Diriģents, kurš pie orķestra stūres bijis kopš 2009. gada un kopš 2011. gada rudens ir arī Zārbrikenes Kaizerslauternes Vācu radio filharmonijas orķestra galvenais diriģents, intervijā KDi stāsta, kāpēc nobriedis šāds lēmums.
"Man ir svarīgi, lai viss būtu godīgi un skaidri, taču mēs visi dzīvojam sabiedrībā, kas dod priekšroku baumām, nevis faktiem," saka diriģents. "Līguma laušanu esmu apsvēris jau divus pēdējos mēnešus, bet lēmumu pieņēmu tikai tagad, lidojot uz Rīgu. Tomēr, kad ierados uz koncerta pirmo mēģinājumu 27. decembra rītā, es sev teicu: vispirms pārliecināšos, kā mums sokas darbs un kāda ir gaisotne, tad arī izlemšu. Jutu, ka tā nav atmosfēra, kas nepieciešama, lai muzicētu ar pilnu atdevi. Vairs nebija tās savstarpējās iedvesmas un abpusējo pozitīvo, pamudinošo impulsu, kas ir tik nepieciešami radošā darbā. Es vēlos uzsvērt: mans darbs nav tikai sagatavot un diriģēt koncertus. Mans uzdevums šeit ir panākt, lai mūsu koncerti būtu arvien labāki. Uzdevums ir nevis noturēt līmeni, bet gan celt to arvien augstāk."
Tādi ideāli piedienas ikvienam sevi cienošam mūziķim.
Tas ir ne tikai mans personīgais ideāls vai izvēle, bet gan pienākums, kas fiksēts manā galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja līgumā. Tur skaidri ierakstīts, ka man ir jāceļ orķestra līmenis. Es to visu laiku esmu uzskatījis par savu vissvarīgāko uzdevumu. Nepietiek ar to, ka koncerti ir labi. Vajag vēl labāk, jo mēs spēlējam publikai. Mēs te kalpojam ne jau paši sev, bet klausītājiem. Ja viņi mūs ir novērtējuši un tic mūsu kvalitātei, ir jāturpina! Bet tas vairs nav iespējams tādā gaisotnē, kāda
orķestrī valda patlaban.
Zudis tas, ko kolektīvajā radīšanā dēvē par ķīmiju?
Diriģents raida impulsus orķestrim, stāvot tā priekšā, un mūziķi tos pieņem un atbild, lai diriģents atkal varētu un spētu dot. Tas ir līdzīgi, kā dot un saņemt cilvēku attiecībās vai sportistu saspēlē tenisa kortā. Ir jājūt saikne! Muzicēšanu var salīdzināt ar skūpstu: to sniedzot, tu gaidi atbildi! Ja nav nekādas reakcijas, ja nav šī kontakta, tu vairs neesi pārliecināts, vai vēlies un spēj turpināt. Tu vienkārši aizveries ciet.
Kāpēc tā noticis?
Galvenais iemesls spriedzei un saspīlējumam, kas pēdējā gadā tā audzis mūziķu vidū, ir tas, ka orķestris, kuram ekonomiskās krīzes sākumā 2009. gadā necilvēciski samazināja algu (gandrīz uz pusi!), līdz pat šim brīdim tā arī nav sagaidījis Kultūras ministrijas atbalstu, atzinību un izpratni. Ja ministrija būtu novērtējusi un atalgojusi augsto līmeni, ko mums izdevies sasniegt, neraugoties uz finanšu krīzi un to, cik smagi tā skāra LNSO. Mūziķu darbs, uzstāšanās augstākajā līmenī galvenajā nacionālajā mūzikas vienībā – tas ir liels stress, atbildība un spiediens, tas ir atbilstoši jāatalgo. Ir gluži dabiski, ka, gadiem nesaņemot pienācīgu atalgojumu un pārguruši no cīņas par izdzīvošanu, mūziķi sāk dusmoties uz diriģentu, kurš viņus piespiež spēlēt arvien labāk un strādāt arvien smagāk. Loģiski rodas jautājums: kāpēc man jāspēlē arvien labāk, kāpēc man jāvingrinās un jāsatraucas vairāk, ja saņemu tādu pašu algu kā citos orķestros, kur šāda stresa nav? Mēģinājumos ievēroju, ka mūziķi vairs nespēj tā koncentrēties kā 2009. gadā. Viņi vienkārši ir pārguruši, skraidot pa papilddarbiem.
