Nesen britu žurnāla BBC Music Magazine veiktajā 172 dziedātāju aptaujā tika noskaidrota visu laiku izcilākā opera – pirmo vietu ieņēma Volfganga Amadeja Mocarta komēdija Figaro kāzas (lielākā sensācija – Žorža Bizē Karmenas neiekļūšana pirmajā divdesmitniekā). Par Figaro kāzu mūžīgo vitalitāti, muzikālo un dramaturģisko daudzpusību un elastīgumu atgādina Bavārijas Valsts operas jauniestudējums, kuru 2017.–2018. gada sezonas sākumā veidojuši grieķu diriģents Konstantīns Karidis un vācu režisors Kristofs Lojs. Šī ir laikmetīga, inteliģenta, stilīga, ironiska un rotaļīga izrāde, kurā Kristofs Lojs līdz mirdzumam ir noslīpējis katru detaļu.
Grāfs ar Maestro smīnu
Režisors interpretē Figaro kāzas kā ļoti feministisku darbu – toni nosaka sievietes, pat ja šķiet, ka viņas ir tikai figūriņas vīriešu iniciētajās erotiskajās spēlēs. Vīrieši sievietēm pieskaras emocionāli un ķermeniski, dažām seksuāli uzmācas, taču paši cieš visvairāk. Pat jauniņais mīlnieks pāžs Kerubīno, kuru atveido franču mecosoprāns Solena Lavanāna-Linke, šajā versijā ir pietiekami sievišķīgs čalis ar paaugstinātu sieviešu hormonu koncentrāciju organismā (viņu var uzskatīt par vienu no pirmajiem starpdzimumu personāžiem muzikālajā literatūrā).
Operas darbības vieta – grāfa Almavivas pils – atgādina teātri, un visi varoņi ir marionetes. Ļoti iespējams, ka šis teātris tiek spēlēts Figaro galvā – jauns vīrietis, kurš gatavojas kāzām, ir pakļauts ne tikai uzbudinājumam, bet arī pamatīgam stresam. No tā var rasties ne tādas vien halucinācijas!
Figaro lomu dzied atraktīvais, apdāvinātais itāļu basbaritons Alekss Espozito: viņa realitāte visādos veidos tiek deformēta un sašķobīta – šīs pārmaiņas tiek atspoguļotas scenogrāfijā (tās autors ir Johanness Leiakers). Katrā cēlienā grāfa pils telpas maina mērogu, mazas durvis pārvēršas par gigantiskām. Figaro ir apjucis un īsti nesaprot, kas notiek viņa pasaulē, taču tēlo lietišķu, asprātīgu un rīcībspējīgu džentlmeni. Figaro slepeni cieš, apzinoties, ka grāfs Almaviva, kuram viņš kalpo, mierīgi var pavedināt viņa līgavu Suzannu (brīnišķīgais ukraiņu soprāns Olga Kuļčinska ar kristāldzidru balsi), ja tiešām ļoti vēlēsies. Vai grāfs nolaidīsies tik zemu, lai pārgulētu ar istabeni?
Grāfs Almaviva un viņa atveidotājs vācu baritons Kristiāns Gerhāers ir izrādes galvenā intriga un vilinājums. Kristiāns Gerhāers ir ģeniāls kamermūzikas interprets, kurš ļoti rūpīgi izvēlas operlomas un teātrī nedzied bieži. Viņa piedāvātais grāfa Almavivas lomas lasījums ir negaidīts gan muzikāli, gan aktieriski. Mocarta operu Kristiāns Gerhāers dzied tikpat smalki un liriski kā Šūberta dziesmu: jūs dzirdat un saprotat katru vārdu, katru emocionālo niansi.
