Jebkurā jomā jaunu lietu ieviešana notiek lēni. Lielākā daļa cilvēku priekšroku dod pārbaudītām vērtībām, kas nesagādā nekādus pārsteigumus, bet sniedz vienas un tās pašas sajūtas jau gadiem. Tā tas ir arī mūzikā – jebkura vecuma cilvēki, jaunākas un senākas tā sauktās mainstream mūzikas radiostaciju un paklausīgu dīdžeju pieradināti, baidās ne vien no jauniem žanriem, bet pat no nepazīstamām melodijām. Tas novērojams arī izklaides vietās, kur, piemēram, ar nosaukumu Nirvana vairākumam saistās tikai Smells Like Teen Spirit un ar Queen – tikai I Want to Break Free un pārsteidzošā kārtā arī Bohemian Rhapsody. Jebkura cita dziesma diemžēl nestrādā, ja publika nav cilvēki ar padziļinātām interesēm mūzikā.
Nepieradinātais oktobris
Taču mūzikas apvāršņi ir daudz plašāki, un arī iedalījums akadēmiskajā un populārajā mūzikā, kurā ietilpst viss no disko un deju zāļu elektronikas līdz džezam un heavy metal, sen ir novecojis. Ir mūziķi un arī klausītāji, kuri, pārzinot visus iepriekšminētos virzienus, vairs nesaskata tajos nekā interesanta un meklē kaut ko citu, jo skaņu, ritmu un instrumentu iespēju pasaule ir neierobežota. Un nav jāturas tikai pie instrumentiem vien – mūzikas radīšanai var izmantot jebko, no kā var izdabūt laukā skaņas, darot to gan dzīvajā uz skatuves, gan arī dabas vai industriālās skaņas ierakstot un pēc tam tās izmantojot tīrā veidā vai apstrādājot visdažādākajos veidos no magnetofonu griešanās ātrumu mainīšanas un lentes graizīšanas pagātnē līdz šodienas neierobežotajām iespējām datorā, ko ērtības labad liela daļa mūziķu izmanto, lai nav jākrāmējas ar neskaitāmām skaņu kastēm un vadu mudžekļiem.
Klausītājiem, kuri nav aizbēguši, neatskanot viņiem sen zināmām melodijām vai vismaz dziesmām ierastajā izpratnē, atliek vaļēju muti klausīties un sajust jaunatklājuma prieku. Šādiem iepriekš nedzirdētu muzikālo piedzīvojumu meklējumiem nav pat jākļūst par ikdienas nodarbošanos, jo, iespējams, pietiek ar reizi gadā, lai gūtu mūzikā pavisam jaunu pieredzi un pēc tam visu atlikušo gadu turpinātu lietot vai pat veidotu "ikdienišķo" populāro vai akadēmisko mūziku, savas prasības tomēr kaut nedaudz dažādojot.
Pelēcīgais oktobris trešo gadu pēc kārtas Latvijā ir kļuvis par nepieradinātās jeb jaunās mūzikas mēnesi, jo šajā laikā notiek divi mūzikas festivāli, kuros akadēmiski izglītoti komponisti un mūziķi eksperimentē līdzās trokšņotājiem, kas, iespējams, nepazīst nevienu noti, taču tas viņiem netraucē kļūt par skaņu mākslas meistariem. Nepieradinātās mūzikas un ar to saistītās mākslas festivāls Skaņu mežs notiek Latvijas lielākajā pilsētā Rīgā jau 13. gadu, savukārt pašā mazākajā pilsētā – Durbē – pirms trim gadiem dzimis mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivāls Zemlika.
Fiziskā un garīgā telpa
Lai noskaidrotu šo abu pasākumu vietu Latvijas festivālu kartē, aicināju uz sarunu abus Skaņu meža organizatorus Viestartu Gailīti un Rihardu T. Endriksonu un Zemlikas rīkotāju Miku Magoni. Papildus festivāliem viņi organizē arī atsevišķus koncertus, ja kādus savai pārliecībai un gaumei atbilstošus mūziķus ir iespēja dabūt uz Latviju arī ārpus festivāliem noliktā laika.
