Vēsturiskā sestā partija
Opera – lekcija veidota, iztulkojot mūzikas valodā 1960. gada Maskavas pasaules čempionāta mačā izspēlēto sesto šaha partiju, kurā 23 gadus vecais Mihails Tāls ļoti negaidītā un zīmīgā veidā pieveica šķietami neuzvaramo un par sevi krietni vecāko lielmeistaru Mihailu Botviņiku. Vēsturiskā partija notika Maskavā Puškina teātrī 600 skatītāju klātbūtnē. Spēles gaitai radio un televīzijas pārraidē sekoja miljoniem cilvēku, jo tolaik šahs bija vēl populārāks nekā tagad hokejs. Operas uzmanības fokusā ir arī šaha spēles neparastās popularitātes fenomens aukstā kara laikā. Būtiska loma tajā bija tituliem bagātākajam Latvijas šahistam Mihailam Tālam, viņu pat godāja par "burvi no Rīgas".
"Izrāde stāsta ne tikai par abiem šahistiem un 1960. gada spēli, bet arī par laikmetu un šaha revolūciju, kad šī spēle kļuva tik ļoti populāra. Mani interesēja, kur ir šīs intereses sākums un kā tā pieauga līdz augstākajam līmenim," stāsta Sergejs Timofejevs. Viņu interesējis arī tas, kas spēles laikā notiek cilvēka galvā, domāšanā. Libretā atklātas abu šahistu personības, kuras turklāt simbolizē divus laikmetus. Mihails Botviņiks, kurš bija gatavs kļūt par pasaules čempionu jau 30. gados un pēc šahista karjeras beigām strādāja pie mākslīgā intelekta radīšanas, bijis orientēts uz progresu, akadēmisku pašdisciplīnu un racionālu plānošanu. Savukārt jauniņais Mihails Tāls licis lietā intuīciju un improvizāciju, tā radot konfliktu starp loģiku un mākslu. Ar savu jauno, pārsteidzošo pieeju viņš lauza veco domāšanas sistēmu. Pats Mihails Tāls šaha spēli salīdzinājis ar teātra izrādi, kurai ir divi autori, bet konflikts ir tajā, ka ikviens grib vinnēt.
Pēdējais romantiķis
"Tāpat kā mākslā 60. gados tika lauztas robežas, Mihails Tāls izgāja ārpus pieņemtajām robežām šahā un mainīja šo spēli. Līdz tam brīdim šahs bija racionāla sistēma, bet Tāls tajā ienesa radošumu, azartiskumu un neparedzamību," uzsver režisors Viesturs Meikšāns. Mihails Tāls ir vienīgais Latvijas šahists, kuram izdevies iegūt pasaules čempiona titulu. Viņa krāšņā spēle pie šaha galdiņa bijusi tikpat ātra un riska pilna kā paša dzīve, kura aprāvās veselības problēmu dēļ 1992. gadā.
Mihails Tāls šahu spēlēja kopš septiņu gadu vecuma, jau 13 gados viņš bija Latvijas PSRS šaha jauniešu izlases dalībnieks un 17 gadu vecumā kļuva par republikas čempionu. 1960. gadā triumfējot pār Mihailu Botviņiku ar rezultātu 12,5 pret 8,5 (kopā 21 šaha partijā), viņš kļuva par astoto pasaules čempionu šaha vēsturē. Viņu uzskata par pēdējo šaha romantiķi, kura talantu nevienam vairs neizdosies atkārtot. Starp citu, Tāla mākslinieciskums izpaudās arī spilgtajā muzikālajā talantā. Kaut arī viņam kopš dzimšanas labajai rokai trūka divu pirkstu, viņš spēlēja klavieres un esot to darījis aizrautīgi un labi. Varbūt viņš nojauta, ka šahu var iztulkot mūzikā.
Katete garāka par hipotenūzu
Leģendārais mačs starp diviem Mihailiem LNO Jaunajā zālē tiek izspēlēts multimediālas lekcijas formā: izrādē tiek stāstīts gan par šaha ideoloģisko nozīmi un neparasto popularitāti Padomju Savienībā, gan par Tāla intuīcijā un improvizācijā balstīto taktiku, kas ļāva pārsteigt un uzvarēt racionālo, akadēmisko Botviņiku. Operas veidotājiem būtiska un atveidošanas cienīga bijusi arī spēles gaitā arvien pieaugošā spriedze. Slavenās partijas gaitā Tāls, kurš spēlēja ar melnajām figūrām, pēkšņi upurēja zirgu. Tas salauza spēles gaitu, samulsinot pilnīgi visus. (Operā tam ir sava atbalss – salauzta galda izskatā uz skatuves.) Publika zālē skaļi noelsās, jo neviens nespēja saprast šķietami neloģisko gājienu, un satraucās, ka šahists ir kļūdījies. Arī superdators Botviņiks pārsteigumā "uzkārās". "Es dažreiz gribu radīt situāciju, kad katete kļūst garāka par hipotenūzu," Mihaila Tāla teikto atminas viņa treneris un ilggadējais sekundants šaha meistars Valentīns Kirilovs.
