Vīnes Valsts opera svinīgi tika atklāta 1869. gada 25. maijā ar Volfganga Amadeja Mocarta Donu Žuanu, kas toreiz skanēja vācu valodā. Simt piecdesmit gadu vēlāk – 2019. gada 25. maijā – teātris svinēja jubileju ar Riharda Štrausa operas Sieviete bez ēnas jauniestudējumu. Tie bija dubultsvētki – šogad Sievietei bez ēnas aprit simt gadu, un šī episkā meistardarba pasaules pirmizrāde 1919. gada 10. oktobrī notika Vīnes Valsts operā.
350 izrāžu sezonā
Tas var šķist dīvaini, taču 150 gados šajā teātrī būtisku, vēsturiski nozīmīgu pasaules pirmizrāžu nemaz nav bijis tik daudz, tāpēc Sieviete bez ēnas ir īpašs Vīnes Valsts operas lepnums. Turklāt operas komponists Rihards Štrauss 1919.–1924. gadā ir bijis Vīnes Valsts operas direktors un mākslinieciskais vadītājs. Šo amatu viņš dalījis ar diriģentu Franci Šalku.
Vīnes Valsts operas direktora amatu ieņēmuši daudzi ievērojami komponisti un diriģenti, viņu vidū – Gustavs Mālers, Klemenss Krauss, Karls Bēms, Herberts fon Karajans un Lorins Māzels. Kopš 2010. gada teātri vada franču impresārijs Dominiks Meiers, 2020./2021. gada sezonā viņu nomainīs serbu izcelsmes austriešu menedžeris Bogdans Roščičs, kurš pašlaik ir ietekmīgās ierakstu kompānijas Sony Classical prezidents. Līdzās Bogdanam Roščičam teātrī darbu sāks šveiciešu maestro Filips Žordāns, kurš kļūs par Vīnes Valsts operas muzikālo vadītāju (pašreiz viņš ir Parīzes Nacionālās operas muzikālais līderis). Vīnes Valsts opera pēc austriešu diriģenta Franča Velzera-Mesta demisijas 2014. gadā jau piecus gadus darbojas bez muzikālā vadītāja.
Simt piecdesmit gados Vīnes Valsts operā skanējušas 485 operas, notikušas 60 pasaules pirmizrādes, dažas no tām ir Žila Masnē Verters (1892), Riharda Štrausa Ariadne Naksā (otrā redakcija; 1916), Igora Stravinska Ķēniņš Edips (1928), Alfrēda Šnitkes Džezualdo (1995) un Ariberta Reimaņa Mēdeja (2010).
Vīnes Valsts opera ir viens no visvairāk noslogotajiem teātriem pasaulē: sezonā notiek 350 izrāžu, repertuārā ir vairāk nekā 60 operu un baletu. Vīnes Valsts operas orķestri veido pasaulslavenā Vīnes filharmonijas orķestra mūziķi. Mākslinieks nevar kļūt par "Vīnes filharmoniķi", ja pirms tam nav izgājis ugunskristības Vīnes Valsts operas orķestra sastāvā. Vīnes Valsts opera ir tradīciju bastions, visos laikos šeit ir skanējušas visskaistākās balsis. Jā, šis nav režijas teātris, iespējams, situāciju centīsies mainīt nākamais vadītājs. Ir tāds joks: Vīnes operteātra izrādes ir tik vecas, ka neviens vairs neatceras, kurš ir režisors.
Spožumā un možumā
Sievietes bez ēnas jauniestudējuma pirmizrāde ir Vīnes Valsts operas krāšņi atzīmētās 150 gadu jubilejas kulminācija. Uzvedumu ir veidojis Riharda Štrausa un Riharda Vāgnera eksperts vācu maestro Kristiāns Tīlemanis. Viņš ir Drēzdenes Valsts kapelas, Zalcburgas Lieldienu festivāla un Baireitas festivāla muzikālais vadītājs.
Režija uzticēta francūzim Vensānam Igē. Viņš piedāvā loģisku un lakonisku iestudējumu, kurā mistika mijas ar reālismu un Štrausa daudzslāņainais, multidimensionālais šedevrs atklājas visā savā muzikāli dramatiskajā spožumā un možumā. Tā ir izrāde par sievišķo un vīrišķo spēku, dzīvi un nāvi. Scenogrāfijā dominējošās klintis it kā savieno debesu valstību un zemi, iezīmē mīta telpu. Šis mīts varētu būt gan antīks, gan laikmetīgs.