Līdz šim Skaņu mežs noticis gan dažādās koncertiem piemērotās, gan tikai uz pasākumu laiku tiem pielāgotās Rīgas vietās – Teātra muzejā, Grīvas mēbelēs, Tabakas fabrikā un Andrejsalā. Viestarts Gailītis uzsver, ka nepieradinātā mūzika ļoti labi sadzīvo ar tukšām, aizmirstām, pamestām telpām. "Kāds no gudrajiem ir teicis, ka mūzika ir nesastingusi arhitektūra. Kāpēc cilvēki šādās vietās labāk uztver iepriekš nedzirdētu, disonējošu troksni? Jo tas piepilda telpu – nevis tikai fizisko, bet arī garīgo telpu. Tas ir trīsdimensionāls fenomens," saka Viestarts. Viņš piebilst, ka eksperimentālā mūzika noteikti atdzīvina arī tās dažādās Durbes vietas – baznīcu, kultūras namu, skolu –, kur notiek Zemlika.
Skaņu mežs šogad notiek tradicionālā koncertiem paredzētā vietā – Mūzikas namā Daile –, toties skaņu mākslas izstāde Skan vasarā iemājoja Botāniskajā dārzā un Pārdaugavas koka muižās.
Pret vides debilizāciju
"Viens iemesls, kādēļ Skaņu mežs nodarbojas ar koncertu organizēšanu, ir mēģinājums, ja izmantojam Anda Sīļa apzīmējumu, iebilst vides debilizācijai, ko sevī nes izkalkulēti komerciālā mūzika. Tajā pašā laikā ir bezjēdzīgi runāt par publikas aprobežotību, sevišķi, ja tu darbojies tik šaurā žanrā kā eksperimentālā mūzika. Nav iespējams vērtēt publikas inteliģenci pēc tā, vai tā kaut ko saprot mūzikā. Var runāt tikai par spēka attiecībām kultūrvidē. Skaņu mežs ir mēģinājums uzturēt nelielu pretsvaru ārišķīgajai un nivelējošajai komerckultūrai. Skaņu mežs nepārstāv subkultūru, tas drīzāk ir piedāvājums atklāt kaut kādu jaunu spektru mūzikā. Iziet no komforta zonas tādā izpratnē, ka iziet no inerces savā mūzikas izvēlē," uzsver Viestarts Gailītis, kurš festivālu sācis rīkot pirms trīspadsmit gadiem, un tagad jau tas kļuvis starptautiski labi pazīstams.
Otrs Skaņu meža pārstāvis Rihards T. Endriksons, vasarā apmeklējot kādu lielu pašmāju festivālu ar aptuveni 10 000 cilvēku klātbūtni, bijis neizpratnē, kā tas var būt, ka mūzika tajā netiek uzskatīta par galveno. Viņa iebildumus pret pašķidro programmu piezemējuši citi apmeklētāji, sakot, ka tā ir snobiska čīkstēšana un šāda veida pasākumā svarīgākais ir socializēšanās, izbrauciens ārpus Rīgas. "Te nu, iespējams, var iezīmēt to atšķirību, ka mūsu un arī Mika Magones festivālā tomēr klausīties mūziku ir pati svarīgākā darbība un pārējais ir otršķirīgi," apgalvo Rihards.
Miks Magone, pats būdams mūziķis un izdevējs, šāda festivāla rīkošanu formulē īsi un sarunā no saviem vārdiem neatkāpjas: "Tas varbūt izklausās egoistiski, bet mēs darām tieši to, kas pašiem patīk, nevis mēģinām izpatikt pūlim. Mēs negribam braukt uz Krakovu, Stokholmu, Berlīni, mēs gribam tās grupas dzirdēt šeit, un viss. Es nesaprotu, kā tas var būt, ka Positivus rīkotājam Ģirtam Majoram viens no baušļiem, rīkojot festivālu, ir neaicināt grupas, kas pašam patīk."
