Dārgie draugi! Ar dziļu nožēlu informējam, ka kopā ar festivāla Rīga Jūrmala padomi esam pieņēmuši lēmumu atcelt festivāla 2020. gada sezonas koncertus, – nesen pavēstīja klasiskās mūzikas festivāla Rīga Jūrmala komanda, vienlaikus solot jau agrā rudenī izziņot 2021. gada festivāla programmu. Tikko sāktas arī divas jaunas iniciatīvas. Reaģējot uz pārmaiņām, vasarā klātienē paredzētā Rīga Jūrmala akadēmija transformējusies tiešsaistes meistarklasēs, un tās jau norisinās pilnā sparā. Tiek gatavots arī īpašs, starptautiski vērienīgs audiovizuāls projekts diriģenta Marisa Jansona piemiņai.
"Mēs saglabājam pozitīvu skatu uz nākotni un ceram, ka jaunās festivāla iniciatīvas mums ļaus paplašināt jau esošo festivāla sekotāju pulku un sasniegt jaunus klasiskās mūzikas mīļotājus, ar kuriem tiksimies nākamā gada vasarā,» sarunā ar KDi uzsver festivāla Rīga Jūrmala izpilddirektore Zane Čulkstēna.
Vai līdz pēdējam cerējāt, ka festivāla rīkošana šovasar tomēr būs iespējama?
Mēs tiešām līdz pēdējam brīdim gaidījām kādus specifiskākus norādījumus. Rakstījām vēstules trim ministrijām ar lūgumu specificēt nosacījumus, ar kādiem tomēr var kaut ko darīt. Bijām gatavi investēt papildu resursus, sēdināt zālē kaut vai uz pusi mazāk cilvēku, nodrošināt papildu veselības pārbaudes kaut vai divas stundas pirms koncerta. Ļoti rūpīgi katru dienu sekojām Latvijas un starptautiskajām ziņām, risinājumiem aviolīnijās. Piemēram, Arābu Emirātu aviolīnijas pirmās atsāka lidot jau pirms mēneša, katru pasažieri pārbaudot. Investējām lielus līdzekļus, lai tomēr atrastu veidu, kādā mūsu koncertus var noorganizēt.
Tagad bieži runā, ka Covid-19 būtiski mainīs mūsu turpmāko dzīvi. Arī pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem dažas nozares mainījās uz neatgriešanos. Ir pagājuši gandrīz divdesmit gadu, un mēs joprojām ievērojam toreiz ieviestās drošības normas: lidmašīnās rokas bagāžā drīkstam pārvadāt noteiktu apjomu šķidruma, ieeja Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzejā un citās kultūras iestādēs daudzviet pasaulē ir caur metāla detektoriem. Ņujorkas Metropolitēna operā joprojām pārbauda katru somiņu.
Mēs lūdzām apsvērt visas iespējas un nosacījumus, lai tomēr varētu rīkot koncertus. Ja apmeklētājiem turpmāk būtu jāierodas divas stundas pirms koncerta un jāveic pārbaudes tāpat kā lidostā, lai tā būtu. Jau otrajā ārkārtējās situācijas nedēļā aicinājām diskutēt par nosacījumiem, ar kuriem var, nevis ar kuriem nevar neko darīt.
Vācija pirmā izziņoja konkrētu pasākumu apmeklētāju limitus, tas ļāva būt cerīgākiem, Berlīnē 21. aprīlī tika paziņots, ka atļaus pasākumus, kuros pulcējas līdz 1000 cilvēkiem. Arī Igaunija paziņojusi, ka pasākumā iekštelpās ļaus atrasties līdz 500 cilvēkiem, ārtelpās – līdz tūkstotim. Šī bija mūsu cerība – tūkstotis klātesošo ļautu pasākumiem Dzintaru koncertzālē notikt. Latvijas nostāja attiecībā uz restorāniem un frizētavām ir ļoti liberāla, bet attiecībā uz masu un kultūras pasākumiem – ļoti konservatīva. Arī infektologs Uga Dumpis sarunā Tūrisma asociācijā teica, ka viņš nepiekrīt šāda skaita pulcēšanās iespējai ne Igaunijas, ne Vācijas gadījumā, jo vīrusa sākotnējā izplatība tieši ar to bija saistīta: Igaunijā – ar sporta spēlēm, Vācijā – ar koncertiem.