Sākotnēji bija plānots, ka Sievieti bez ēnas varētu iestudēt Alvis Hermanis, taču viņš no piedāvājuma ir atteicies. Jāpiebilst, ka Vīnes Valsts operas repertuārā joprojām ir Alvja Hermaņa uzvestais Vāgnera Parsifāls, kura pirmizrāde notika 2017. gada pavasarī. To varēs dzirdēt arī nākamā gada pavasarī, kā ierasts, ap Lieldienām – 9., 12. un 15. aprīlī. Pie diriģenta pults stāsies Hartmūts Henhens.
Alvja Hermaņa faniem ir jāieraksta šie datumi kalendārā, jo pēc pāris gadiem Vīnes Valsts operā taps Parsifāla jauniestudējums, kuru veidošot režisors Kirils Serebreņņikovs. Jau tagad ir zināms, ka Kundri lomā tajā debitēs Elīna Garanča.
Orķestri brāļi
Operas Sieviete bez ēnas jubilejas iestudējums žilbina ar grandiozu muzikalitāti: maestro Kristiāns Tīlemanis aptver gan darba kosmisko vērienu, gan trauslo intimitāti. Riharda Štrausa mūzika ir iekodēta Vīnes Valsts operas orķestra ģenētiskajā atmiņā, pats komponists šeit diriģējis gan savas, gan citu autoru operas.
Diriģents Kristiāns Tīlemanis saka: "Kad Rihards Štrauss komponēja operas, viņš domāja par diviem orķestriem kā ideāliem savas mūzikas interpretiem – Vīnes filharmoniķiem un Drēzdenes Valsts kapelu. Šos orķestrus var uzskatīt par brāļiem, turklāt orķestru mājvietās – Vīnes Valsts operā un Drēzdenes Zempera operā – notikušas Štrausa operu pasaules pirmizrādes. Tas nozīmē, ka diriģents var būvēt savu interpretāciju, balstoties šo operu atskaņojuma skaistajās tradīcijās un pieredzē. Vīnē un Drēzdenē ir iespējams panākt bezgalīgi bagātu skanējuma krāsu paleti – no kamermūzikas smalkuma līdz simfoniskam vērienam. Pašlaik Vīnes Valsts operā ir tikpat laba akustika kā Štrausa laikā. Kad diriģēju Vīnē un Drēzdenē, man ir sajūta, ka pēkšņi atvērsies durvis un zālē ienāks pats Štrauss."
Maestro Tīlemanis uzsver, ka orķestra mūziķi Vīnē un Drēzdenē ir unikāli ar to, ka uzmanīgi ieklausās tajā, kas notiek uz skatuves: "Tā ir īpaša muzicēšanas, skanējuma veidošanas un pavadījuma kultūra. Štrauss bija teātra pasaules mākslinieks un norādīja partitūrās, ka ļauj diriģentam samazināt stīgu instrumentu skaitu, ja tas palīdzēs labāk sadzirdēt dziedāto tekstu. Operā Sieviete bez ēnas mēs nemainām instrumentu skaitu, taču nepieciešamības gadījumā es varu samazināt orķestra skanējuma skaļumu."
Šajā operā var saklausīt atsauces uz Štrausa iepriekšējiem muzikālā teātra darbiem – Ariadni Naksā, Rožu kavalieri un Elektru. "Operā ir fragmenti, kuri atgādina par Arnoldu Šēnbergu un XX gadsimta sākuma franču mūzikas caurspīdīgumu un pasteļa toņiem," uzskata Kristiāns Tīlemanis.
Vīnē uz diriģenta pults ir oriģinālā Sievietes bez ēnas pasaules pirmizrādes partitūra: "Esmu pateicīgs Vīnes Valsts operai par šo iespēju. Arī Drēzdenē diriģēju Elektru un Arabellu, izmantojot oriģinālo pasaules pirmizrādes partitūru. Esmu aizrautīgs grāmatu kolekcionārs, un man sniedz baudu saskarsme ar veco izdevumu papīru. Oriģinālajai partitūrai ir īpaša aura," piebilst Kristiāns Tīlemanis.
