Mocarts ātrvārāmajā katlā
Mums ir palaimējies ar diriģentu, kuram atšķirībā no daudziem saviem amata brāļiem ļoti patīk strādāt ar solistiem — Latvijas Nacionālās operas direktors un Volfganga Amadeja Mocarta operas Dons Žuans jauniestudējuma režisors Andrejs Žagars pirms pirmizrādes slavēja britu diriģentu Džulianu Reinoldsu (47), kurš ir jauniestudējuma muzikālais vadītājs. Par šādu diriģenta attieksmi mūsu Operā priecājušies jau pērn, kad viņš viesojās pirmoreiz, lai diriģētu Dž.Pučīni operu Bohēma. Šī pieeja sakņota mūziķa vispusībā — Reinoldss ir arī atzīts pianists, kurš koncertējis ar daudzām pasaules slavenībām. Arī ar operdīvām Kiri Tekanavu un Sūzanu Greiemu, kā arī Dmitriju Hvorostovski. Šoreiz Reinoldss pie mums aicināts kā Mocarta mūzikas eksperts.
"Es no agrīna vecuma izaugu kopā ar Mocarta mūziku. Esmu daudzreiz diriģējis viņa operas Figaro kāzas, Cosi fan tutte, Bēgšana no serāla. Bet, līdzīgi kā režisors A.Žagars, es vilcinājos ķerties pie Dona Žuana. Tiesa, esmu jau pamatīgi iedziļinājies šīs operas mūzikā, strādājot ar dziedātājiem kā repetitors (pianists) un asistējot izcilajiem diriģēšanas lielmeistariem Nikolausam Arnonkūram un Kolinam Deivisam." Kur bija problēma? "Dons Žuans ir vissarežģītākā Mocarta opera, to grūti uztvert kā vienotu veselumu. Piemēram, Figaro kāzās viss ir skaidrs: darbība rit no rīta līdz vakaram, tas ir perfekts mākslas darbs. Bet Dons Žuans nav šāds "piece of perfection". Tā ir acumirkļu, situāciju kolāža. Lielā mērā iemesls tam ir pats galvenā varoņa dona Žuana tēls, kurā pat izcilākie pasaules dzejnieki atrada katrs ko citu, sev tuvāku." Arī Mocarta mūzika un da Pontes librets dona Žuana raksturu rāda daudzšķautnainu. Tāpēc vēl jo grūtāk bijis atrast šai kolāžai kopīgu loģisku virzību. "Man palīdzēja viens atklājums. Pirms vairākiem gadiem sapratu, ka šīs operas mūzika man atgādina mesu," diriģents stāsta, ka pat sazīmējis mesas daļas: Kyrie, Credo, Gloria, Benedictus, Sanctus. Viņš šo atklāsmi nav smēlies muzikologu traktātos, bet gan izjutis pats, jo savulaik pats atlikulikām izdziedājies sakrālo mūziku baznīcas zēnu korī. "Šī garīgā būtība ir tas, ko neatrast citās Mocarta operās," uzsver diriģents. Strādāt ar šo operu mūsu Baltajā namā viņam īpaši patīkot ansambļa izjūtas dēļ, un viņš priecājas, ka jaunie solisti iestudējumā var izpausties līdzās meistariem, notiek pieredzes apmaiņa.
"Es ļoti augstu vērtēju ideju iesprostot visus varoņus slēgtā vidē — kruīza kuģī. Mēs visi esam iesprostoti, arī orķestris savā bedrē, un mēs nevaram aizbēgt. Tāpēc viss notiek, kā gatavojot maltīti ātrvārāmajā katlā, kur ūdenī iemet dārzeņus, apakšā aizkur uguni un viss sāk ļoti intensīvi vārīties. Emocijas šajā operā reizēm ir ārkārtīgi pārspīlētas. Piemēram, donna Anna reizēm ir histēriska, un tas ir aizraujoši, kā atklājas šie dažādie raksturi!" — diriģents piebilst, ka visgrūtākais Mocarta operās ir būt dabiskam, pārmērīgi neietekmēties no interpretācijas tradīcijām. Taču arī te diriģentam ir pretlīdzeklis: jāatceras, ka Mocarts šo operu uzrakstīja ļoti ātri! "Tā bija acumirklīga reakcija uz libretu. Kad komponists ieradās Prāgā, vēl nebija uzrakstīta ne puse operas. Viņš to pabeidza pēdējās 18 dienās pirms pirmizrādes, bet uvertīru uzrakstīja ģenerālmēģinājuma dienā. Te arī ir atslēga noslēpumam, kā mums šodien meklēt savu pieeju. Nekavējoties un bez filtra! Protams, mums ir muzikālā izglītība, zināšanas, tradīcijas. Taču ir jābūt tiešai, momentānai reakcijai uz tekstu! Nekavējoties. Tūlīt un nelaipojot.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.