Otrs, protams, ir jautājums par žanru specifiku. Es pati esmu iesaistīta laikmetīgā mākslas centra Kim? darbībā un redzu, ka muzejiem un galerijām nebūs milzīgu problēmu. Skaidrs, ka būs mazāks apmeklējums un būs jānormē skatītāju skaits, tomēr pēc būtības varēs baudīt mākslu, un varbūt pat labāk, jo atsevišķās vietās vairs nebūs cilvēku pūļu, kas iepriekš bija problēma. Smagums ir izpildītājmākslas pusē, kur klātbūtne nav aizstājama. Teātris varbūt var pārvērsties par seriālu, taču akadēmiskajā, klasiskajā mūzikā, it sevišķi simfoniskajā mūzikā, tādas iespējas nav.
Teiksim godīgi, visiem jau nedaudz ir apriebies virtuālais saturs. Ieraksti ir bijuši pieejami arī pirms Covid-19 uzbrukuma. Ir patīkami, ka ārkārtējā situācijā lielās institūcijas bez maksas ir devušas pieeju saviem audiovizuālajiem materiāliem. Tas ir brīnišķīgi, bet nekādā veidā nevar aizstāt fizisko pieredzi.
Papildu traģisms simfoniskajā mūzikā ir saistīts ar mūziķu skaitu, kuri atrodas uz skatuves. Solokoncerti var notikt jau tagad, bet simfoniskie orķestri joprojām nezina, kad tiem ļaus sanākt kopā kaut vai uz "spoku koncertiem" tukšā zālē un mēģinājumiem pilnā dalībnieku skaitā.
Kā Covid-19 krīze ir skārusi festivāla māksliniekus?
Situācija ir smaga. Daudzi ļoti pazīstami, lielus panākumus guvuši solisti nav saistīti ar pamatdarbu valsts organizācijās. Lielai daļai nav iekrājumu. Pat mākslas pasaulē populāriem māksliniekiem tagad ir ļoti grūti. Mūsu festivāla mākslinieciskais vadītājs Martins Engstrems teica, ka ik dienu saņem daudz e-pasta vēstuļu no mūziķiem, kuri ir uzstājušies viņa dibinātajā Verbjē festivālā. Visā viņa mūžā neesot bijusi tik smaga situācija un stāsti. Tāpēc viena no pirmajām Verbjē festivāla iniciatīvām bija izveidot atbalsta fondu mūziķiem.
Festivāla Rīga Jūrmala padome bija ļoti saprotoša: skatāmies, gaidām. Visu laiku aktīvi strādājām, pētījām starptautisko pieredzi, pat piedalījāmies hakatonā ar ideju par testēšanas stacijām pirms koncertiem, kas ļautu divās stundās pārbaudīt visus, kas ierodas. Tests četrdesmit minūtēs noteiktu, vai esi vīrusa nēsātājs. Saskaņojām ar padomi, ka līdz valdības noteiktā ārkārtas stāvokļa otrajam termiņam – 12. maijam – vēl turpināsim meklēt iespējas koncertiem samazinātā veidā. Kad saņēmām vēstuli no Veselības ministrijas, kļuva skaidrs, ka šādu iespēju nebūs.
Pasaules Veselības organizācija ir brīdinājusi, ka koronavīruss var neatkāpties un var nākties ar to sadzīvot vienmēr. Vai simfoniskās mūzikas liktenis līdz ar to nav nolemts?