Ģimenes terapija
Komponists Rihards Štrauss un libreta autors rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Hugo fon Hofmanstāls savam vērienīgākajam kopdarbam Sieviete bez ēnas vēlējās piešķirt pasakas kvalitātes. "Mēs labi zinām, ka nekas nav trauslāks par pasaku. Brīdī, kad cenšaties to izskaidrot vai interpretēt tās simbolismu, pasaka zaudē maģiju," saka jauniestudējuma režisors Vensāns Igē.
Ideju rakstīt šo operu Hofmanstāls piedāvāja Štrausam 1911. gadā. Liela darba daļa tikusi komponēta Pirmā pasaules kara laikā. Hofmanstāls apzinājās, ka dzīvo sabrukuma periodā. Arī Štrauss neslēpa, ka Sieviete bez ēnas ir "pēdējā romantiskā opera" – civilizācija ir sasniegusi beigu robežu, un tai ir jāpiedzimst no jauna. Pasaule, kas tiek aprakstīta šajā darbā, ir novecojošās Vīnes sabiedrības atspoguļojums.
Operas sižetā var saskatīt līdzības ar imperatora Franča Jozefa ģimenes situāciju. Darbu var uztvert kā modernās seksualitātes studijas. Autori iedvesmojušies no Vāgnera muzikālajām drāmām un Mocarta Burvju flautas: varoņi iziet sarežģītu pārbaudījumu un iniciācijas ceļu – var teikt, sāpīgu, bet efektīvu ģimenes terapijas kursu –, lai kopīgi attīrītos, dzīvotu ilgi un laimīgi, kā arī pārliecinātu visus skeptiķus par laulības institūta stabilitāti.
Poētiskais gobelēns
Vīnes jauniestudējuma dramaturgs Luijs Geislers norāda: atšķirībā no daudzām citām operām Sieviete bez ēnas nav literāra darba vai leģendas adaptācija, bet oriģināldarbs, kurā ir jūtama ietekme no daudziem avotiem. Viens no tiem ir Johana Volfganga fon Gētes Fausts: neapmierināta sieviete – Baraka sieva – ir gatava slēgt darījumu ar imperatores aukli (viņa ir kā Mefistofelis), piedāvājot nevis dvēseli, bet ēnu. Savā poētiskajā gobelēnā Hofmanstāls ieauž dažādu tautu stāstus, indiešu un persiešu mītus, bibliskus sižetus un ebreju folkloras motīvus. Sieviete bez ēnas bieži tiek analizēta simboliskā, filosofiskā, metafiziskā un psihoanalītiskā līmenī.
Šis monumentālais darbs ir Štrausa un Hofmanstāla ekstātiskā oda humānismam, mīlestībai un sabiedrības reproduktīvajai veselībai, nepieciešamībai radīt pēcnācējus pēckara apstākļos. 1919. gada 10. oktobrī Vīnes Valsts operā izskanējusī Sievietes bez ēnas pasaules pirmizrāde bija pirmais nozīmīgais kultūras notikums Vīnes sabiedriskajā dzīvē pēc Pirmā pasaules kara beigām.
Pirmizrādes diriģents Francis Šalks uzskatīja Sievieti bez ēnas par "izcilāko un spēcīgāko pēcvāgneriskās operliteratūras darbu". Savukārt tā laika ietekmīgais mūzikas apskatnieks un Štrausa draugs Ludvigs Karpats rakstīja: "Sieviete bez ēnas ir šedevrs, kuru ir radījusi izsmalcinātākā un bagātākā fantāzija, tas ir vācu gara un meistarības piemineklis."
Karmas likumi
Operas uzmanības centrā ir divi pāri, kuriem nav bērnu: kādu dienvidaustrumu salu imperators un imperatore, audumu krāsotājs Baraks un viņa sieva. Imperators ir cilvēks, savukārt viņa dzīvesbiedre ir pārdabiska būtne, feja. Viņa ir varenā, neredzamā, visuresošā dieva Keikobada meita. Imperatores māte nomira dzemdībās, un meiteni kādā tālā salā audzināja aukle, cenšoties viņu pasargāt no kontaktiem ar cilvēkiem. Pēc laulībām ar imperatoru fejai nav izdevies kļūt par cilvēku: viņai nav ēnas, tas nozīmē, ka viņa nevar kļūt par māti. Imperatorei ir steidzami jāiegūst ēna, citādi viņas vīrs pārvērtīsies par akmeni un viņai pašai būs jāatgriežas sava tēva Keikobada garu valstībā.
