Festivāls piedāvā daudzveidīgu muzikālo un izglītojošo programmu 12 pasākumos no 3. līdz 31. martam Rīgā, Ādažos, Dobelē un Ventspilī visu vecumu publikai.
Cilvēks spuldzīte
Tātad elektrība, spriegums. Taču "šis stāsts ir par cilvēka voltāžu. Cilvēks ir kā spuldzīte, kā enerģētiska Visuma detaļa", paskaidro Platons Buravickis, ar ierastu kustību pieslēdzot velosipēdu. Ar to viņš ik dienu neatkarīgi no gadalaika mēro aptuveni 20 kilometru garo ceļu no mājām Juglā uz betona rūpnīcu Sarkandaugavā, savu darbavietu jau astoņus gadus. Studiju gados tā minies pat uz darbu Jelgavas Mūzikas vidusskolā.
"Sākums ir ļoti fragmentēts: cilvēciskais sākums, tikai ļoti sadrumstalots. Skaņdarba gaitā tas koncentrējas. Mans vēstījums ir par to, ka cilvēkiem mūsdienu dzīvē ir baigā spriedze. Viņi nevar izpausties, tikai fragmentāri kaut ko dara, dara... Šie cilvēki to spriegumu arī veido," stāsta jaunais komponists. Opusam esot laimīgas beigas: cilvēki tomēr pārvar fragmentēšanos. Voltāža ir viņa otrais darbs, kas komponēts speciāli trio Art-i-Shock. Autors pats piezvanījis: gribu jums uzrakstīt!, jo "šīs meitenes - pianiste Agnese Egliņa, čelliste Guna Šnē un sitaminstrumentāliste Elīna Endzele - ir apbrīnojamas. Mūziķi vienmēr grib, lai kaut ko pārtaisa, pielāgojot viņu iespējām, bet viņas nospēlē pilnīgi visu! Šis trio ir atradums jebkuram komponistam. Viņš var rakstīt, kā grib!".
Līkumainais ceļš
"Katrs cilvēks pats zina, ko viņam vajag, tikai apkārtējā vide un viņš pats sev traucē, pats sevi fragmentē. Interesants ir viens mērķis, bet ceļš uz to ir sašķelts. Man arī. Uzskatu, ka mans ceļš uz mūziku vēl nav aizvedis," komponists piebilst. Kā tā? Dzīve spiedusi agri sākt gādāt par iztiku. "Pametu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un aizgāju strādāt rūpnīcā. Lai varētu iestāties Mūzikas akadēmijā, vidējo izglītību ieguvu vakarskolā." Vispirms strādājis kuģu remonta rūpnīcā Vecmīlgrāvī, pēc tam betona konstrukciju rūpnīcā BMGS Sarkandaugavā, nu jau astoto gadu. Pēc individuāla pasūtījuma un rasējumiem izgatavo sienu paneļus un betona kāpnes. "Man šis darbs patīk," komponists neliekuļo, jo "darbs rūpnīcā ir radošs, visu laiku jādomā, jāizgudro arvien jauni risinājumi. Starp citu, ar vienu no betona mezgla operatoriem diskutējam par Brukneru un Mesiānu. Ar citiem par deju mūziku. Esmu ievērojis, ka cilvēkiem, kuriem mūzika nepatīk, ir problēmas darbā, nemāk lasīt rasējumus."
Betonēšana ir roku darbs, un Platonam - kodolfiziķes un inženiera dēlam - tāds vienmēr paticis. Bērnībā viņš strādājis dārzā, mājās sakrājis iespaidīgu instrumentu kolekciju. "Nevis mūzikas instrumentu, bet darbarīku kolekcija. Man patīk meistarot," komponists pats labo savu velosipēdu, ir izgatavojis pat dažas mēbeles. Patīk arī elektronika - kaut ko salodēt, uztaisīt. "Man patīk radīt kaut ko tādu, kas iepriekš nav bijis un paliks pēc manis. Tāpēc man bija liels konflikts ar klavierspēli: tu dari, dari, it kā iemācījies, kaut kas notika, un - nav. Izgaisa. Bet pierakstītā nošu lapa ir kaut kas reāls, tā paliks. Pēc desmit vai vairāk gadiem to varbūt vēl kāds nospēlēs. Tāpat celtniecībā. Nebija, tu uzbūvēji, un tas stāv! Nams nevar vienkārši izkūpēt gaisā." Mūzikas akadēmijas studiju gados pastrādājis Juglas un Jelgavas mūzikas skolās, kā arī Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, Platons pārliecinājies, ka "strādāt skolā ir ellīgi grūti, īpaši vispārizglītojošajā, turklāt, lai nopelnītu iztikai, būtu jāstrādā desmit skolās, braukājot pa visu Latviju. Paldies, bija interesanta, laba pieredze, bet vairāk nevajag." Viņaprāt, tie, kuri komponēšanu apvieno ar pedadagoģisko darbu, ir supermeņi: "Gods un slava viņiem!"