Nekas no tā, ko esmu darījis, cīnoties par LNSO, runājot par mūziķu necilvēciski zemajām algām, tā arī nav devis rezultātus, un mūziķi vairs netic, ka kaut kas mainīsies. Esmu simtprocentīgi ārliecināts: ja Kultūras ministrija būtu novērtējusi to, ko esam paveikuši un cik augstu līmeni esam sasnieguši tieši krīzes laikā, mēs tagad nebūtu tur, kur esam, un es tagad neietu prom no orķestra. Kādu laiku bija iespējams panākt, ka LNSO spēlē arvien labāk, un LNSO kļuva par labāko simfonisko orķestri visā Baltijā. Taču tas nav iespējams, mūžīgi nesaņemot atzinību un atbalstu. Šo novērtējumu izsaka naudā. Ir galīgi aplami domāt, ka pret visiem orķestriem attieksmei jābūt vienādai.
Kāpēc Berlīnes filharmoniķi un Bavārijas Radio simfoniskais orķestris ir visaugstāk atalgotie orķestri Vācijā? Tāpēc, ka tur valdība saprot, ka Berlīnes filharmoniķi ir visas valsts kultūras simbols. Tā budžets nedrīkst būt tāds pats kā jebkuram citam provinces orķestrim. Ja mums ir viena nacionālā mūzikas vienība, kura ir absolūti pārāka savā mākslinieciskajā spēkā un domāšanas veidā, pret to nedrīkst izturēties kā pret jebkuru orķestri.
Man personiski šķiet, ka kultūras ministrei ir citi "mīluļi". Pašreizējās ministres kultūras līmenis un rūpe par kultūru ir viszemākā, kādu man jebkur nācies sastapt. Domāju, ka viņa savā amatā ir absolūta nulle, viņa nepārzina savu atbildības jomu un pat nezina, kā komunicēt. Esmu saticies ar kultūras ministriem daudzās valstīs, bet kaut ko tādu vēl neesmu sastapis. Ar Žanetu Jaunzemi-Grendi esmu saticies tikai vienu vienīgu reizi, turklāt tikai koncerta starpbrīdī. Komunikācija vienmēr novirzījās uz saraksti ar ministrijas valsts sekretāru. Nu sakiet, vai tas ir normāli? Vai kultūras ministre ir tik svarīga persona, lai nebūtu satiekama? Šķiet, ka viņai būtu tikai jāpriecājas, ka es atstāju LNSO.
Pavīdējusi informācija, ka nesen LNSO arodbiedrības organizētajā balsojumā par nākotnes sadarbību jūs esot saņēmis tikai mazākuma atbalstu.
Es par to neesmu informēts, taču oficiālajā balsojumā vēl tikko pagājušā gada februārī mani atbalstīja 75% no LNSO mūziķiem. Kopš stājos šajā darbā, neviens nav nācis pie manis atklāti runāt par trūkumiem. Tiklīdz es aizbraucu, notiek viss kas, bet, kad atbraucu, pie manis nenāk skaidri pateikt: mums nepatīk tas vai tas. Es cienu cilvēkus, kuriem ir sava balss un viedoklis, ja vien tas nav klaji destruktīvs un ja ir mērķis, lai orķestris kļūtu arvien labāks. Neatbalstu stagnāciju, nevēlēšanos attīstīties. Man diemžēl neizdevās pilnībā īstenot savu sapni. Man izdevās uzlabot orķestra skanējumu, taču neizdevās mainīt orķestrī valdošo garu, domāšanu.