Kopā ar aukli imperatore dodas ēnas meklējumos pie parastiem, nabadzīgiem cilvēkiem – krāsotāja Baraka un viņa jaunās, nelaimīgās sievas. Ja imperatore iegūs Baraka sievas ēnu, viņa laupīs sievietei iespēju dzemdēt bērnus. Baraka sieva ir frustrēta, viņa neguļ kopā ar vīru, netiek pāri savām psihoseksuālajām fiksācijām un ir gatava slēgt darījumu ar imperatori un aukli, kuras sola izmisušajai sievietei zelta kalnus, greznākos tērpus un pērles, vergus un verdzenes, mājas, dārzus, strūklakas un mūžīgo jaunību, kā arī uzdāvina spoguli, lai viņa varētu tajā ieraudzīt sevi. Protams, tiek piedāvāts arī pievilcīgs jauns vīrietis seksuālo vēlmju apmierināšanai.
Jo tuvāk mērķim ir imperatore, jo dziļāk viņa apzinās savas rīcības bīstamās sekas. Imperatorē pamostas empātija, sirdsapziņa un godaprāts. Viņa saprot, ka Baraks pašaizliedzīgi mīl sievu, un imperatore nespēj sagraut citas ģimenes laimi, lai glābtu savu vīru un sevi. Tajā brīdī notiek brīnums – karmas likumi darbojas, un imperatores pozitīvā enerģija ļauj viņai pārvērsties par cilvēku un iegūt ēnu. Abi pāri ir nostiprinājuši savas saites un dzird optimisma pilnu nedzimušu bērnu kori.
Dāmas virsotnē
Galvenās lomas atveido trīs fantastiskas dziedošas aktrises – somu soprāns Kamilla Nīlunda (imperatore), zviedru soprāns Nīna Stemme (Baraka sieva) un vācu soprāns Evelīna Herliciusa (imperatores aukle). Par izciliem nopelniem opermākslā viņām ir piešķirts goda tituls Austrijas operdziedone/Österreichische Kammersängerin. Afišās, programmiņās un citos materiālos par to liecina burti «KS» pirms dziedātājas vārda. Šis tituls ir arī Elīnai Garančai, vienīgajai no latviešu zvaigznēm.
Sieviete bez ēnas ir viena no garākajām un prasīgākajām Štrausa operām. Vīnes jauniestudējuma dāmu trio paceļ šā notikuma māksliniecisko latiņu līdz augstākajam līmenim, kādu mūsdienu operteātrī var iedomāties. Kamilla Nīlunda imperatores lomā izstaro liriskumu, atsvešināti valdzinošu jutekliskumu. Nīna Stemme Baraka sievas tēlā ļauj noticēt savas varones erotiskajām ilgām, viņas balss spējām, šķiet, nav robežu, un tembrs fascinē ar skaistumu un pamatīgumu.
Evelīnas Herliciusas atveidotā aukle ir dramatisma un spriedzes pārņemta. Dēmoniskā aukle, kura diriģē ļaunuma spēli, ir mizantropijas karaliene. Viņa ir audzinājusi imperatori kā savu meitu, tāpēc nespēj no viņas šķirties un grib palīdzēt, lai gan ienīst imperatoru un cilvēkus. Aukle pati paraksta sev nāves spriedumu, un viņas sagrāves skats ir šokējošs psihotrilleris un aktierspēles paraugdemonstrējums, kas apliecina Evelīnas Herliciusas ģenialitāti.
Līdzās šīm unikālajām, spēcīgajām māksliniecēm ir amerikāņu tenors Stīvens Gūlds (imperators), kurš arī ir titula Austrijas operdziedonis ieguvējs, un vācu basbaritons Volfgangs Kohs (krāsotājs Baraks).
Operu Sieviete bez ēnas maestro Kristiāna Tīlemaņa vadībā Vīnē varēs dzirdēt arī nākamajā sezonā (solistu ansamblī būs dažas izmaiņas) – 10., 14. un 18. oktobrī.
Ovācijas revolūcijai
Vīnes Valsts operas 150 gadu jubilejas svinību programmā citu šiku notikumu vidū bija iekļauts arī itāļu maestro Marko Armiljato diriģētais Umberto Džordāno Andrē Šenjē izrāžu cikls ar azerbaidžāņu tenoru Jusifu Eivazovu un krievu soprānu Annu Ņetrebko galvenajās lomās. Vīnes Andrē Šenjē ir pompozi klasisks režijas vecmeistara Oto Šenka iestudējums, kurā ir gan pārmērīgi teatrāls kičs, kas uzrunā visus, kuri nevar ciest laikmetīgu režijas valodu, gan kinematogrāfam raksturīgā detaļu izstrāde. Kostīmus veidojusi leģendārā tērpu māksliniece, četru Oskaru ieguvēja Milēna Kanonero, kura ir strādājusi ar Stenliju Kubriku, Sofiju Kopolu un Vesu Andersonu.