Starp citu, šaha galdiņš, uz kura Maskavā norisinājās šī satriecošā spēle, drīz vien nonāca Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja rīcībā. Tagad tas izvilkts no glabātavas, lai piedzīvotu otru zelta stundu – ikviens, iepriekš piesakoties muzeja komunikācijas daļā un nopērkot muzeja ieejas biļeti, var rezervēt laiku šaha partijas izspēlēšanai uz vēsturiskā galdiņa. Šaha figūras gan jāņem līdzi pašam, jo muzejam to nav.
Katrai figūrai savs instruments
Lai skaņās tvertu šaha spēli, komponists Kristaps Pētersons izveidojis īpašu mūzikas sistēmu. Šajā nolūkā viņš sadalījis šaha galdiņu pa notīm tā, lai baltie un melnie klavieru taustiņi atbilstu baltajiem un melnajiem šaha lauciņiem. "Tā izveidoju savu gammu, skaņu rindu, kuru pēc tam turpinu tālāk pa apli. Šaha figūrām pārvietojoties pa lauciņiem, katrs gājiens iegūst savu melodisko motīvu. Katrai figūrai atbilst arī savs instruments: piemēram, tornim, kā jau gruntīgai, masīvai figūrai, atbilst kontrabass vai zemāka cilvēka balss. Kad figūru nokauj, mūziķis atstāj skatuvi," Kristaps Pētersons stāsta par savu kompozīcijas sistēmu.
Instrumentu izvēlē viņš skatījies, lai pat spēles beigās, kad uz laukuma atlicis jau pavisam maz figūru, būtu iespējams "pārklāt visu reģistru" – gan zemās, gan augstās skaņas. Savukārt multimediālas operas – lekcijas formu komponists izvēlējies tāpēc, lai šodienas cilvēkiem pastāstītu, kas ir šahs un cik populārs tas kādreiz bijis. Tautas masu aizraušanos ar šahu apliecina arī sarunās pirms pirmizrādes demonstrētā kinohronika, kurā redzams šaha spēles "uzvedums" uz ledus publikas izklaidei Daugavas stadionā 1962. gadā: pretinieki Mihails Tāls un Aivars Ģipslis komandas slidotājiem nodod pa mikrofonu.
Arī operā šahu izspēlē 32 dalībnieki – tik, cik figūru piedalās šaha spēlē. "Šaha komplektā" ir divi diriģenti, astoņi dziedātāji, astoņi dejotāji un četrpadsmit kameransambļa mūziķu. Viņi ir izvietoti skatuves pretējās pusēs – gluži kā pretinieku figūras šaha spēlē. Melno figūru lomas dzied Dana Bramane, Juris Ādamsons, Ieva Parša, Andris Lapiņš un Kalvis Kalniņš. Baltie ir Armands Siliņš, Baiba Berķe un Gunta Davidčuka. Savukārt kā karaļi katrs savu armiju diriģē divi diriģenti – Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents Atvars Lakstīgala un Ainārs Rubiķis, kurš patlaban ir Novosibirskas operas mākslinieciskais vadītājs. Viņš uzskata: "Tā kā muzikālais materiāls ir sarežģīts, ir labi, ka ir arī otrs diriģents, uz kuru paļauties." Arī solisti jau pieraduši pie manieres, kura radikāli atšķiras no klasiskās dziedāšanas.
Opera skan krievu valodā, kurā runāja abi šaha lielmeistari, šādi tuvinot iestudējumu t. s. dokumentālā teātra žanram. Krievu valodu komponists izvēlējies arī tāpēc, lai būtu vieglāk abstrahēties no vārdu nozīmes. Iestudējuma darbība gan notiek nevis teātra vidē, kā tas reāli bijis, bet gan kādreizējā Padomju Krievijas ģenerālprokurora, PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja, šaha kustības aizsācēja Nikolaja Kriļenko kabineta priekštelpā, ļaujot scenogrāfam Reinim Suhanovam iedvesmoties no Rīgas Stūra mājas iekštelpu bezlogu noslēgtības un sienu paneļu rakstiem.
Opera – lekcija Mihails un Mihails spēlē šahu
LNO Jaunajā zālē 21.III plkst. 18.30, 23.V, 7., 10.VI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 21–36