Tam ne mazākajā mērā neticu. Pasaules Veselības organizācijas paziņojums šobrīd noliek Covid-19 blakus HIV, ikgadējai gripai un daudzām citām infekcijas slimībām, ar kurām esam iemācījušies sadzīvot – pret kurām ir atrastas zāles, vakcīnas, ierobežošanas mehānismi.
Ar HIV inficēties no blakussēdētāja koncertā tomēr nevar.
Bet ar gripu var. Virkne populistu ļaunprātīgi izmanto savās spekulācijās Covid-19 salīdzinājumu ar gripu, taču, domājot par upuru skaitu un izplatības veidu, tās ir salīdzināmas. Pret gripu ir vakcīnas, un jācer, ka pēc gada būs arī Covid-19 vakcīna. Kas negrib, tie nevakcinējas un paļaujas uz imunitāti, bet koncerti ir notikuši visu laiku, lai gan visi zina, ka gripa plosās no oktobra līdz martam.
Esmu pārliecināta, ka pēc gada vai vēlākais diviem mēs varēsim sadzīvot arī ar Covid-19. Runāju ne tikai par zālēm, bet arī par izpratni, jo arī mediķi tikai sāk iepazīt jauno slimību. Nesen lasīju par atklājumu, kas izrādījās labi aizmirsta veca patiesība: pacienti, kuri ir kritiskā stāvoklī un guļ uz vēdera, izārstējas nesalīdzināmi ātrāk nekā tie, kuri guļ uz muguras. Bijām arī aizmirsuši, cik svarīgi ir mazgāt rokas.
Pašlaik populārs ir teiciens, ka ikviena krīze ir jauna iespēja.
Situācija ir patiesi traģiska, un tāda būs gadu vai divus, taču pozitīvi, ka šajā laikā esam spiesti rast papildu veidus, kā komunicēt ar auditoriju, sazināties attālināti. Labs piemērs ir festivāla Rīga Jūrmala tiešsaistes akadēmija. Mēs nekad nebūtu to organizējuši šādā veidā. Mums nebūtu pieejami šādi mākslinieki šādā apjomā. Mēs arī nevarētu to sākt jau aprīlī un piedāvāt tik skaitliski plašai interesentu auditorijai, bet īstenotu tikai divas nedēļas festivāla laikā. Katrā krīzē ir neliela zelta maliņa, un es ticu, ka šī zelta maliņa paliks ar mums arī pēc krīzes. Atgriezīsies viss, ko tik brīnišķīgi darījām jau iepriekš, bet būs pienākuši klāt tie daži procenti tajā, kā izmantojam tehnoloģijas, lai kopumā paveiktu vēl vairāk.
Manuprāt, arī tam, ka esam nolikti uz pauzes saistībā ar to šausmīgo skriešanu, ilgtermiņā var būt laba ietekme uz to, cik ļoti novērtējam mākslu un kultūru. Skaidrs, ka mākslinieki no tā nepaēdīs un viņiem tas ir izdzīvošanas jautājums. Arī lielai daļai auditorijas ieņēmumi samazināsies, būs bezdarbs, un daudzi baidīsies nākt uz publiskiem pasākumiem. Arī šajā aspektā situācija ir drūma, bet, no otras puses, nebija normāli, ka līdz šim ar lētajām aviolīnijām varējām par 10–40 eiro aizlidot uz Londonu. Toties tagad daudzi pirmo reizi sāk skatīties, kas ir Latvijā un mums blakus Lietuvā un Igaunijā.
Domāju, ka tieši tas pats notiek ne tikai fiziskās, bet arī garīgās pieredzes ziņā. Ceru, ka pēc diviem gadiem būsim kļuvuši prātīgāki, nedaudz mierīgāki, kaut kādā ziņā garīgāki un kulturālāki. Vai tā būs, vai nekas tomēr nebūs mainījies? Ir skaidrs, ka materiālais dzinulis un kapitālisms ir galvenais virzītājspēks un cilvēku atmiņa ir īsa, tomēr gribētu cerēt, ka būsim prātīgāki.
