Nebūdams pastāvīgs, populārs glancēto žurnālu vāku varonis, arvien būdams neuzkrītošs un diskrēts ikdienas dzīvē, Romāns Poļisadovs bija Latvijas Nacionālās operas basu repertuāra balsts gandrīz trīsdesmit gadu. "Mākslinieks, kurš, sevi nežēlodams, godīgi darīja savu darbu. Viņš varēja brīvi, bez balss saspringuma nodziedāt pat zemo "re"," atceras lietuviešu diriģents Ģintars Rinkevičs, kurš savulaik bija Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents. Ja vēlamies pateikties māksliniekam ar ziediem par mākslai nesavtīgi ziedoto mūžu, jādodas uz viņa atdusas vietu Siguldas vecajos kapos.
Romāna Poļisadova plašajā repertuārā bija virkne spilgtu un lielisku lomu – Gremins Jevgeņijā Oņeginā, Timurs Turandotā, Ramfiss Aīdā, Dālands Klīstošajā holandietī, Bartolo Figaro kāzās, Zakarija Nabuko, Kungs Spēlēju, dancoju, Landgrāfs Tanheizerā, Banko Makbetā, Simone Džanni Skiki, Dorntona kungs Putnu operā un daudzas jo daudzas citas. Viņa repertuārā bija arī lielo formu vokāli instrumentālie darbi. 2010. gadā Romāns Poļisadovs debitēja Milānas La Scala Komandora lomā Mocarta operā Dons Žuans, kā viessolists viņš dziedājis arī Varšavas Lielajā teātrī, kur vēl pirms Rīgas piedzīvoja debiju Timura lomā Turandotas iestudējumā. Viņš bieži atveidoja lomas Igaunijas Nacionālajā operā un Latvijas Nacionālās operas viesizrādēs uzstājies uz daudzu pasaules opernamu skatuvēm. Plānotajam šīs sezonas jauniestudējumam, Džuzepes Verdi vēsturiskajai drāmai Simons Bokanegra sagatavoto un darba ģenerālmēģinājumā jau atveidoto Fjesko lomu publikai viņš tā arī nenodziedāja, jo pagājušā gada rudenī paredzētā pirmizrāde pandēmisko ierobežojumu dēļ nedrīkstēja notikt.
Romāna Poļisadova basa vokālais vēriens, spēks, tembrālais piesātinājums un neikdienišķi plašais diapazons gan māksliniekam pašam, gan citiem šķita pašsaprotams. Veiksmīgais vokālo īpašību kopums ļāva dziedātājam radīt skatuves tēlu, rīkojoties tikai ar balsi vien: skatītājs nodrebēja pie visām miesām, kad kādā izrādē viņa balss pārdabiskā varenībā pārskanēja Operas zāli no pirmā balkona. Taču Romāns Poļisadovs no sākotnēji statiska operdziedoņa laika gaitā bija izveidojies par lielisku aktieri. Vislielāko pārsteigumu viņš sagādāja Volfganga Amadeja Mocarta komiskās operas Bēgšana no seraja iestudējumā Liepājā, kuru diriģents Imants Resnis 2006. gada vasarā veidoja uz Liepājas Simfoniskā orķestra bāzes, sapulcēdams starptautisku solistu komandu. Vokāli prasīgajā, tēlaini sulīgajā harēma vārtu sarga Osmina lomā viņš ne tikai efektīgi atkārtoja zemo "re", bet arī pārliecināja ar vokālo un aktiermākslas tēlu. Bass, kuru mūsu Operas namā visbiežāk izmantoja statiskā režijā, Liepājas teātrī izpaudās kā atraisīts, izveicīgs aktieris – meistarīgs īsti komiska personāža atveidotājs. Viņa Osmins bija patiesi kolorīts: varens un agresīvs, taču lētticīgs spēka mitriķis. Atlēts, kas impozanti vicina dunci, veikli lec ar lecamauklu un ļauj sevi piedzirdīt ar vīnu, kam piejauktas miega zāles.
Dziedātāja gaitas Romāns Poļisadovs sāka paralēli arhitektūras studijām Rīgas Politehniskajā institūtā. 1990. gadā viņš iestājās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālajā nodaļā, vēlāk studēja Veimāras Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, 2002. gadā ieguva 1. vietu vokālistu konkursā 4. Starptautiskajā mūzikas festivālā Rodā Grieķijā. Latvijas Nacionālās operas solists viņš ir kopš 1994. gada. Saņēmis LNO fonda Gada balvu operai kā 2015./2016. gada sezonas labākais operas solists