Andrē Šenjē ir politiski poētiska melodrāma, stāsts par revolūciju, jutekliskumu un transformācijas spēku, kas piemīt mīlestībai. Šis darbs aplūko liberāli noskaņotu mākslinieku lomu politiskajos procesos un revolūcijas virpulī. Operā dzejnieks Andrē Šenjē (Jusifs Eivazovs) mirst ne tikai savu ideālu, bet arī savas mīlestības vārdā. Ripos ne tikai mākslinieka, bet arī viņa mīļotās sievietes bijušās aristokrātes Madlēnas de Kuaņī (Anna Ņetrebko) galva. Par Madlēnu sapņo arī viens no revolūcijas līderiem Šarls Žerārs (itāļu baritons Luka Salsi), bijušais kalps viņas ģimenes mājā. Mīlas trijstūris atgādina intrigas Džakomo Pučīni Toskā, kas komponēta četrus gadus vēlāk pēc Andrē Šenjē (abu operu libreta autors ir Luidži Illika).
Publikai šādas operas patīk, jo īpaši, ja kaislības izdzīvo primadonna Anna Ņetrebko. Viņa turpina izdaiļot repertuāru ar aizvien dramatiskākām lomām, nākamajā sezonā viņa pirmo reizi atveidos titullomu Džakomo Pučīni Turandotā un Elizabeti Džuzepes Verdi Donā Karlosā.
Madlēnas de Kuaņī lomu Anna Ņetrebko dzied delikāti un uzmanīgi – šādu pietāti pret muzikālo tekstu māksliniece nesen demonstrēja Verdi Likteņa varā Londonas Karaliskajā operā. Operā Andrē Šenjē viņas balss dievišķīgais skaistums ļauj titulvaronim samierināties ar nāves tuvošanos. Annas Ņetrebko dzīvesbiedrs Jusifs Eivazovs katrā izrādē demonstrē radošo izaugsmi – pašlaik viņš ir viens no visvairāk pieprasītajiem liriski dramatiskajiem tenoriem, kurš veiksmīgi izpaužas itāļu un krievu repertuārā.
Andrē Šenjē fināls, kurā dzejnieks ar mīļoto sadodas rokās un dodas uz ešafotu, nav tik stindzinošs un šokējošs kā, piemēram, Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogos. Umberto Džordāno operā varoņi nomirst tā, kā ir jānomirst kārtīgā itāļu operā, – mīlestības stiprināšanas nolūkos un nerimstošu ovāciju pavadījumā.
Informācija par izrādēm Vīnes Valsts operā: www.wiener-staatsoper.at
Kuri darbi Vīnes Valsts operas 150 gadu vēsturē ir skanējuši visbiežāk (izrāžu skaits)*
1. Volfganga Amadeja Mocarta Figaro kāzas – 1363
2. Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flauta – 1296
3. Džakomo Pučīni Bohēma – 1108
4. Džakomo Pučīni Toska – 1064
5. Žorža Bizē Karmena – 1039
6. Džuzepes Verdi Aīda – 1031
7. Riharda Štrausa Rožu kavalieris – 1003
8. Ludviga van Bēthovena Fidelio – 970
9. Pjetro Maskanji Zemnieka gods – 949
10. Volfganga Amadeja Mocarta Dons Žuans – 928
11. Riharda Vāgnera Loengrīns – 899
12. Rudžēro Leonkavallo Pajaci – 896
13. Džakomo Pučīni Madama Butterfly – 891
14. Riharda Vāgnera Klīstošais holandietis – 830
15. Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte – 806
16. Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzinis – 802
17. Džuzepes Verdi Traviata – 802
18. Riharda Vāgnera Tanheizers – 734
19. Džuzepes Verdi Rigoleto – 713
20. Johana Štrausa Sikspārnis – 706
*No 1869. gada 25. maija līdz 2019. gada 25. maijam
P.S. Sarunu ar režisoru Vensānu Igē par operas Sieviete bez ēnas jauniestudējumu lasiet šeit.