Vai apstiprinājumu savam optimismam atrodat arī citur?
Jau pirmajā krīzes mēnesī daudzi ASV mediji vēstīja, ka tik pieejama un atvērta kā pašlaik klasiskā mūzika vidusmēra amerikānim nav bijusi nekad. ASV sabiedrības muzikālā izglītotība kopumā ir daudz zemākā līmenī nekā Latvijā. Līdz šim akadēmiskā mūzika tur asociējās ar elites interesi un nodarbi. ASV mediji uzsver, ka šis varētu būt ļoti labs laiks, lai mūzikai piesaistītu daudz plašāku interesantu loku.
Festivāla Rīga Jūrmala ambīcijas nav pieticīgas – kļūt par vienu no klasiskās mūzikas mīļotāju populārākajiem galamērķiem Ziemeļeiropā.
Jā, tas nemainās. Mūsu pamattirgi jau abos pirmajos festivāla pastāvēšanas gados bija Lietuva, Igaunija un Krievija. Tie ir klausītāji, kuri mūs jau zina. Puse no šā gada koncertiem bija izpārdota jau pirms diviem mēnešiem. Sazvanījos ar Dzintaru koncertzāli – izrādās, ka tik liela interese, kāda šobrīd ir par nākamā gada vasaras datumu rezervācijām, vēl nav bijusi nekad. Koncertzāli grib īrēt pat tie, kas savu mūžu to nav darījuši, ir milzīga konkurence.
Vai ir gaidāma strauja atkopšanās un uzplaukums?
Tā varētu arī nebūt, jo iespēja piesaistīt sponsorus un atbalstītājus gan ir nokritusi līdz nullei. Paralēli valdība pirms gada atņēma nodokļu atvieglojumu palīgrīkus kultūras mecenātismam, un viss kopā atstāj graujošu ietekmi. Latvijas gadījumā šis būs izdzīvošanas gads, un es nezinu, vai izdzīvos visi kultūras pasākumu rīkotāji.
Vai festivālu Rīga Jūrmala šī problēma neskar?
Pateicoties saprotošajai un uzticīgajai padomei, festivālam izdzīvošanas problēmu nav. Taču mēs skaudri apzināmies, ka ekonomiskā realitāte būs pilnīgi cita – gan no atbalstītāju puses, kuru bizness ir cietis, gan arī publikas pirktspēja būs pilnīgi cita. Arī mēs pēc 13. marta pārskatījām katru budžeta pozīciju. Īsinājām visu, ko var īsināt, pieteicāmies dīkstāvei. Pārgājuši uz izteiktu taupības režīmu, izskatām iespējas piedalīties visos iespējamos atbalsta un grantu konkursos. Esam salīdzinoši labā situācijā, taču ir jāskaita katrs cents.
Kā notiek nesen sāktās tiešsaistes meistarklases, un cik liela ir interese par tām?
Jau pagājušajā gadā izziņojām, ka sākam festivāla Rīga Jūrmala akadēmiju sadarbībā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (JVLMA). Sākotnējais plāns bija rīkot meistarklases klātienē trijās sadaļās atbilstoši mūsu festivāla programmai. Pasaulslavenais pianists sers Andrāšs Šifs piekrita sniegt meistarklases trim talantiem no Baltijas valstīm, Bavārijas Radio simfoniskā orķestra (BRSO) galvenie mūziķi – labākajiem JVLMA studentiem. Diriģēšanas meistarklases, kuru ķirsis uz kūkas būtu jauno diriģentu iespēja uz divdesmit minūtēm stāties BRSO priekšā, apsolīja diriģents Manfrēds Honeks.
Kad sākās Covid-19 murgs, uzreiz sapratām – pat ja atcelsim festivālu, no meistarklasēm negribam atteikties. Skatoties, cik veiksmīgi Mūzikas akadēmija tiek galā ar attālināto studiju procesu, nolēmām lūgt mūziķus atsaukties attālinātu mācību procesam un rādīt to publiski tiešraidē.
