Mūzika zinātkāram cilvēkam. Intervija ar grupu The Bad Tones

Kādreiz klausītājiem viņi bija pazīstami kā The Pink Elephant, taču kopš 2017. gada sauc sevi par The Bad Tones. Iekšējo rozā ziloni gan esot saglabājuši. Paši sevi pieskaita dažādiem žanriem, jo spēlējot to, ko konkrētajā brīdī jūt. Viņu jaunākais albums Is it Good Enough, kam par godu 12. augustā notika prezentācijas koncerts, ir ne tikai liriska sapņainuma un viegluma pārpilns, bet arī vēsta par dažādām nozīmīgām tēmām kā vientulība, veģetatīvā distonija un depresija. Portāls Diena.lv ar The Bad Tones tikās uz sarunu par mūziku, sapņiem, un, protams, jauno albumu.

Kādēļ izlēmāt mainīt grupas nosaukumu? Vai to var uztvert arī kā grupas identitātes maiņu?

Rūdolfs: Jā, tā bija kaut kādā ziņā identitātes maiņa, bet joprojām esam tie paši četri cilvēki, kuri bijām sākumā. The Pink Elephant ir ļoti izmantots nosaukums, un patiesais, garlaicīgais iemesls ir tāds, ka mūs īsti nevarēja atrast internetā, jo ar šo nosaukumu varēja atrast dažādas citas kompānijas un grupas. Identitātes ziņā galvenokārt mainījies tas, ka kādreiz vairāk rakstījām mūziku mēģinājumu telpā, bet tagad tajā ir ļoti svarīgs producēšanas aspekts.

Alberts: Pienāca moments, kad sapratām, ka vēlamies to darīt nopietni, un konsultējāmies ar citiem cilvēkiem, kuri ieteica mums nosaukumu nomainīt. Tomēr, lai arī nosaukums ir tagad ir cits, uzskatu, ka mūsos visos vēl aizvien sēž tāds rozā zilonis, tas nekur nav pazudis. 

Edvards: Mainīt nosaukumu ir slikts tonis, tāpēc arī mēs esam The Bad Tones jeb “sliktie toņi”. Patiesībā jāatzīst, ka bija šausmīgi grūti izdomāt kaut ko tādu, kas vispār varētu definēt, ko vēlamies darīt, un pie tam izdomāt ko tādu, kas neizklausās pārāk pretenciozi, bet tajā pašā laikā ir pietiekami neitrāls, lai nerastos kaut kādas asociācijas.

Cienu tos cilvēkus, kuriem viegli padodas izdomāt labus nosaukumus, jo mums tas bija pamatīgs process.

Alberts: Jāatzīst, ka daļu sekotāju tādā veidā esam pazaudējuši, jo bija arī tādi cilvēki, kas apgalvoja, ka The Pink Elephant tomēr bija labāks nosaukums, lai gan tolaik, kad šāds nosaukums mums vēl bija, daudzi izteica viedokļus, ka tas būtu jānomaina. Nedomāju, ka nosaukums ir tas, kas mūs ietekmē kā grupu, drīzāk mēs ietekmējam grupu kā zīmolu. Līdzīgi kā ar nosaukumu, arī ir ar mūzikas žanru, jo apzīmējums psihedēliskais roks ir tikai tādēļ, ka vienmēr prasa norādīt žanru, bet nevarētu teikt, ka sevi definējam kā absolūtu psihedēliskā roka grupu. 

Kopā muzicējat jau kopš vidusskolas. Pastāstiet, kas ir tas, kas notur jūs kopā?

Visi: Spīts.

Edvards: Ļoti reti sanāk satikt tādus cilvēkus, ar kuriem gribas būt kopā, un tad, kad tādus satiec, ir tā, ka gribas arī pieturēties pie viņiem. Mūsu bundziniekam nesen bija lauzta roka, un mums vajadzēja atrast kādu vietā. Jā, protams, bija arī citi varianti, bet sapratām, ka nav tik daudz mūziķu, ar kuriem ir vēlme un varēšana kopā saspēlēties. Es tiešām nevaru iedomāties, ko mēs darītu, ja Rūdim būtu salauzta roka, kuru gan ģitāristu viņa vietā varētu ņemt? Vienu koncertu mēs esam pārcēluši tādēļ, ka netiek kāds no grupas dalībniekiem. 

Rūdolfs: Tā ir tā kopējā attīstība un izaugsme, kas parāda, kā mēs visi maināmies kā mūziķi.