Kristiāns Gerhāers ir nopietns, noslēgts cilvēks un introverts mākslinieks, un Figaro kāzas atklāj viņa komiķa talantu: grāfs ir elegants palaidnis, kurš jebkurā mirklī var iekulties kādā seksa skandālā, taču nevēlas, lai viņu nogāž no pjedestāla kā Hārviju Vainstīnu. Kristiāns Gerhāers apbur ne tikai ar balsi un aktierspēli, bet arī ar ķermeņa valodu un sejas izteiksmi – viņa tēlotais grāfs regulāri "uzliek" tādu kā Raimonda Paula smīnu. Varoņa sievas grāfienes melanholiskās skumjas, ievainojamību un pazemojumu dziedājumā pārvērš itāļu soprāns Federika Lombardi.
Krāšņu, satīrisku tēlu grāfa saimniecības daļas vadītājas Marselīnas lomā rada prominentais zviedru mecosoprāns Anne Sofija fon Otere. Trešā cēliena beigās viņa iejūtīgi izpilda operā integrēto Mocarta dziesmu Abendempfindung an Laura – tā ir kā šūpuļdziesma, ar kuru Marselīna mierina savu jaunatrasto dēlu Figaro, ar kuru vēl pavisam nesen izmisīgi centās apprecēties, nenojaušot par viņu radniecīgajām saitēm. Viņi bija soļa attālumā no incesta!
Figaro kāzas dzīvi un aizrautīgi diriģē grieķu maestro Konstantīns Karidis – viņa vārdu ir vērts iegaumēt. Šim diriģentam ir uzticēts gods atklāt 2018. gada Zalcburgas festivāla operas programmu – Mocarta dzimtajā pilsētā viņa vadībā nākamajā vasarā skanēs Burvju flautas jauniestudējums.
Lika Bondī testaments
Kopš 2010. gada Bavārijas Valsts operas repertuārā esošo Džakomo Pučīni Toskas iestudējumu veidojis izcilais šveiciešu režisors Liks Bondī (1948–2015), viens no XX gadsimta otrās puses Eiropas teātra līderiem. Izrāde ir Bavārijas Valsts operas, Ņujorkas Metropolitēna operas un Milānas Teatro alla Scala kopražojums.
Kad šis uzvedums atklāja Metropolitēna operas 2009.–2010. gada sezonu, režisors avangardists un viņa radošā komanda tika sagaidīti ar neapmierinātiem svilpieniem. Kopā ar Liku Bondī Tosku radījuši leģendāri mākslinieki: režisora Patrisa Šero ilggadējais domubiedrs scenogrāfijas klasiķis Ričards Peduci un kostīmu māksliniece Milēna Kanonero, kuras veidotie tērpi ir redzami Stenlija Kubrika, Hjū Hadsona, Frānsisa Forda Kopolas, Džūlijas Teimores, Sofijas Kopolas, Sidnija Polaka, Stīvena Soderberga un Vesa Andersona filmās. Milēna Kanonero ir četrkārtēja Oskara ieguvēja.
Metropolitēna opera jau tikusi vaļā no Lika Bondī Toskas atsvešinātās, vienlaikus minimālistiskās un monumentālās vizuālās elegances – šā gada 31. decembrī Ņujorkas teātrī notiks britu režisora Deivida Makvikara piedāvātā Pučīni darba jauniestudējuma pirmizrāde, kura būs klasiski, tradicionāli skaista. Lika Bondī Tosku savā repertuārā saglabā Minhene un Milāna.
Par ko bija sašutusi Ņujorkas publika? Par to, ka šī Toska noliedz pārspīlēti teatralizētas klišejas un atribūtus, pie kuriem skatītājus pieradinājis, teiksim, Franko Dzefirelli. Likam Bondī ir svarīga atmosfēra, jūtu intensitāte, emociju atkailinātība – par to var pārliecināties Minhenē, kur itāļu diriģenta Daniēles Kallegāri vadībā uzstājas fenomenāli dziedātāji. Šī ir interesantākā, pārsteidzošākā Toska, kuru man nācies dzirdēt. Vispirms – pateicoties titullomas atveidotājai vācu soprānam Anjai Harterosai. Viņas partneri izrādē ir maltiešu tenors Džozefs Kaleja (Mario Kavaradosi) un serbu baritons Žeļko Lučičs (barons Skarpija).