Vai tas nozīmē paplašināt meistarklašu pieejamību?
Efekts bija labāks, nekā sākotnēji cerēts. Sākām ar to, ka uzrunājām BRSO mūziķus. Pirmā atsaucās flautiste Natālija Švābe, kura ir arī ļoti pazīstama un respektēta pasniedzēja. Pirmo attālināto meistarklasi izmēģinājām, vēl netranslējot, tikai ierakstot. Tiešsaistes komunicēšanas laikā Natālija Švābe atradās Minhenē, savukārt studenti – pie ekrāna mūsu biroja telpā, ko aprīkojām ar akustiskajiem paneļiem. Abas puses bija apmierinātas. Nu jau aizvadītas divas Natālijas Švābes meistarklases. Ziņa par tām momentāni izplatījās visā JVLMA. Vēl interesantāk – parādījās milzīga interese arī no pašu mūziķu puses.
Redzot, cik veiksmīgi viss notiek un kādu prieku tas sagādā abām pusēm, pieteicās pat BRSO pirmā vijole, kuru mums visu laiku nebija iespējas dabūt rokā. Atsaucās ne tikai BRSO mūziķi. Īsā laikā ir apstiprinātas jau sešas meistarklases. Piekritis gan čellists Miša Maiskis, gan maestro Manfrēds Honeks.
Nesen raidījām BRSO čellista Laionela Koneta meistarklasi ar trim mūsu jaunajiem talantiem. Viņš strādāja četras stundas, un skatījumu kopskaits ir padsmit tūkstošu. Es pati skatījos ar milzīgu interesi, lai gan nekad mūžā neesmu spēlējusi čellu un man nav mūzikas izglītības. Tā ir aizraujoša, ārkārtīgi interesanta saspēle, dialogs. Tur ir gan jauna informācija, gan joki, gan kopīgs muzicēšanas prieks. Pārsteigti konstatējām, cik ļoti meistarklases paplašina auditoriju. Feisbukā redzējām, ka vienlaikus skatījušies vairāk nekā simt cilvēku no visas pasaules: pieslēdzās čelliste Margarita Balanas, pianisti Daumants Liepiņš un Mārtins Džeimss Bārtlets. Meistarklases vēroja arī daudzi ar mūzikas profesiju nesaistīti skatītāji.
Meistarklases piedāvājam bez maksas, pasniedzējiem maksājam nelielu, gluži simbolisku atlīdzību. Ar Tomu Ostrovski, kurš šo izglītības programmu koordinē Mūzikas akadēmijā, vienojāmies, ka virkni meistarklašu piedāvāsim atklātā konkursā, lai paplašinātu jauno mūziķu loku, kuri var tajās aktīvi piedalīties. Ņemot vērā lielo interesi un atsaucību, turpināsim meistarklases reizi nedēļā tik ilgi, cik būs iespējams.
Lai cik traģiska būtu Covid-19 krīzes kopējā situācija, bez tās mēs līdz šādam risinājumam nenonāktu. Šī ir tā mazā zelta maliņa!
Cik tālu ir vērienīgais Marisa Jansona piemiņas projekts?
Projekts ir agrīnā stadijā. Varu ieskicēt idejas mugurkaulu. Tas būs Marisa Jansona piemiņai veltīts televīzijas projekts, kura lielāko daļu veidotu četri viņa vadītie orķestri: Oslo filharmonijas orķestris, Pitsburgas simfoniskais orķestris, Amsterdamas Karaliskais Concertgebouw orķestris un Bavārijas Radio simfoniskais orķestris. Visi četri orķestri katrs savā mītnes vietā ierakstīs vienu daļu no simfonijas, kurai bijusi īpaša nozīme Marisa Jansona diriģenta karjerā. Tas ir nebijis projekts, jo šāda līmeņa orķestri nekad nav kopdarbojušies šādā veidā.
