Runā, ka sutīgs laiks ir lietus priekšvēstnesis, bet nekā – tiem, kas Polijā bija pirmoreiz, varēja rasties iespaids, ka tur nelīst nekad. Festivālā patvērums no karstuma bija vien tās dažas nakts stundas, kad kļuva vēsāks, un koncerti turpinājās līdz četriem naktī, kad atlika vien pāris stundu gulēšanai, jo ap astoņiem saule jau darbojās kā modinātājs, uzkarsējot teltis. Pirmais rīta uzdevums – stāvēt rindā, lai tiktu dušā. Vai meklēt jūru. Vai doties uz pilsētu karstā autobusā, lai pēc tam sēdētu kondicioniera atvēsinātā restorānā, no kura iet tajā āra pirtī vairs negribas, un visi koncerti aiziet pa pieskari. Jābruņojas ar pacietību.
Festivāla pēdējā – ceturtajā - dienā, kad jau sakrājies nogurums no karstuma un īsajām miega stundām, galvenais uzdevums ir notestēt Kasabian un St. Vincent, kuri gaidāmi nākamnedēļ arī Positivus. Ja pirms dažiem gadiem Pukkelpop redzētais Kasabian koncertā lika vilties, šoreiz viss ir labākajā kārtībā – viņi lieliski prot iekustināt publiku, turklāt ģitārām un sintezatoriem pievienojies trompetists Garijs Alesbrūks, kurš būtībā Kasabian dara kaut ko līdzīgu, ko taustiņinstrumentālists Rodijs Botums Faith No More – spēlē minimālistisku fonu, kas padara skanējumu apjomīgāku un episkāku - lielām skatuvēm atbilstošāku. Kasabian ir sasnieguši cienījamas stadionu grupas līmeni, kas vismaz dzīvajā ir ļoti baudāms un būs labs Positivus noslēgums. Turklāt droši vien pati kulminācija un lielākie hiti bija aiztaupīti beigām, bet to visu nācās upurēt par labu St. Vincent, jo abi koncerti daļēji pārklājās.
"Par spīti tam, ka esmu ar Anniju koncertējis kopā gandrīz gadu, man nav izdevies viņu kārtīgi iepazīt, vismaz personiski. Un noslēpumainība nav pats sliktākais, ja tā piemīt jaunai, skaistai, talantīgai sievietei," teica Talking Heads līderis Deivids Bērnss, kurš ar Anniju Klārku, kura pazīstama ar skatuves vārdu St. Vincent, bijis kopā gan studijā, gan uz skatuves. Arī viņas muzikālais priekšnesums – izrāde ar iestudētām kustībām un pat teātra elementiem – reizē valdzina un biedē, jo tu nesaproti, vai tas ir kaut kas tāds, ko esi gaidījis, vai – tieši pretēji – no kā vienmēr savā dzīvē esi izvairījies. Un, šķiet, tas ir tieši tas, ko viņa vēlējusies panākt – pašapmierinātais, bet it kā nevainīgais smaids Annijas sejā, kas kontrastē ar kosmiski auksto skatuves šovu un robotiskiem deju soļiem apspīlētos lateksa tērpos, padara visu vēl nesaprotamāku – varbūt viņa jūtas kā sūtne no citas pasaules un par mums visiem smejas? Tā ir kāda vēl neizzināta pasaule, kas dzimusi Annijas galvā un ko viņa veiksmīgi uzliek arī uz skatuves, līdz pat gulēšanai uz nāves gultas ar pārējiem grupas dalībniekiem apraudātāju lomās, kam neseko bēru aina, bet ārprātīga plosīšanās pa skatuvi, beidzot atbrīvojoties no ģitāras, kuras skanējums Annijas rokās ne vienam vien ģitāristam liktu pajautāt: kas tas tev ir par pedāli, ar ko tu iegūsti šo skaņu? Pavisam noteikti St. Vincent koncerts, ja tas izdzīvots pilnībā, uzreiz neaizmirsīsies - ātri pārslēgties uz ko citu nav viegli un arī nevajag. Disclosure un Flume noslēdz festivālu, bet patiesībā tas ir jau beidzies.
Nav šaubu – nākamgad jābrauc atkal. Pat tad, ja poļi nepratīsies legalizēt atvēsinošu lietu vismaz vienā no festivāla dienām.