Anja Harterosa ir mūsdienu noslēpumainākā dziedātāja, kura pašlaik ir radošā spēka pilnbriedā un kurai ir svešas jebkādas ārējas popularitātes un slavas izpausmes. Vācijas žurnāla Opernwelt veiktajā 50 Eiropas kritiķu aptaujā, kam operas pasaulē ir ārkārtīgi liela nozīme, viņa atzīta par 2017. gada labāko solisti. Šo godu māksliniece izpelnījusies par Madlēnas lomu Umberto Džordāno Andrē Šenjē jauniestudējumā un Elizabetes lomu Riharda Vāgnera Tanheizera jauniestudējumā Bavārijas Valsts operā, kā arī par Zīglindes lomu Riharda Vāgnera Valkīrā Zalcburgā.
Toskas lomā Anjas Harterosas balss atklājas visā tās neierobežoti ekspresīvajā skaistumā, viņas tēlojumam un dziedājumam nekad nav raksturīga ne eksaltācija, ne manierīgums. Sekojot režisora Lika Bondī idejai atsvabināt Tosku no visām klišejām, šī unikālā dziedātāja un aktrise ar grieķu skulptūras profilu (Anjas Harterosas tēvs ir grieķis) atbrīvo operdīvu Floriju Tosku no saldena, pašmērķīga kiča un paštīksmināšanās važām. Ārija Vissi d’arte viņas izpildījumā skan kā traģisma pilna lūgšana – tu to klausies kā pirmo reizi mūžā.
Pēc Skarpijas nogalināšanas Toska nekur nesteidzas, nesaceļ kņadu – pēc misijas izpildīšanas viņa atzveļas dīvānā, lai atvilktu elpu. Viņa nerīko rituālu ar svecēm un krucifiksu pie Skarpijas līķa, kā savās norādēs iesaka Pučīni. Protams, Toskas dvēsele ir vulkāns, taču viņai šajā brīdī laiks ir apstājies un viņa var atļauties būt mierīga.
Lika Bondī izrāde ir par laika plūdumu un temporitmu, par to, ka laiks cilvēka dzīves ekstrēmākajos brīžos var paātrināties un var apstāties. Ar laika "regulēšanu" šajā Toskā meistarīgi strādā gan Liks Bondī (tāds ir viņa testaments!), gan diriģents Daniēle Kallegāri. Laika ritējumu dzirdam orķestra skanējumā un redzam uz skatuves – to iemieso gaismas partitūra, kuru veidojis gaismu mākslinieks Mihaels Bauers.
Madonna vairs nav jākrata
Džozefs Kaleja gleznotāja Kavaradosi lomā apbur ar balss tembru – viņš ir viens no labākajiem tenoriem pasaulē, taču viņa balsij ir spēcīga nazāla pieskaņa, un pie tās ir jāpierod. Aktieriski daudz iespaidīgāks ir Skarpijas tēls, un Žeļko Lučičs ar baudu tēlo perversu sadistu. Kad Liks Bondī bija dzīvs, viņš uzstāja, ka Skarpijam ir jābūt nerātnākam – piemēram, dievkalpojuma ainā skanot dziedājumam Te Deum, Romas policijas priekšnieka atveidotājam bija jātēlo reliģiski erotiskā ekstāze un jākrata madonnas statuja. Pēc režisora nāves izrādē viss notiek mierīgāk, taču Farnēzes pilī Skarpiju joprojām apmeklē prostitūtas. Viņš ir profesionāls izvirtulis, skaistuma, vīna un mākslas cienītājs – vēl viens Dominika Strosa-Kāna un Hārvija Vainstīna iedvesmotājs un priekštecis.
Tosku ar Anju Harterosu titullomā Minhenē varēs dzirdēt vēl tikai 17. novembrī, savukārt 2018. gada Minhenes Operas festivālā 9. un 13. jūlijā Lika Bondī izrādē dziedās ekstravagantā Andžela Georgiu. Vasaras festivālā 15. un 17. jūlijā būs iespēja novērtēt arī Figaro kāzas tādā pašā sastāvā kā pirmizrādē.
Informācija: www.staatsoper.de