Pavasarī pirms pagaidām pēdējās Nika Keiva viesošanās Latvijā – 2018. gada festivālā Positivus Salacgrīvā – kinoteātros visā pasaulē vienā seansā tika rādīta koncertfilma Distant Sky, kurā bija dokumentēta gadu iepriekš notikusī Nika Keiva un grupas The Bad Seeds uzstāšanās Kopenhāgenā. Tolaik pavisam nesen Niks Keivs bija zaudējis dēlu Arturu, kurš piecpadsmit gadu vecumā gāja bojā, nokrītot no klints Anglijā. Tika ziņots, ka traģiskā negadījuma brīdī Arturs bijis halucinogēnās narkotikas LSD iespaidā. Uz lielā ekrāna vērojot, cik neticami lieliskā formā šajā koncertā bija tolaik sešdesmit gadu vecais mūziķis, šķita, ka viņš sev vien (un gan jau arī Dievam) zināmā veidā ir ieguvis to spēku un enerģiju, ko nebija lemts izmantot viņa dēlam Arturam. Kopenhāgenas koncertu skatoties, varēja rasties iespaids, ka Niks Keivs un viņa grupa spēlē ar pilnu atdevi tieši šajā vakarā, zinot, ka tas tiek dokumentēts, lai ar filmu reklamētu savus tajā gadā vēl gaidāmos koncertus, kuru vidū bija arī uzstāšanās Salacgrīvā.
Fundamentālās vērtības
Iespējams, tā bija kā grēksūdze par to, ka Niks Keivs pats savā dzīvē gana daudz ļāvies visādām apreibinošām vielām, tādējādi rādot piemēru arī dēlam, jo tas ticis daudz apspriests arī publiski. Piemēram, grāmatā par grupu Depeche Mode, kuras tolaik vēl priekšzīmīgais solists Deivs Gahans 80. gados esot pārmetis ierakstu kompānijas Mute Records šefam, ka tas atbalsta un izdod to Austrālijas narkomānu bandu ar Niku Keivu priekšgalā, kas pat esot pamanījusies zagt skaņuplates no kompānijas noliktavas, lai tās iemainītu pret sev nepieciešamo devu.
Nekur un nekad Niks Keivs nav centies slēpt, ka mūzikā visvairāk iedvesmojas no pašām fundamentālākajām lietām, kas nemainās, civilizācijai attīstoties vai vedot sevi pretim iznīcībai. Tā ir nāve, par kuru zinām vienīgi to, ka tā katru no mums piemeklēs neatkarīgi no tā, vai par to domāsim un runāsim vai šo neizbēgamo nākotnes faktu ignorēsim. Otra Nika Keiva tekstos klātesoša tēma ir reliģija, kas mēģina izskaidrot notiekošo ar un ap mums šajā pasaulē, cenšas ierobežot tos, kuri paši nav pietiekami apķērīgi, lai spētu pieņemt loģiskākos lēmumus sarežģītās situācijās. Trešais un ceturtais ir mīlestība un vardarbība – divas it kā radikāli pretējas pasaules virzību daudz ietekmējušas lietas, kas daudzos gadījumos iet roku rokā, gan izraisot un veicinot, gan vājinot vai nogalinot viena otru.
Visas šīs tēmas savijas arī Nika Keiva prozas darbos, divi no kuriem iznākuši latviešu valodā: Un ēzelis ieraudzīja eņģeli un Bannija Manro nāve, kas tikusi gan apjūsmota, gan arī atzīta par vienu no sliktākajām grāmatām un izspēlēta izrādē uz Dailes teātra skatuves.
Viss, kas iekšā sakrājies
Festivālā Positivus piedzīvotais 2018. gadā vēl jo vairāk nostiprināja pārliecību, ka Niks Keivs uzstāšanās izmanto kā terapiju, smagā zaudējuma sāpes transformējot skatuves enerģijā, sevi netaupot un izliekot ārā visu, kas ir sakrājies, lai tas neiznīcinātu viņu pašu kā ļaundabīgs audzējs. Šogad maijā kļuva zināms par Nika Keiva vecākā dēla Džetro nāvi trīsdesmit viena gada vecumā. Viņš strādāja par modeli, iepriekš bija apsūdzēts vardarbībā pret sievietēm – savu draudzeni un pat māti –, turklāt Džetro tikusi diagnosticēta šizofrēnija. Bija šaubas, vai mūziķis pēc otrā dēla zaudējuma spēs turpināt koncertdarbību, tomēr informācija par šīgada intensīvās turnejas atcelšanu netika izplatīta. Tādējādi, pat nelasot internetā atrodamo Nika Keiva formālo paziņojumu par to, kā viņš jūtas, zaudējis otro dēlu, apstiprinās pārliecība, ka koncerti kļūst tikai iespaidīgāki apstākļos, kuros cits mākslinieks visam pārvilktu pāri treknu svītru, lai ļautos depresijai, nomierinošu medikamentu vai apreibinošu vielu terapijai, kas tikai vairotu problēmas, un zaudētāji būtu visi.
Pasaules vēsturē ir neskaitāmi mākslas darbi, nereti paši labākie kāda daiļradē, kas tapuši vissmagāko pārdzīvojumu iespaidā. Visiem sen ir skaidrs, ka Nika Keiva mūzika nerodas bez personīgi piedzīvotā, un šie iedvesmas avoti nereti ir tādi, no kuriem jebkurš mūsdienu pasaules cilvēks vēlētos izvairīties. Ja tas gluži nebūtu iespējams, viņš censtos par to nerunāt, aizmirst, lai sevi pasaudzētu, bet tad arī galarezultātā tapušie darbi, kaut arī perfekti izstrādāti un kvalitatīvi pasniegti, neatstāj uz klausītājiem nekādu citu iespaidu kā tikai sajūtas pēc bezrūpīgas izklaides. Nika Keiva uzstāšanās ir dziedinošs mākslas akts arī klausītājiem. Pēc koncerta viņi jūtas garīgi bagātāki līdzīgi kā pēc dievkalpojuma, ja tā laikā tiek apjausta sava mūža loma tajā, lai šī pasaule kļūtu labāka.
Studējot mākslu Melburnā, Niks Keivs sācis savu muzikālo ceļu ar postpankroka grupu The Birthday Party 1977. gadā, pēc pieciem gadiem, pārcēlies uz Londonu un pēc tam uz Berlīni, viņš izveidoja The Bad Seeds, kas vislielākos masu panākumus guva ar albumu Murder Ballads (1996), kurā bija hits Where the Wild Roses Grow kopā ar austrāliešu popzvaigzni Kailiju Minogu. Kopumā grupa izdevusi septiņpadsmit studijas albumu, un ar gadiem tie nekļūst vājāki – arī jaunāko ierakstu Ghosteen (2019) var uzskatīt par izcilu mākslas darbu. Daži kritiķi to pat ir novērtējuši par visu laiku labāko grupas ierakstu. Koncertos Niks Keivs parasti spēlē dziesmas no visiem savas daiļrades posmiem, bet dziesmu sarakstam viņa gadījumā nav tik lielas nozīmes kā mākslas aktam. Šo iespēju nevajadzētu palaist garām. Niks Keivs dziedina un atbrīvo no visa, kas mums lieks.
KONCERTS
Niks Keivs un The Bad Seeds
Viņģa parkā Viļņā 16.VIII plkst. 20,
Hāpsalu pilī 18.VIII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 69–81