Orķestrī ir daudz jaunu un garā jaunu, atvērti domājošu mūziķu, taču ir skumji, ka kolektīvā notiek šķelšanās un toni diktē mazākums, kas kavē attīstību. Vēl tad, kad orķestra direktors bija Ints Dālderis, notika pamatīga pūtēju grupas tīrīšana, un tagad tā ir patiesi augstā līmenī. Tobrīd visu grupu koncertmeistari akceptēja paaudžu maiņu. Taču, tiklīdz gribējām ķerties pie stīgu grupas, tas izrādījās neiespējami, sākās liela pretestība no arodbiedrības. Taču esmu šeit atklājis daudz spilgtu talantu – jaunus mūziķus, kuri vēlas un nebaidās sevi izpaust. Jaunais diriģents Valdis Butāns pašlaik ir mans asistents Zārbrikenes Kaizerslauternes orķestrī. Daudzus Latvijas jaunos solistus esmu rekomendējis arī citiem kolēģiem un operteātriem.
Vai, jūsuprāt, LNSO varētu strādāt bez galvenā diriģenta? Kā prognozējat kolektīva nākotni?
Ir svarīgi, ka LNSO tagad ir līmenī, kurā tas ir spējīgs turpināt savu ceļu. Tomēr vienīgais simfoniskais orķestris pasaulē, kurš strādā bez galvenā diriģenta, ir Vīnes filharmoniķi. Tas to spēj, pateicoties savam neatkarīgajam garam un sistemātiskajai sadarbībai ar pasaules izcilāko diriģentu loku. Tā ir ģimene, kurā orķestrim būtībā ir nevis viens, bet desmit galveno diriģentu. Bez galvenā diriģenta nevarētu strādāt pat Berlīnes filharmoniķi. Man ir pārliecība, ka LNSO nesenajā pārskatāmajā vēsturē tikai divi diriģenti būtiski ir mainījuši orķestra skanējumu: Vasilijs Sinaiskis un es. Visi atminas, ka Sinaiskim bija ļoti stingra roka, un par mani var teikt līdzīgi. Stingru roku nevajag jaukt ar ļaunu roku, bet man ir nepieņemami, ja mūziķi neciena autoritāti. Komandas darbā tas jārespektē mums visiem, citādi situācija kļūtu nekontrolējama. Esmu galvenais diriģents, taču man ir darba devējs. Ir vajadzīgs ilgs laiks un lielas pūles, lai paceltu orķestra līmeni, toties to pazaudēt gan var ļoti viegli un ātri. Pieļauju, ka orķestris kādu brīdi vēlēsies atpūsties bez galvenā diriģenta vai izvēlēsies tādu, kas daudz netraucē. Cita problēma ir naudā – es ceru, ka Kultūras ministrija vismaz ieklausīsies iemeslā, kāpēc es aizeju. Daudz diskusiju bijis tieši par manu algu, taču realitātē ar savu klātbūtni es piesaistīju naudu – sponsori vēlējās atbalstīt tieši manis diriģētos koncertus, visas biļetes vienmēr bija pārdotas – un par visaugstākajām cenām. Mana alga bija no nopelnītā, tā nenāca no valsts budžeta. Nu priecājieties taču, ka orķestris ir tik pieprasīts!
Taču tā vietā man nācies dzirdēt, ka prese par daudz fokusējusi uzmanību uz Šišonu un par maz – uz orķestri. Tā ir aplama nostāja. Kopš 2009.gada, kad stājos pie orķestra mākslinieciskās stūres, mēs taču bijām viens!
Kā jūs varat komentēt skandālu, ka nediriģējāt LNSO sezonas atklāšanas koncertu?
