Opera atvadās no sava karaļa Lielā Kārļa

gada, kad pirmoreiz atveidoja Džakomo Pučīni operas Toska traģisko varoni. Šo āriju Zariņš dziedājis arī savas septiņdesmitās jubilejas saullēkta lidojumā gaisa balonā, kurā devās kopā ar koru Maestro Imantu Kokaru un komponistu Mārtiņu Braunu. "Tas bija burvīgi! Mēs klusi slīdam telpā, lejā sakopta un skaista Tērvete, sievas dodas govis slaukt, es no sirds dziedu: "Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi…"," dziedātājs toreiz, 2000. gada vasarā, atklāja Teklai Šaiterei žurnālā SestDiena. Vēl šovasar izcilais tenors nosvinēja savu 85. jubileju un tikko, pirmdien (gan neklātienē), viņa leģendārais mūžs mākslā tika sumināts ar Latvijas gāzes balvu operai. Godinot operas skatuves karali, visi piecēlās kājās, no skatuves skanēja sirsnīgs labas veselības vēlējums. Pēc divām dienām uzzinājām, ka Kārlis Zariņš 23. septembrī pēc smagas slimības aizgājis mūžībā. Tā ir smaga un sāpīga ziņa leģendārā mākslinieka ģimenei, kolēģiem, audzēkņiem un neskaitāmajiem viņa varenās, neatkārtojamās balss, grodo skatuves tēlu un vitāli saulainā personības šarma cienītājiem."Šis spēcīgais cilvēks - liela auguma, stiprs un labsirdīgs. Izcils mākslinieks. Mēs viņu saucām par Lielo Kārli!" atceras bass Aivars Krancmanis, kurš ilgus gadus bijis Zariņa kolēģis Latvijas Nacionālajā operā. "Kad vēl kā jauns gurķis 1978. gadā atnācu uz operas kori, viņš jau bija liels solists, dziedāja Karmenā, Otello, Masku ballē. Izcilas izrādes. Viņš nekad nemarķēja, vienmēr dziedāja pilnā balsī, sevi netaupīja. Lai arī būdams par mani krietni vecāks, divās operās (Dons Karloss, Turandota) viņš bija mans dēls. Mēs īpaši satuvinājāmies, kad kopā - viņš, Inese Galante, pianists Māris Skuja un es - deviņdesmito gadu sākumā divreiz bijām Amerikas turnejā. Tādu spēka mitriķi mākslā, kāds bija Kārlis, būtu grūti atrast. Viņš savos laukos brauca ar traktoru. Lejā bija dziļš dīķis, un reiz, kad kalniņā ieklemmējās ātruma pārslēgs, traktors atmuguriski ieripoja dīķī. Paldies Dievam, traktoram bija noņemts jumts, un viņš izpeldēja ārā. Dienā cietis auto avārijā, viņš vakarā tomēr nodziedāja grūto Eroda lomu operā Salome. Kā parasti, spīdoši," stāsta Krancmanis.Kārļa Zariņa Zelta lomas bija Otello (Dž. Verdi Otello), Kanio (R. Leonkavallo Pajaci), Karalis Gustavs III (Dž. Verdi Masku balle), Kalafs (Dž. Pučīni Turandota), Tots (I. Kalniņa Spēlēju, dancoju), viņš izcili dziedāja visas vadošās tenoru lomas. "Vokāli viņam vienkārši nav līdzīgu. Kārlis Zariņš ir pasaules klases tenors, kura skatuves varēja būt Metropolitēna opera, La Scala un Koventgārdens, taču viņa spēka gadi bija padomju laikā, kad no rietumiem mūs šķīra dzelzs aizkars.Neparasti ilgo un raženo skatuves karjeru, kas turpinājās teju pusgadsimtu, Kārlis Zariņš uzsāka LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātrī uzreiz pēc Latvijas Valsts konservatorijas absolvēšanas un stažēšanās Sofijas konservatorijā Bulgārijā. Uz dzimtās skatuves viņš dziedāja līdz pat 2006. gada nogalei. Izcilais mākslinieks dziedājis 26 PSRS teātros, tostarp desmit gadus (1970.– 1980.) bija ārštata solists Krievijas Valsts Akadēmiskajā Lielajā teātrī Maskavā, kur vairāk nekā piecdesmit reižu dziedājis Hermani, Radamesu un Hozē. Viņš uzstājies Bulgārijā, Rumānijā, Čehijā, Slovākijā, Spānijā, Vācijā, Itālijā, Holandē, Beļģijā, Zviedrijā, arī Francijā, Austrijā, Grieķijā, ASV, Kanādā, dziedājis vairāk nekā 2000 koncertos un uzstājies kopā ar Irinu Arhipovu, Greisu Bambriju, Žozefīni Barstovu, Mariju Biešu, Genu Dimitrovu, Jeļenu Obrazcovu, Sergeju Leiferkusu, Džordžu Londonu, Jevgeņiju Ņesterenko un citām pasaules vokālās mākslas zvaigznēm. Profesora Kārļa Zariņa audzēkņu vidū ir Ingus Pētersons, Aleksandrs Poļakovs, Jānis Sproģis, Guntars Vētra, Sergejs Jēgers. Par izcilu ieguldījumu Latvijas vokālajā mākslā Kārlis Zariņš saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu (1994.), Aldara balvu Operai (1999.) un AS _Latvijas Gāze _Gada balvu Operai 2015 kategorijā Leģendārs mūžs mākslā.Atvadīšanās no Kārļa Zariņa notiks otrdien, 29. septembrī, plkst.11.30 Operas Lielajā zālē. Izvadīšana plkst. 14 I Meža kapos.