Pēdējā laikā latviešu grupai Jumprava ar uzmanības trūkumu nav bijis jāsaskaras. Pagājušā gada 5. novembrī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves vienu izrādi piedzīvoja Rolanda Zagorska veidotais muzikāli horeogrāfiskais uzvedums Sapnis pēc Kārļa Skalbes pasakas Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties ar dejojošam korim aranžētām Jumpravas dziesmām, kuru pavadījumu uz skatuves spēlēja pati grupa.
Šopavasar ceļu pie skatītājiem uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves sāka vēl viens iestudējums – Zem diviem karogiem –, kas pilnībā veltīts grupas darbības vēsturei astoņdesmitajos gados, tajā nozīmīga loma ierādīta arī Ritvaram Dižkačam – daudzuprāt, labāko Jumpravas dziesmu tekstu autoram un Aigara Grāvera iedvesmotājam. Pēc Aigara Grāvera iniciatīvas notikusi arī līdz ar Ritvara Dižkača aizbraukšanu sen mirušās grupas Aurora reanimācija pēdējos gados uz dažiem koncertiem un albuma Alma ieraksts, kas var sacensties ar Dzelteno pastnieku jaunāko plati Nepieklājīgā meitene ar vairāk nekā triju gadu desmitu ilgu tapšanas vēsturi.
Kaut kādas mūžības vai vismaz mūžīgo vērtību pieskārieni pamanāmi arī nesen iznākušajā Jumpravas jaunajā albumā Insomnia – divas jaunās Aigara Grāvera dziesmas ir ar Ritvara Dižkača vārdiem, un trešā ir senās dziesmas Lietus jaunāka versija. Savukārt vairāku grupas ziedulaiku hitu (Peldētājs, Baltā, Ēna u. c.) autors Aigars Krēsla šoreiz vārdus savām jaunajām dziesmām lūdzis dot laikabiedram Ainaram Mielavam, kurš piekritis Stīvā (Krēslam savulaik par bēru stāstiņiem dota iesauka) aicinājumam, atceroties, ka viņš agrāk šad un tad izpalīdzējis, uzspēlējot bungas grupā Jauns mēness. Kādreizējais bundzinieks un allaž arī lieliskais pianists Aigars Krēsla reti ir dziedājis, un tāpēc šoreiz tieši viņa izpildītā Rīt līs lēnām izceļas uz citu dziesmu fona kā kaut kas neierasts un svaigs – tā ir mana iemīļotākā dziesma albumā.
Brīvība nav sūds
Kā atgriešanās vēsturē, kad Aigars Grauba ieguva iesauku Strēlnieks pēc dziesmu cikla ar karavīru ansambli Zvaigznīte, jaunajā albumā ir viņa dziedātās soļojamās Reizotāji un Karavīri nāk, savukārt paša Aigara Graubas sacerējums Brīvības plosts šķiet kā ironija par deviņdesmito gadu sākumā iegūto nestabilo brīvību – neviens īsti nezināja, ko ar to darīt, un vienīgais, kas bija zināms: "Brīvība nav nekāds sūds." Pēc šiem vārdiem ieskanas kārtīgs "tucinieks", kāds tajos laikos tika ražots un pārdots uz urrā, jo dzelzs priekškars bija kritis, visi ceļi un robežas pēkšņi vaļā – drīkstēja spēlēt "modernu deju mūziku", kas patiesība bija tas pats šlāgeris ar elektronisku ritmu (100. debija, Duets Divi, Tranzīts), kura klausītāji – deviņdesmito gadu tīņi – nu jau ir pārkvalificējušies par pieaugušo šlāgera cienītājiem.
Tajā pašā deviņdesmito gadu sākumā visatļautības apstākļos līdz ar bandītiem mersedesos un "moderniem ritmiem" gan stacijas tuneļiem, gan nedaudzo televīzijas kanālu nakts stundām pāri vēlās arī lētas erotikas vilnis. Šī estētika izmantota Dagmāras Legantes veidotajā jaunās Jumpravas dziesmas Strīds klipā, kas labi sasaucas arī ar nupat Purvīša balvai nominēto mākslinieces Vikas Ekstas videodarbu... Bet vai kāds vēl atceras, ka pirmais šo neveiklās paviršības estētiku savos foto un video darbos pirms nepilniem diviem gadu desmitiem izmantoja Arnis Balčus, savukārt citi mākslinieki bija aizrāvušies ar glamūra un dārgi uzspēlēta dzīvesprieka slavināšanu.
Pa spīdīgu sliedi
Jumprava ir bagāta ar to, ka izgājusi cauri vairākām desmitgadēm, ilgi paliekot nemainīgā kvarteta sastāvā, un, lai arī Aigars Grauba uz kādu laiku no stabilā četrinieka ir atdalījies savu kino gaitu dēļ, tagad mūziķi vienmēr atkal parādās pilnā sastāvā, un pat agrīno dziesmu koncerti ar astoņdesmito gadu otrajā pusē no grupas aizgājušajiem Aigaru Voitišķi un Ingu Ulmani ir notikuši.
Grēks nepieminēt ceturto vīru Jumpravas rindās – kādreizējo basistu un administratīvo līderi Ainaru Ašmani. Nesen Jumpravai kā pastāvīgs dalībnieks ir pievienojies bundzinieks Rihards Fedotovs, kurš ir arī jaunā albuma dziesmas Tramvajs autors. Šī kompozīcija vēstures pārzinātājiem liek atcerēties agrīno dziesmu N-tā pietura, kur tas "tramvajs pa spīdīgu sliedi aizbrauc"... Arī dārgo un vienīgo frontē viss pa vecam, un Aigars Grāvers kā tāds izspūris sliktais puika apdilušā ādas jakā dzied Ritvara Dižkača rindas: "Es eju pie tevis/ Rozes man nav..."
Senajiem faniem par prieku arī Radio NABA visu laiku labāko latviešu albumu simtniekā iekļuvušo albumu Pilsēta grupa atkārtoti izdevusi vinila platē, un šovakar, 28. novembrī, notiek grupas Jumprava trīsdesmit piecu gadu jubilejas koncerts Arēnā Rīga. Biļetes uz to šonedēļ bija atlikušas vien sēdvietu trešajā stāvā. "Kam vēl nav simts, tie var..." – kaut kad bija tāds divdomīgs joks, bet, kas būs pēc tam, to nezina neviens. Nav nemaz tik ilgi vairs jāgaida, jo laiks skrien arvien ātrāk, un ar katru mirkli mums paliek arvien mazāk, ko zaudēt. Ja nav tās rozes, tad nav, un vai tad tāpēc vien tu neiesi pie savas dārgās, pie kuras esi tik ilgi gājis?
Jumprava
Jubilejas koncerts XO
Arēnā Rīga 28.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–42
Sukulents