Pats biju eksperimentējis līdzīgos veidos, izmantojot maņu orgānu akustisko efektu, kad paša balss runātājam skan kā izlaista caur skaļruņiem, tāpēc uz ekrāna notiekošo vēroju burtiski sastindzis. Kādā citā gabaliņā tā pati sieviete, fonā ritmiski atkārtojoties vienai un tai pašai ar balsi veidotai skaņai, parastās un robota jeb caur vokoderu izlaistas balss duetā dziedāja par Supermeni. Tā notika mana iepazīšanās ar Loriju Andersoni un viņas populārāko dziesmu O Superman, kas, par spīti savam avangardiskajam raksturam un astoņu minūšu garumam, 1981.gadā kļuva par hitu, iekļuva visās popmūzikas tabulās un Lielbritānijā, pateicoties slavenā dīdžeja Džona Pīla atbalstam, pat sasniedza otro vietu. Šī niecīgā Ņujorkas ierakstu kompānijā 110 Records izdotā singla apburts, ar Andersoni līgumu noslēdza ierakstu gigants Warner Bros., un tapa brīnišķīga plate Big Science, kas bija daļa no daudz lielāka projekta — septiņu stundu multimediālas izrādes United States. Ietekmes no šīs plates bija ļoti jūtamas tā laika pašmāju skaņu eksperimentētāju Hardija Lediņa un Jura Boiko Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas ierakstos.
Pret amerikāņu totalitārismu
Ne viens vien Lorijas cienītājs speciāli uz koncertiem braucis uz citām Eiropas valstīm, bet nu beidzot esam sagaidījuši mākslinieci Rīgā — Andersone ar koncertu 24.aprīlī Arēnā Rīga sāks sava jaunākā albuma Homeland Eiropas koncertturneju kopā ar taustiņinstrumentālistu Pēteru Jerersu, basģitāristu Skuli Sverrisonu un čellisti Okunu Lī. Albums Homeland atspulguļo amerikāņu totalitārismu, apsēstību ar drošību, cilvēku atsvešinātību un informāciju, brīvības un baiļu attiecībām, pieaugošo varmācību un uzstājīgo kara "valodu". Līdzīgi kā Andersones iepriekšējā daiļradē, arī jaunajā albumā izteiksmes līdzekļi ir elektroniski pārveidota valoda un jutekliska dziesma pamīšus ar manifestam līdzīgās dzejas deklamēšanu, kā arī spēlējot elektrisko vijoli un klavieres. Ekrānos būs redzams Andersones tekstu tulkojums latviešu valodā.
Andersone iesaistās pretkara akcijās — nupat martā viņa pievienojās Entonijam, Blonde Redhead, Norai Džonsai, Lū Rīdam, Mobijam, The Scissor Sisters, lai spēlētu koncertā pret karu Irākā.
Ilustrācija pārtop objektā
Andersone dzimusi Čikāgas priekšpilsētā 1947.gada 5.jūnijā. Bērnībā viņa mācījusies spēlēt vijoli, divdesmit gadu vecumā pārcēlusies uz Ņujorku, kur studējusi mākslas vēsturi un tēlniecību, vēlāk bijusi mākslas vēstures un Ēģiptes arhitektūras pasniedzēja, rakstījusi mākslas kritikas žurnālos un ilustrējusi bērnu grāmatas. Pirmā Andersones publiskā uzstāšanās notika 1969.gadā, kurā viņa kā mūzikas instrumentus izmantoja automašīnu taures.
Viens no Andersones septiņdesmito gadu slavenākajiem un daudzās pasaules vietās izrādītajiem priekšnesumiem ir Duets on Ice, kurā viņa spēlē vijoli ar slidām pie kājām, bet slidu asmeņi iesaldēti ledus klucī. Izrāde beidzās, kad ledus bija izkusis. Andersones tā laika ieraksti netika izdoti, jo tika gatavoti nevis kā muzikāls materiāls, bet ilustrācijas mākslas projektiem. Kādas mākslas izstādes objekts bijusi mūzikas mašīna, kurā skanējušas tikai Andersones kompozīcijas.
Lentes lociņa vijole
Andersone izgudrojusi arī jaunas skaņu ierīces — 1977.gadā viņa vijolē iemontēja magnetofona galviņu un spēlēja vijoli ar magnētisko lenti, kas ielikta lociņā. To sauca par lentes lociņa vijoli. Cits viņas izgudrojums ir "runājošais stienītis", ar kura palīdzību esot iespējams iegūt un atdarināt jebkuru (!!!) skaņu.
Ar 1984.gada albumu Mister Heartbreak Andersone nonāca vistuvāk popmūzikai, viņas veikums ticis dēvēts par ārtroku, kaut tajā maz līdzības ar to, ko ierasts saukt par ārtroku un ko spēlēja Yes, Jethro Tull vai Genesis. Pēdējo solists Pīters Geibriels arī piedalījies Mister Heartbreak ierakstā. United States Live jau bija tik apjomīgs, ka tika izdots piecās platēs, nākamais Andersones projekts bija pašas režisēta koncertfilma Home of the Brave, viņa rakstījusi mūziku arī filmām, sadarbojusies ar Deividu Silviānu, Žanu Mišelu Žāru, Braienu Īno, Filipu Glāsu, Bobiju Makferinu, Lū Rīdu un citām slavenībām.