veidota interesanta māksla un grafika, bet tas notiek nejauši. Videospēlēs nav pārāk daudz politiska satura, un šis saturs arī nav pārāk personisks, jo spēles veido nevis viens cilvēks, bet komanda. Tas nav viena cilvēka pasaules redzējums, tas ir kolektīvs redzējums.
Mūzikā revolūcijas nav iespējams ne plānot, ne pareģot. Tās vienmēr ir bijušas spontānas. Hiphops sākās, kad džeki Dienvidbronksā atskaņoja savus iecienītākos veco ierakstu fragmentus un viņiem bija konkurējošas ballītes — katrai bandai bija mikrofons, lai pārvilinātu apmeklētājus pie sevis. Šajā sacensībā dzima reps. Rokenrols parādījās tāpēc, ka dažiem baltajiem mūziķiem ļoti patika melnā mūzika. House mūzika radās, pateicoties puišiem ierakstu studijās, kuriem nepietika naudas, lai veidotu diskomūziku, — viņiem bija bungu mašīnas un vecais sintezators, viņi gribēja radīt deju mūziku, taču nespēja noalgot mūziķu grupu, tāpēc viņiem bija jāiztiek ar tiem instrumentiem, kas bija pa rokai. Ikviena mūzikas revolūcija bijusi laimīgas sagadīšanās rezultāts.
Jums šogad būs 44 gadi, un jūs joprojām esat viens. Vai jums nepietrūkst ģimenes, bērnu — tādas normālas dzīves?
Jā, protams, pietrūkst. Daļa no manis ļoti vēlas dibināt ģimeni. Tajā pašā laikā svarīgākais man ir mūzika, es tai esmu veltījis savu dzīvi. Ceru, ka pienāks laiks, kad man būs gan ģimenes atbalsts, gan pilnvērtīga muzikālā dzīve. Tagad mūzika man tomēr ir svarīgāka, tas ir labākais manas pašizpausmes veids. Esmu sapratis, kā mūzikā varu izpausties labāk, pilnīgāk un personiskāk nekā ģimenes dzīvē. Un pasaulei daudz vairāk ir nepieciešama laba mūzika, nevis mana laimīgā privātā dzīve.
Jūs labi pelnāt, taču neesat mūziķis — izšķērdētājs. Kā jūs tērējat naudu? Kur investējat?
Kad esmu turnejā vai ceļoju, izvēlos labas viesnīcas. Tām nav jābūt greznām, bet man patīk viesnīcas, kurās viss darbojas — gaisa kondicionētāji un internets, numuros nav dzirdams troksnis. Es daudz iepērkos eBay mājaslapā: vecais aprīkojums, mūzikas instrumenti tur nemaksā dārgi. Man bija arī savs mazais bizness: 2002.gadā Ņujorkā es nodibināju tējas kompāniju un vegānu/veģetāriešu restorānu Teany, taču sapratu, ka neesmu nekāds uzņēmējs. Tagad ar restorānu vairs neesmu saistīts. Mans secinājums — nekad neiesaisties kopīgā biznesā ar bijušo mīļoto sievieti! Pārāk sarežģīti. Bez manas līdzdalības Teany darbojas daudz veiksmīgāk. (Pagājušajā nedēļas nogalē ugunsgrēks izpostīja restorānu Teany, cilvēki nav cietuši — J.J.) Tagad mana nauda tiek investēta fondu tirgos — man ir diversificēts finanšu portfelis.
Jūlijā uzstāsieties lielā mūzikas festivālā Latvijā, kurā spēlēs arī Šineida O"Konora, Pīters Dohertijs un Latvijas grupa Prāta vētra. Kā jūtaties šajā kompānijā?
Man patīk Šineida. Ar Pītu Dohertiju neesmu ticies, taču es pazīstu kaut ko no viņa bijušās grupas The Libertines mūzikas. Ceru, viņš būs skaidrā prātā. Viņš vēl ir tik jauns — 30 gadu, un man ir 43 gadi. Es arī esmu daudz dzēris un lietojis narkotikas. Kamēr esi jauns, visu ko vēl vari atļauties — smēķēt kreku, iešaut heroīnu — un tas tevi neiznīcina. Es brīnos, kā cilvēki vispār izdzīvo! Es pazinu cilvēkus, kuri to visu darīja pastāvīgi, es personīgi tādu "režīmu" nespēju izturēt. Pīts, šķiet, ir patīkams puisis. Taču viņa slava — stāsti par narkotikām un attiecībām ar Keitu Mosu — aizēno viņa mūziku. Pītam acīmredzot tas ir sāpīgi, viņš vēlas, lai viņu uztver kā nopietnu mūziķi.
Kādos dzīves brīžos jūtaties vislaimīgāk?
Esmu laimīgs, atrodoties cīņas ringā. Es nodarbojos ar kikboksu, apmeklēju cīņas klubu. Cilvēks nekad nejūtas dzīvāks kā brīžos, kad cenšas sevi aizsargāt no uzbrukuma. Mēs esam pieraduši dzīvot mierīgi, sēdēt ērtos krēslos un dzert tēju, taču mēs joprojām paliekam dzīvnieki. Mēs esam radīti, lai izaugtu un cīnītos, lai dzīvotu dinamisku, notikumiem piesātinātu dzīvi, lai skrietu un visu ko darītu. Esmu laimīgs, kad jūtu šo dzīves straumi, kad jūtos dzīvs. Jo vecāks kļūstu, jo apdomīgāks un mazāk izmisis es esmu. Esmu apmierināts ar dzīvi Ņujorkā. Tur var brīnišķīgi paēst, es varu ievērot veselīgu dzīvesveidu. Cilvēki Ņujorkā daudz staigā un diezgan maz pārvietojas ar auto. Nostaigāt četrus līdz sešus kilometrus dienā ņujorkietim ir pilnīgi normāli.
Jūs esat vegāns. Ņujorkā būt vegānam nav grūti, bet kā ir citās pilsētās?
Jā, varbūt Rīgā būt vegānam nemaz nav tik viegli. Starp citu, viens no maniem labākajiem draugiem ir latvietis, viņa ģimene ir pārcēlusies uz ASV. Viņiem pat bija kaķis, vārdā Ūbelnieks.
Vai atceraties savu pirmo koncertu Rīgā 2005.gadā?
Es to ļoti labi atceros. Tajā dienā slikti jutos, man piemetās briesmīga gripa. Es biju tik sarūgtināts, jo — tā ir drausmīga atzīšanās! — es ļoti mīlu sievietes no tās pasaules daļas, no Baltijas un Skandināvijas reģiona, un pēc Rīgas koncerta man nebija spēka kaut kur aiziet atpūsties.
Jums būs vēl viena iespēja.
Tad jau redzēs! Man dzīvē noteikti nav vajadzīgas liekas problēmas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.