Skaņu meža rīkotāji gan Mikam iebilst un atzīst, ka ne vienmēr viņu koncertos spēlē tie mūziķi, kuri pašiem vistuvākie, jo tomēr jādomā arī par publikas piesaistīšanu. Viņi ar atzinību novērtē Ģirta Majora biznesa ožu – spēju sarīkot lielu festivālu milzīgam dažādu cilvēku pūlim.
Nevajag lieku pūli
"Ģirts Majors strādā pēc cita komerciāla plāna, mēs darbojamies līdzīgi kā mākslas galerija, izstāde, muzejs. Turklāt mēs esam lielākoties nevis komerciālu sponsoru, bet institūciju atbalstīts pasākums. Mūs nevar pat salīdzināt no kaut kāda biznesa viedokļa. Festivāli ir tirgus. Mēs neesam tirgū. Lietas, ko mēs darām, ir pietiekami nozīmīgas, lai institūcijas (ASV vēstniecība, Gētes institūts u. c.) tām tērētu naudu, par spīti tam, ka tās nepelna. Pat ja visas institūcijas pēkšņi novērsīsies no šī kultūras spārna, sakot – jūsu saturs ir pārāk riskants un pretenciozs, lai ieguldītu naudu –, līdz šim ieguldītais atpelnīsies. Nevis naudas izteiksmē, bet tādā ziņā, ka divpadsmit gadu rīkot šādas mūzikas koncertus nozīmē kultivēt publiku. Pieņemsim, ka pazudīs nauda, bet vēl paliks publika, kas ir nākusi vietā," optimistisks savās prognozēs par to, kas notiktu, ja festivālam būtu jāsāk pelnīt pašam, ir Rihards. Tam ir pamats – Skaņu meža klausītāju skaits patiešām aug ar katru gadu, un par publikas trūkumu sūdzēties nav pamata, tomēr organizatori negrib "liekos klausītājus", tāpēc netiecas pēc reklāmas par katru cenu. "Svarīgi, lai cilvēki pievēršas šīm lietām, ja viņi ir noskaņoti vismaz tās izvērtēt. Mēs negribam uzņemties lieku pūli. Negribu izklausīties uz elitārismu vērsts, taču var gadīties, ka neinformētas un agresīvi noskaņotas publikas klātbūtne var nodarīt vairāk skādes nekā tās trūkums. Ir skaidrs, ka pie tā mūzikas sortimenta dažiem cilvēkiem var nepietikt mūzikas klausīšanās bagāžas, kas dotu iespēju saprast to vai citu mūziku, ko mēs piedāvājam," saka Rihards.
Viestarts mazliet oponē, ka arī tie, kuri iet uz šādiem pasākumiem bez jebkādām priekšzināšanām, nereti ir gatavi nodoties jaunām skaņām, bet tas nenozīmē, ka šī mūzika var kļūt par masu produktu: "Jaunā mūzika pēc savas būtības nekad nekļūs īpaši populāra, jo tā nav aprobēta sabiedrības apziņā. To varbūt vairāk pieņems kā fenomenu. Ar tās popularizēšanu var panākt nevis eksperimentālās mūzikas popularitāti, bet gan labvēlīgu blakni, proti, to, ka publika gūst plašāku redzesloku," saka Viestarts. Rihards turpina: "Iespējams, šī mūzika ir pietiekami specifiska, lai tā nebūtu Latvijas klausītājiem vajadzīga lielā apjomā un katru dienu. Skaņu mežs savāc apmierinošu publiku, un tie ir cilvēki, kuri reizi gadā ir gatavi pamēģināt kaut ko jaunu. Par laimi vai nelaimi, man ir aizdomas, ka katru dienu viņi nebūtu gatavi to darīt."
Skaņu mežs Rīgā Mūzikas namā Daile 10.–11.X
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 20–30
www.skanumezs.lv
Zemlika Durbē 24.–25.X
Biļetes www.bezrindas.lv EUR 26
www.zemlika.lv