Kas ir grupa The Bad Tones jums pašiem? Ko tā jums nozīmē?

Alberts: The Bad Tones man ir tā perfektā mūziķu savienība, ar kuriem kopā spēlēt ir vislabāk. Man liekas, ka visi meklē tos perfektos cilvēkus, un tādi man ir grupas The Bad Tones mūziķi. Jāatzīst, ka īpaši pēdējā gada laikā esmu saticis ļoti daudz mūziķu un darbojies dažādos radošos projektos, bet ir ļoti maz tādu, ar kuriem ir tas īpašais "klikšķis", tāpēc tieši šī grupa ar tieši šiem cilvēkiem man ir patiesa sirds lieta, kurā man gribas nepārtraukti ieguldīt savu laiku un enerģiju. 

Vai saskarieties ar slinkumu savā radošajā darbā?

Rūdolfs: Tieši vairāk izpaužas individuālais slinkums, ne kolektīvais, to mēs vairāk vai mazāk esam iznīdējuši. Tad, kad katram ir jāizdara atsevišķi uzdevumi, paliek grūtāk.

Edvards: Ir konstanta cīņa pašam ar sevi, jo bieži vien slinkums rodas no tā, ka iedomājamies, ka būs grūti, bet pēc tam jau vairs nav tik traki.

Alberts: Vai arī sākumā ir sajūta, ka būs ļoti viegli, bet pēc tam, kad, piemēram, jāmontē videoklips, vairs tā nešķiet. 

Jūsu mūzika neskan kā mēģinājums izpatikt visiem. Kāds, jūsuprāt, ir jūsu klausītājs?

Alberts: Tāds, kuram patīk lasīt grāmatas, tāds, kurš lasa arī interneta rakstus, kuri ir garāki par trijām rindkopām, un tāds, kurš var paust savu viedokli, kas ir garāks par trim rindkopām.

Edvards: Es teiktu, ka vienkārši zinātkārs cilvēks, kuram dzīve nav tikai darbs un televizors. Lai gan forši būtu, ja arī tiem cilvēkiem patiktu mūsu mūzika, bet mēs noteikti vēl nebūsim topa augšgalā vismaz pāris gadus, līdz tiem cilvēkiem vienkārši tik ātri nenonāks tas, ko mēs darām.

Alberts: Es negribu teikt arī to, ka ir kāda īpaša kategorija, kurā varētu iedalīt mūsu klausītājus, jo, spēlējot koncertu Liepājā, sapratām, ka mūsu fani ir arī vecāka gadu gājuma cilvēki. Atzinīgus vārdus par spēlēšanu mums izteica vairākas omītes, kuras apsolījās nodot informāciju par mums arī citām omītēm. Vislabākā sajūta ir tā, kad uzmanīgi klausītāji pamana tās detaļas, par kurām mēs esam priecīgi.

Ko jums nozīmē mūzika?

Edvards: Mūzika ir kā psihoterapija, tikai lētāk. Ir forši, ka var izlikt visu, kas ir iekšēji sakrājies. Vēl man patīk, ka tas ir tāds izaicinājums – līdzīgi kā ar dārzu, tajā var vienmēr vēl un vēl darboties, tas ir nebeidzams attīstības process. 

Alberts: Tā ir tāda sadzīvošana, izdzīvošana, kur var izpaust savu sāpi. Tā ir tāda lieta, kuru vienkārši ļoti gribas darīt.

Prātā nāk analoģija, ka mūziķi ir kā lieli bērni un mūzika ir kā rotaļa, bet vienā brīdī ir jāatceras, ka jāiegulda ir liels darbs, lai tā rotaļa būtu patīkama.

Kā esat minējuši citās intervijās, jūsu pēdējais albums Is it Good Enough? tapis iespaidojoties no pieredzes, studējot Holandē. Varbūt varat pastāstīt nedaudz vairāk par ietekmi no tā laika? Ar ko šis albums atšķiras no citiem?

Alberts: Tā ietekme ir tajā ziņā, ka bija jānonāk uz pilnīgi jaunā vidē, nepazīstot nevienu cilvēku, bet tajā pašā laikā turpinot strādāt pie šīs grupas. Tas bija diezgan grūti. Studējot Nīderlandē, sapratām, ka daudz cilvēku spēlē trīs grupās ar domu, ka vismaz viena izdosies. Ļoti daudziem ir savas grupas, un tur tas nav nekas īpašs, tāpēc cerēt uz panākumiem vai slavu tur ir gandrīz neiespējami. Realitātē attopies, ka īsti nevienam tur neesi vajadzīgs. 

