Mūžībā aizgājis Mārtiņš Freimanis

Noskaties un noklausies vienu no Mārtiņa Freimaņa pēdējiem veikumiem - duetu ar Krievijas dziedātāju Jūliju Čičerinu.

Elita Mīlgrāve, Mikrofona ierakstu valdes priekšsēdētāja
Man Mārtiņš ir kā personīgi tuvs draugs. Nu jau jāsaka – bija, kas ir šausmīgi. Viņš bija ārkārtīgi sirsnīgs cilvēks. Var visu ko domāt, runāt, kā tas izpaudās uz ārpusi, taču viņš bija ļoti radošs. Viens bija tas, ko viņš darīja ar Tumsu, bet ir vēl vesela bagāža ar to, ko viņš darījis kā komponists un dziesmu autors. Viņš bija pašā briedumā un varēja vēl radīt un radīt, kas viņa aiziešanu padara vēl traģiskāku. Pēdējā laikā viņš rakstīja ļoti skaistas dziesmas. Katrā ziņā, Mārtiņš sevi sadedzināja ļoti apzināti – tā viņš dzīvoja. Patiesā sirsnība un cilvēkmīlestība viņā bija kopā ar dziļu vientulību. Līdz galam cilvēkiem uzticēties viņš nevarēja, iespējams, sargāja sevi no vilšanās. Viņā iekšā darījās smagas lietas – dzīvesstāsts, vecāki, ģimene... Taču, kā visiem māksliniekiem, šīs sāpes bija kā dzinulis radīt, jo tieši sāpēs rodas dziļi mākslas darbi. Mārtiņa neviltotā mīlestība pret dzīvniekiem – iespējams, tā radās tieši no šīs vientulības cilvēku vidū.

Uldis Rudaks, mūzikas žurnālists:
Mārtiņa Freimaņa nāve Latvijas popmūzikai ir liels zaudējums. Viņa dziesmu rakstītāja talants parādījās arī citos muzikālos projektos, ne tikai Tumsā. Mārtiņš Freimanis bija lielisks melodiju autors. Var, protams, strīdēties par viņa izvēlēto tēlu vai izvēlēto žanru, taču savā žanrā viņš bija perfekts un neaizvietojams. Mūsu laikos jau vairs nav tādu lipīgu melodiju autoru. Kā cilvēks viņš aizrāvās ar bohēmu, tas arī, visticamāk, noveda viņu līdz šādam iznākumam. Sevi nesaudzēja, kā teica manā skolas laikā – dedzināja sevi. Mārtiņš arī kā aktieris bija spīdošs – ne velti viņu savās filmās izvēlējās klasiķis Arvīds Krievs. Ko tik visu viņš savā dzīvē nebija paveicis, jāatceras arī, ka Tumsas pirmsākumos viņš bija angļu valodas skolotājs.

Arvīds Berķis, grupa Blitze:
Ar Mārtiņu sadarbojāmies pirmā singla Bibliotekārs ierakstīšanā, arī Eirovīzijā piedalāmies ar viņa dziesmu. Mārtiņš Freimanis kā cilvēks bija ļoti labs un izpalīdzīgs, atsaucīgs, bet, kā jau mākslinieks – arī haotisks. Viņš uz visām lietām skatījās no citas, savējās puses. Arī viņa dziesmu rakstīšana bija fenomenāla – dziesmas tapa no tā, ko viņš redzēja apkārt, savienojot to ar savām sajūtām.

Mareks Bērents, grupas Tumsa menedžeris:
Plāni šim gadam mums  bija lieli – bija paredzēti koncerti Kijevā, Sanktpēterburgā, gribējām ierakstīt dziesmu kopā ar kādu no Krievijas māksliniekiem. Kas notiks ar Tumsu tālāk, es tagad nevaru atbildēt. Vispirms gribu normāli apbērēt Mārtiņu, pēc tam sāksim domāt par nākotni. Šobrīd Tumsai dzīve ir sabrukusi un apstājusies. Taču es negribu teikt, ka grupa izjuks. Mārtiņam bija viens teiciens – “Show must go on”. Tas arī pagaidām viss, ko varu pateikt par Tumsas nākotni.

Nakts mani baltu izkrāso.
Man nu prom jālido.
Sniegotiem baložiem pilns debesjums.
Lūdzu, man jātiek pie jums!
Skatos un brīnos, cik daudz
Elpas putnu pret debesīm trauc.
Ticiet, man šonakt ir ļauts
Pārāk daudz – pārāk daudz!

Naktī, kad zvaigžņu lietus līs,
Veries debesīs!
Sameklē mani starp tiem
Mākoņos paslēptiem eņģeļiem.
Neaizver logu tik’ ciet –
Ja nu šonakt man nav vairs kur iet?
Būšu tas kūstošais snieg
Plaukstās tev mirkli vēl.

Mazliet tik’ žēl – tevis nav klāt.
Nakts mani uzrunā – neparastāk.
Varbūt par daudz vaļas man ļauts?
Bet gribas man spārnus vēl nesakļaut.

Mārtiņš Freimanis. Nakts mani uzrunā, 2003. No krājuma Zālīte truša dvēselei.