Situācija attīstījās stulbi. Nevarēju atbraukt, jo biju saslimis. Vienīgo reizi 13 gados, kopš sadarbojos ar LNSO! Tika sacelta brēka, ka nākamajā vakarā es diriģēju koncertu Parīzē. Viss bija precīzi saplānots, lai es diriģētu gan Rīgā, gan Parīzē, kur man pietiktu tikai ar īsu akustisko mēģinājumu tieši pirms koncerta, jo muzicēju ar Prāgas filharmonijas orķestri, ar kuru šo programmu jau biju septembrī atskaņojis Čehijā un Vācijā. Es taču neesmu tāds muļķis, lai liktu savā mājaslapā koncertu Parīzē, ja plānotu nediriģēt Rīgā! Pārpratumu vēl tikai padziļināja tas, ka uzreiz pēc svētdienas, kad biju pavēstījis, ka esmu saslimis, taču lūdzu pagaidīt – varbūt man kļūs labāk, tika atrasts aizstājējs. Protams, es respektēju, ka orķestra vadībai ir jāgarantē, lai koncerts notiktu. Te nav problēmu. Taču pēc tam nevajadzēja dusmoties un apgalvot, ka esmu aizbraucis uz Parīzi, jo man nerūp, kas notiek ar LNSO. Ja cilvēks ir slims un to apliecina ārsta zīme, nevienam nav tiesību apgalvot, ka tā nav. Trīspadsmit sadarbības gados es taču būtu pelnījis kaut nelielu uzticēšanos?!
Varbūt tas, kas ir noticis, ir iepriekšparedzams jebkura orķestra un diriģenta attiecību attīstības ceļš? Berlīnes filharmoniķi sacēlās pat pret iepriekš pašu dievināto Herbertu fon Karajanu…
Ir liela atšķirība starp toreizējo situāciju, ko izraisīja principiāla Berlīnes filharmoniķu un Karajana nesaprašanās vairākos būtiskos jautājumos. Nekad savā dzīvē neesmu pat dzirdējis par tādu reakciju tikai tāpēc, ka kāds diriģents slimības dēļ atcēlis savu uzstāšanos. Mani tas ļoti aizvainoja un sāpināja. Tas radīja plaisu starp mums. Taču atkārtoju: galvenais iemesls ir orķestra panākumu nenovērtēšana Kultūras ministrijā.
Kā turpināsiet savu diriģenta karjeru?
Esmu parakstījis jaunu līgumu ar Zārbrikenes Kaizerslauternes Vācu radio filharmonijas orķestri, tas ir pagarināts līdz 2017. gadam, un tur ir visi apstākļi māksliniecisko mērķu īstenošanai – vispirms jau budžets. Es no visas sirds būtu vēlējies līdzīgu nākotni arī Rīgā. Protams, diriģēšu sezonā ieplānotos LNSO koncertus, ja vien šeit to vēlēsies. Kopā ar LNSO, Elīnu Garanču un citiem Rīgas mūziķiem gatavoju arī īpašu ieraksta projektu martā. Mans kalendārs ir aizņemts līdz 2017. gadam: 2015.–2016. gadā gaidāma debija Milānas La Scala un Ņujorkas Metropolitēna operā. Diriģēšu vairākus operu jauniestudējumus Barselonas teātrī Liceu, strādāšu Berlīnē un Bavārijas operā Minhenē, kur ar īpaši lielu interesi gaidu savu pirmo Aīdu ar tenoru Jonasu Kaufmani. Regulāri diriģēju Vīnē, Berlīnē un Minhenē. Tagad janvārī mums ar Elīnu Garanču būs koncertturneja, taču mēs ļoti normējam kopīgās uzstāšanās, jo nevēlamies "radošā pāra" mūzikas biznesu.
Turpināšu atskaņot Latvijas mūziku, jo tā ir ļoti bagāta un ir pelnījusi plašāku ievērību. Lepojos, ka varu to parādīt pasaulē. Šoruden abonementa koncertā Berlīnes filharmonijā ar Berlīnes Radio simfonisko orķestri lielus panākumus guva Andra Dzenīša Postlūdija. Ledus. Sezonu Zārbrikenē iesāku ar Ērika Ešenvalda Fanfarām, ko Rīgā pirmatskaņoju pirms dažiem gadiem. Tikko decembrī divos koncertos Zārbrikenē programmā iekļāvu Ādolfa Skultes Horeogrāfisko poēmu. To ierakstīja un raidīja televīzija un radio.