Rūdolfs: Šis albums no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka vairāk pievērsām uzmanību dziesmu producēšanai. Ja iepriekšējie albumi vairāk tapa kā "dzīvie ieraksti", tad šis ir studijas albums. Albums tapa salīdzinoši ilgu laiku. Domāju, ka klausītājiem albums nav ar neko īpašāks kā jebkurš cits albums. Šis vienkārši ir mūsu stāsts, kas atspoguļo laika periodu no mūsu dzīvēm, precīzāk, dzīvi ārzemēs – Holandē.

Šim albumam nav precīzs vēstījums, drīzāk atstāstījums, bet kopumā mēs gribam akcentēt mākslas patēriņa problēmas mūsdienu kultūrā un koncentrēties uz auditorijas iesaistīšanu mūzikas klausīšanās procesā, kā tas tika darīts skaņu ierakstu pirmsākumos. Šīs vērtīgās klausīšanās pieredzes mūs motivē un mūžam iedvesmo.

Vai jūs uzskatāt sevi par atpazīstamiem mūziķiem? Varbūt jums uz ielas jau prasa autogrāfus?

Edvards: Nē, un ceru, ka tas arī nenotiks. Tā popularitāte varētu būt tāda kā  akadēmisko pianistu popularitāte, ka mēs esam zināmi tikai konkrētajā žanrā.

Rūdolfs: Ceru, ka mums vienkārši būs vairāk klausītāju. Ir gadījies, ka cilvēki nāk ar mums aprunāties par jauno albumu, par mūziku, un tas ir patīkami. Mums ļoti patīk diskutēt un parunāt ar cilvēkiem par mūziku. 

Kādi ir jūsu turpmākie mērķi kā grupai? Iekarot lielos stadionus?

Rūdolfs: Tas, ka mēs varam turpināt darīt un radīt bez jebkādiem šķēršļiem, lai mums nav jāatceļ grupas lietas naudas dēļ. 

Edvards: Traku ideju īstenošana. Gribētos, lai ir pilns komplekts ar scenogrāfiju. Piemēram, līdzīgi kā Prāta Vētras bundziniekam Kasparam Rogam, kuram nav nekādu šķēršļu īstenot dažādas trakas skatuves ieceres. Mums ir daudz ideju, taču tas vienmēr apstājas pie tā, ka ir pārāk dārgi, bet gribētu, lai kādu dienu mums varētu būt tāds koncerts, kur detalizēti varam izstrādāt pilnvērtīgu šovu, skatuves izkārtojumu, lai tas būtu piedzīvojums.

Alberts: Atļauties domāt plašākā, un mēs vienkārši ceram, ka mums būs vairāk klausītāju. 

Vai ir gadījies, ka tiekat pārlieku kritizēti vai varbūt novērtēti vairāk nekā jums šķiet?

Edvards: Mans personīgais viedoklis ir, ka, ja kritizē to, kāpēc tiek dziedāts angļu valodā, tas ir tāpat, kā kritizēt to, kāpēc mūziķis spēlē mi nevis la akordu. Atbildot uz to, kādēļ mēs nedziedam latviski, vienkārši vēl nav sanācis uzrakstīt tādu tekstu latviski, kuru es gribētu publicēt. Esmu sacerējis daudz tekstu latviešu valodā, kuri man pilnīgi derdzas, un man pēc tam ir grūti to klausīties. Domāju, ka kaut kādā brīdī tie latviešu teksti izdosies, un tad mēs noteikti izdosim kaut ko latviešu valodā. Nav tā, ka dziedam angliski tāpēc, ka gribam iegūt popularitāti sev Amerikā.

Iepriekš minējāt, ka jūsu mūzika domāta inteliģentam klausītājam, kurš ir zinātkārs. Vai jūsu mūzikā ir saklausāmas ietekmes no citām mākslām? 

Edvards: Es ļoti novērtēju meistarību mākslā, pat, ja tā ir ļoti abstrakta māksla, piemēram, vienkārši savilkti ķeksīši.

Rūdolfs: Man patīk redzēt māksliniekos izaugsmi, kad katrs albums ir kaut kas jauns.

Alberts: No manas puses vistiešākā bāzē, kam esmu fans mākslā, ir mūzika, bet kas attiecas uz vizuālo mākslu, man kādreiz ļoti patika Salvadors Dalī, un vispār man ļoti patīk staigāt pa muzejiem, it īpašiem pēdējo divu gadu laikā.