Neviens vēl nezina, kad viņiem būs atļauts kopā mēģināt un kur nu vēl ierakstīt, taču visi ir piekrituši. Mums svarīgs ir arī tilts ar Latviju, tāpēc domājam par Latvijas komponenti šajā projektā vēl vienā skaņdarbā. Gribētos, lai Latvijas komponente tiktu ierakstīta un nofilmēta Dzintaru koncertzālē – lai būtu sajūta par Latviju un vasaru. Marisa Jansona piemiņai veltīto projektu vēlamies translēt LTV un paralēli kanālā Arte un citu projekta dalībnieku valstu kanālos, tāpēc tas ir ļoti sarežģīts process. Situācija mainās katru dienu. Tas nebūs ātri. Agrākais – vēlā rudenī vai nākamā gada sākumā.
Vai varat ieskicēt arī 2021. gada festivāla plānus?
2021. gada programma būs fenomenāla. Jau zinām nākamā gada festivāla koncertu datumus un orķestrus, pašlaik plānojam solistus. Programmu izziņosim augusta beigās. Varu pateikt, ka pie 2021. gada programmas esam strādājuši jau kopš festivāla dibināšanas. Vārdus vēl nevaram atklāt, bet tādi mākslinieki šeit praktiski neparādās. Tikai ir jāņem vērā, ka Covid-19 ziņā arī 2021. gads nebūs simtprocentīgi drošs. Savukārt lielu daļu no plānotajiem šīs vasaras koncertiem pārceļam uz 2022. gada vasaru.
Kādas ir jūsu idejas, lai pašreizējā krīze neiedzītu Latviju dziļi bedrē un jaunā emigrācijas vilnī?
Pirmkārt, fundamentāli svarīga ir izglītība – gan augstākās izglītības kontekstā, gan pārkvalifikācijas kontekstā, gan pamatizglītības kontekstā. Visiem Latvijā ir jārunā vismaz trijās valodās, un viena no tām noteikti ir angļu valoda, jo tā nodrošina pieeju tālākajai izglītībai, informācijai un saziņai ar pasauli. Visi, kas tuvākajos piecos gados nerunās angļu valodā, būs izslēgti no iespējas jelkad pilnvērtīgi pieslēgties starptautiskajai apritei. Tā ir ļoti vienkārša ideja, bet nav tā, ka būtu atzīts, ka tas ir nepieciešams un tajā tiktu investēti līdzekļi.
Otrkārt, ir jādomā, ko darām ar vecākas paaudzes cilvēkiem, lai viņiem būtu visas iespējas strādāt kaut vai septiņdesmit gadu vecumā. Pārkvalifikācijai un mūžizglītībai ir jābūt kvalitatīvai, nevis kā anekdotēs par bezdarbniekiem bezjēdzīgi piedāvātajiem floristikas kursiem. Latvijā nevaram šķiesties ar cilvēkresursiem, mums ir svarīgi izspiest maksimumu no katra. Pašlaik mēs neizturamies pret cilvēkiem tā, lai katram būtu iespēja strādāt starptautisku, konkurētspējīgu darbu.
Treškārt, digitālās prasmes. Latvija ir izdarījusi brīnišķīgu darbu, kas ir saistīts ar internetu un mobilajiem sakariem. Tas, ka mums ir labs, ātrs internets katrā paksī un mežā, ir prātam neaptverami daudzās citās valstīs. Infrastruktūra mums ir, bet cik daudz cilvēku brīvi jūtas, lietojot datoru un dažādus digitālos saziņas, mārketinga, cilvēkresursu vadības, pārdošanas, attālinātu mācību rīkus? Redzot, cik intuitīvi mana divgadīgā meita apietas ar digitālajiem rīkiem, ir skaidrs, ka to var gan divus gadus veci, gan sešdesmit piecus gadus veci cilvēki.