Patiesībā vārds "sēras" Jurim Kulakovam tik ļoti nepiestāv, lai gan 2011. gadā viņš sakomponējis kantāti 1941. gada 14. jūnijā izvestajiem Sarkanais vilciens. Vairāk – krāsaini tērpi, puķes un lūpas…
Cilvēks, kurš absolūti nebija orators (nebija vai negribēja būt – to mēs nekad vairs neuzzināsim), kurš tik šarmanti savā nazālajā Kulakova tonī murmulēja aiz mikrofona, novērtēja augstvērtīgu dzeju un ar pirmajiem Pērkona dārdiem skaidri zināja, ko grib pateikt. Pārlaicīgā draudzībā ar Eduardu Veidenbaumu, Māri Melgalvu, Māri Čaklo, Klāvu Elsbergu dzima strāva un roks, kas ar teatrālu enerģiju un iedvesmu pluinīja padomijas sarkanās parpalas.
Jura Kulakova radošais mūžs bija spraigs un krāšņs, un laikam jau īsajā versijā par viņu pietiktu uzrakstīt tikai vienu teikumu – uz grupas Menuets bāzes 1981. gadā Kulakovs nodibināja leģendāro rokgrupu Pērkons, kurā pats spēlēja taustiņinstrumentus. Un kurš tad tālāk nezina, kas ir Pērkons un ko tas mums visiem nozīmē?! Pērkons pirmoreiz skandalēja Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā.
Juris Kulakovs beidzis Līvānu 1. vidusskolu un bērnu mūzikas skolu (1975), kur mācījies spēlēt akordeonu un fakultatīvi apguvis trompetes spēli, pēc tam – Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu akordeona specialitātē (1979). Latvijas Valsts konservatorijā absolvējis pūtēju un estrādes orķestru vadītāju un diriģentu klasi (1984, pedagogi – Raimonds Pauls un Alnis Zaķis) un mācījies kompozīciju pie Pētera Plakiža (1985–1990). Ulda Rudaka piemiņas raksts būs lasāms šonedēļ žurnālā SestDiena.