Trimdas latviešu komponista Bruno Skultes (1905-1976) baletviencēliena Koklētājs un velns pirmizrāde Latvijā un Māra Lasmaņa četras Pasakas par koklētāju 40 mūziķu lielam kokļu ansamblim un teicējam pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē 4. novembrī plkst. 12. un 19.
Oriģināldekorācijas
Trimdas latviešu komponists, diriģents un ērģelnieks Bruno Skulte, Latvijā palikušā komponista Ādolfa Skultes brālis, baletu pabeidza 1969. gadā, un tā paša gada oktobrī tas piedzīvoja pirmizrādi Ziemeļamerikas latviešu II kokļu svētkos Toronto diriģenta Andreja Jansona vadībā. Taču Skultes dzimtenē par viņa radošo veikumu, tajā skaitā oriģinālo baletu, kura orķestra stīgu instrumenti ir kokles, tolaik nekas nebija zināms. Kopš 1944. gada, kad viņš devās trimdā, līdz mūsu valsts atjaunošanai viņa vārds Latvijā bija liegts. Pēc atsevišķiem koncertizpildījumiem un ieraksta beidzot arī Latvijas Nacionālās operas repertuārā nonākusi viņa mūzikas drāma Vilkaču mantiniece. Savukārt baletu gatavo Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi un horeogrāfes Regīna Kaupuža un viņas bijusī audzēkne Agnese Andersone. Orķestrī, kura kodols būs Māras Vanagas kokļu kvartets Kārta, muzicēs Latvijas Nacionālās operas orķestra pūtēju grupa, savukārt kostīmiem roku pielikusi Elita Patmalniece. Tāpat kā visa līdzšinējā B. Skultes daiļrades mantojuma popularizēšana, arī baleta iestudējums tapis diriģenta Andreja Jansona vadībā. Viņš licis lietā savus ASV latvieša kontaktus - piemēram, draudzību ar 1969. gada pirmizrādes scenogrāfa Ēvalda Dajevska dēlu Pēteri Dajevski, ar kura laipnu gādību balets būs baudāms vēsturiskajās oriģināldekorācijās. Ar viņa atļauju uz afišas publicēts arī pirmās programmiņas vāks.
Pauze - 41 gads
„Bruno Skulte pievērsās kokļu mūzikai 60. gadu sākumā. Es toreiz vēl spēlēju Pitsburgas simfoniskajā orķestrī un neko daudz nezināju, kas notiek Ņujorkā. Vairākas meitenes manos gados bija sākušas koklēt, un Bruno Skulte bija iemīlējis šo instrumentu. Kā pirmās viņš koklei uzrakstīja trīs dejas, sekoja rinda tautas dziesmu apdaru un beidzot - balets,” stāsta A. Jansons, kurš bijis Skultes uzticams draugs un kolēģis. Komponists gribēja uzrakstīt baletu, kur kokles izmantotas kā orķestra instruments. ASV un Kanādas latviešu vidē tolaik bijušas pieejamas tikai etnogrāfiskās kokles - tām bija 13 stīgas, un uz tām varēja spēlēt tikai vienā toņkārtā. Meistari izgatavojuši vairākas kokles mi un do toņkārtās, no Latvijas bijusi vienīgā «sol» kokle. Skulte baletā pat paredzējis laiku, lai mūziķes paspētu nolikt vienu kokli un paņemt citu.
Pirmizrādē viņš gan diriģējis, gan pats spēlējis oboju un kokli, jo bija jātaupa nauda. Komponists bijis pārāk slims, lai brauktu uz pirmizrādi Toronto, taču ieradies uz izrādi Ņujorkā 1970. gada ziemā. Kopš tā laika balets nekur nav rādīts. Tiklīdz kritis dzelzs priekškars un A. Jansonam radusies iespēja uzņemt kontaktus Latvijā, viņš mēģinājis iedzīvināt šo ideju. Vispirms runājis par to Nacionālajā operā, tomēr dzirdīgas ausis atradis tikai pēc 20 gadiem RLB Mūzikas komisijas vadītāja Arvīda Bomika un Regīnas Kaupužas personā. Ar šo iestudējumu pieminēsim arī Toronto latviešu deju ansambļa Diždancis māksliniecisko vadītāju un daudzu trimdas latviešu Dziesmu svētku horeogrāfu Zigurdu Miezīti, kurš bija viens no šī baleta horeogrāfiem. Jaunā, R. Kaupužas un A. Andersones horeogrāfija gājusi klasiskā baleta ceļu. «Tas bija izaicinājums: klasiskais balets ar kokļu mūziku,» uzsver R. Kaupuža, kura atbilstoši veidojusi arī libretu. Mīļums, tautiskums un siltums valdīs arī Māra Lasmaņa Pasakās par koklētāju, kuras uz skatuves kopā ar aktieri Rūdolfu Plēpi vēstīs 40 koklētāju orķestris.